5 latviešu autoru grāmatas tiem, kas vēlas labāk izprast valsts kultūru

“Dainas”. Krišjānis Barons (1835-1923)

Dainas – ir īsas tautasdziesmas par zemnieku dzīvi tās dažādās izpausmēs: no darbiem uz lauka līdz kāzu rituāliem. Parasti — četrrindes vai sešrindes formā, katrā no kurām autors dalās ar kādu novērojumu, mācību vai pieredzi. 

Krišjānis Barons — cilvēks, pateicoties kuram mūsdienās varam lasīt šīs dainas, un iegrimt īpašajā zemnieku dzīves gaisotnē, kas aprakstīta no pirmavotiem. Barona nozīmi salīdzina ar sengrieķu Homēru: vairāk nekā 40 gadus viņš vāca (personīgi viesojoties dažādos Latvijas nostūros), klasificēja un publicēja latviešu tautasdziesmas. Pierakstīja tās uz maziem papīra gabaliņiem, kuru izmērs bija 3 x 11 cm — izmēru noteica cigarešu kastītes, kurās tās glabāja. 1880. gadā, kad kolekcija izauga tik ļoti, ka kastīšu glabāšanas metode kļuva neērta, pēc Barona projekta tika izgatavots īpašs “Dainu skapis”, kura oriģināls joprojām pastāv un satur 268 815 papīra loksnes ar tautasdziesmām, teicieniem un mīklām.

Barona darbs — viens no pirmajiem mēģinājumiem parādīt, ka gadsimtiem pakļautie latvieši — tā ir neatkarīga tauta ar unikālu seno vēsturi un kultūru. Rituāli un ceremonijas (daudzas no tām veltītas kāzām), saimnieciskā dzīve, sabiedrības uzbūve, mitoloģiskās dziesmas, laika ritējums dabā – tikai dažas no tēmām, kas tiek akcentētas dainās. Un tā kā pagātne ļoti ietekmē tautas tagadni, tad ar dainām būs interesanti iepazīties ikvienam, kurš vēlas labāk izprast mūsu valsts pagātni un attiecīgi arī tagadni. Tagad dainas apkopotas piecos sējumos, virtuālā versija pieejama vietnē dainuskapis.lv, bet paša “Dainu skapja” oriģinālu var apskatīt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Triloģija “Bille”. Vizma Beļševica (1931-2005)

Latviešu rakstniece, dzejniece un tulkotāja Vizma Belševica tiek dēvēta par latviešu tautas stūrgalvības simbolu — maza, bet lepna tauta, kas pēc visiem traumatiskajiem vēstures notikumiem nav salauzta.

Tāpēc viņas darba galvenie motīvi, līdzās pašas emocionālo pārdzīvojumu aprakstiem, – latviešu tautas cieņas un pašapziņas saglabāšana. Savās grāmatās viņa ne tikai pievērsās vēsturisko un politisko procesu jautājumiem, par kuriem viņa bija lieciniece, bet arī atklāti un drosmīgi iestājās pret vardarbību un apspiešanu — šo procesu tiešajām sekām. Viņa uzskatīja: “Ja rakstnieks redz, ka viņa tauta vai valoda ir apdraudēta — viņam par to jārunā.” Neskatoties uz visiem pārbaudījumiem, kas viņai bija jāpārcieš, Vizma spēja saglabāt īpašu iekšējo mieru un lielu mīlestību pret dzīvi. Šī mīlestība ļoti spēcīgi atspoguļojas viņas darbā.

Viņas spilgtākais prozas un daļēji autobiogrāfiskais darbs — triloģija “Bille”, kas stāsta par meitenes Billes bērnību un augšanu globālu sociāli politisko pārmaiņu laikā. 

Pirmā triloģijas grāmata – par galvenā varoņa agrāko bērnību. 1930tie gadi. Neskatoties uz grūto dzīvi nabadzīgā ģimenē, vecāku uzmanības trūkumu un pasauli, kurā viņa netiek novērtēta kā personība, Bille atrod visnekaitīgāko ieroci cīņai pret apstākļiem: savu neparasto iztēli.

Otrā grāmata — “Bille un karš” — ieved galvenās varones dzīvē no 1940tajiem līdz Otrā pasaules kara beigām — Latvijas dubultās okupācijas laikam. Viņa stāsta par nu jau paaugušas meitenes pārdzīvojumiem par laiku, kurš atņēma viņai bērnību. Šī grāmata ir par pasauli, ko karš apgriezis kājām gaisā, par cilvēku, kas spiests dzīvot šajā pasaulē, un par to, ka, neskatoties uz to, katrs cilvēks joprojām var saglabāt sevī cilvēku. 

Triloģiju noslēdz grāmata “Billes skaistā jaunība”. Īslaicīgo prieku par kara beigām nomaina pēckara padomju dzīves grūtības. Priekam tajā ir maz iemeslu, taču Bille, tāpat kā bērnībā, turpina neatlaidīgi cīnīties par savu laimi: viņai, tāpat kā viņas radītājai Vizmai Beļševicai, palīdz grāmatas un radošums. 

Triloģija – lieliska ieniršana Latvijas vēsturē, bet vēl vairāk tā ir ceļvedis, kā, neskatoties uz grūtākajiem pārbaudījumiem, iekurt savas dzīves uguni. Un vienkārši nepadodies.

“Epifānijas”. Imants Ziedonis (1933-2013)

Latviešu tautas dvēsele 

Latviešu dzejnieka un prozaiķa Imanta Ziedoņa Epifānijas, par kuru apbrīnojamo talantu jau stāstījām – unikāla dzeja prozā, emocionāls un filozofisks dialogs ar lasītāju. Tie ir, kā teica pats Ziedonis, “mazi impulsi, sīki uzplaiksnījumi, kuru gaisma ar neparastu spožumu izrauj no tumsas atsevišķus dzīves mirkļus.” Ziedonis savās epifānijās runā par jūtām – un dara to tā, ka nav iespējams palikt vienaldzīgam. “Epifānijās”, atšķirībā no citiem šī krājuma darbiem, nav ne vārda par tautas vēsturi vai kultūru: viņi paši jau sen kļuvuši par šīs kultūras sastāvdaļu. 

Nora Ikstena, iespējams, ir mūsdienu Latvijas slavenākā rakstniece. Viņas darbs ietver romānus, īso daiļliteratūru, biogrāfijas un esejas; viņa ir ieguvusi neskaitāmas literārās balvas Latvijas un starptautiskā mērogā, ir bieža viešņa starptautiskos televīzijas šovos un jau ilgstoši sevi apliecinājusi kā galvenā latviešu literatūras popularizētāja. “Izlasīta grāmata — tā ir kā īsts draugs, kā mīlestība, kā tuvs cilvēks. “Satikt savu grāmatu, tas ir kā satikt tuvu cilvēku — tu kādu laiku dzīvo ar to” — reiz teica Nora. Daudziem par šādu grāmatu-atklāsmi kļuva viņas pašas 2015. gadā izdotā grāmata “Mātes piens”. Pēc grāmatas motīviem ir radīti vairāki teātra iestudējumi, un 2023. gadā grāmatu ekranizēja.

“Mātes piens” – stāsts par trīs paaudžu latviešu sieviešu grūtajiem likteņiem; mātes piens – metafora grūtībām, kuras viņi pārcieta. Šis ir dziļi filozofisks teksts par kļūšanu, par cilvēcību, par talantu un neprātu un, šķiet, pats galvenais — par piedošanu. Galvenā darbība — 1970tie, galvenās varones — spēcīgas sievietes. Neskatoties uz to, ka romāns apraksta ļoti sāpīgu laiku valsts un konkrētu cilvēku vēsturē, tas — par talanta saglabāšanu jebkuros apstākļos “svinēt dzīvi”, un pēcgarša pēc izlasīšanas paliek gaiša.

“Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” Sandra Kalniete (dzimusi 1952. gadā)

“Latvijā nav nevienas ģimenes, kurai nebūtu sava stāsta par Sibīriju un par tās aukstajos plašumos bez vēsts pazudušiem mīļajiem”

1941. un 1949. gads — šie gadi ir uztetovēti uz valsts plaukstas locītavām kā melnas zīmes. Divas lielākās deportācijas un vairāk nekā sešdesmit tūkstoši nevainīgu cilvēku, kurus padomju valdība pret viņu gribu nosūtīja uz auksto Sibīriju.

Sandra Kalniete ir persona, kuras ģimene tika izsūtīta 1941. gadā. Vecāki izdzīvoja, bet vecmāmiņai un vectētiņam — no abām pusēm — neizdevās. Visu bērnību viņu pavadīja sarunas un ģimenes atmiņas par trimdu. Uzskatot par savu pienākumu padalīties ar vēsturi par savu un simtiem citu ģimeņu, Sandra uzrakstīja grāmatu. Viņa ļoti detalizēti apraksta to, ko pamatoti var saukt par genocīdu pret latviešu tautu: vilcienu vagoni pilni ar cilvēkiem, kas dodas pilnīgā nezināmajā, uz visiem laikiem šķirtas ģimenes, nepanesams darbs nemitīgā badā un aukstumā. Grāmatas galvenais vēstījums: kā un kam šajos apstākļos izdevies izdzīvot.

Grāmatas pamatā ir autora dzimtas personīgā vēsture, citu izdzīvojušo trimdinieku atmiņas un bagātīgs arhīvu materiāls. Viņa ļoti godīgi runā par vienu no sāpīgākajām brūcēm valsts vēsturē, kas joprojām nav sadzijusi un ir daudzu sociālo problēmu avots. Iespējams, tas kādu iedvesmos nākt klajā ar idejām to risināšanai. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris 2023. gadā iepazīstināja ar tāda paša nosaukuma izrādi pēc grāmatas motīviem — kopš tā laika ik pa laikam tajā tiek rīkoti seansi un diskusijas. Izrāde tiek rādīta krievu un latviešu valodās.