Mīlas stāsti no Latvijas

Savienot divus krastus

Viens no romantiskākajiem mīlas stāstiem ir saistīts ar vienu no gleznainākajām Latvijas pilsētām – Siguldu. Tas sākās ar zināmu romantiku: jaunais Aivars iemīlējās Krimuldas sanatorijas darbiniecē Genovevā un katru vakaru staigāja ar viņu no viena Gaujas krasta uz otru. Ceļš bija garš un līkumains – vispirms bija jānoiet lejā līdz upei, un tad ilgi jāiet augšup.

Kādā brīdī Aivars ieraudzīja žurnāla “Ogoniok” 1956. gada 19. numura vāku, uz kura bija redzams trošu ceļš Gruzijas pilsētā Čiatūrā. Un tad viņam ienāca prātā doma: kāpēc gan neuzbūvēt tādu arī Siguldā, lai atvieglotu ceļu uz Krimuldu un atpakaļ? Viņš aizrāvās ar šo ideju un bija gatavs stāties pretī grūtībām ceļā uz to.

Patiešām, viņam priekšā bija ļoti grūti pārbaudījumi: sākot ar Čiatūras apmeklējumu un beidzot ar daudzām birokrātiskām saskaņošanas procedūrām ar Latvijas un Maskavas ierēdņiem. Taču tas viss nevarēja Aivaru apturēt, jo viņš apsolīja savai mīļotajai, ka kādu dienu viņi “lidos” virs Gaujas kā putni. Un savu vārdu viņš turēja, lai gan tas notika daudzus gadus vēlāk – 1969. gada 3. janvārī Siguldas trošu ceļš tika oficiāli atklāts.

Jaunības vēstules

Skaistās aktrises Ausmas Kantānes-Ziedones un dzejnieka Imanta Ziedoņa mīlas stāsts ir zināms daudziem. Viņi iepazinās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un līdz pat savai nāvei vairs nešķīrās. Viņu pāris apbūra visu Latviju ar savu romantismu un spēcīgo mīlestību. 2023. gadā uz ekrāniem iznāca filma Dzejnieks un Auķis, kas balstīta uz viņu mīlestības vēstulēm, kas no jauna atmodināja interesi par abu radošo cilvēku attiecībām.

Ausma pārdzīvoja savu vīru par gandrīz desmit gadiem. Aktrise nomira nesen – 2022. gada maija beigās. Kādu laiku pirms nāves viņa beidzot atrada savas jaunības vēstules. Tajās valda lirisms, dzīvesprieks, godbijīga attieksme pret partneri un, kā tas nereti mēdz būt personīgajās vēstulēs, īpaša leksika, kuras nozīmi noteikti saprot tikai mīlētāji.

Aizliegtā mīlestība

Divi mīlnieki nolēma dzīvot kopā, apprecēties un radīt bērnus, taču valsts viņu savienību nosodīja. Šis stāsts liek apdomāt to, kā reizēm konservatīvi priekšstati par cilvēku attiecībām reizēm nav savienojami ar laimīgu dzīvi.

Arvīds un Alvīne iepazinās Latvijai svarīgā laikā, kad valsts cīnījās par neatkarību. Viņu laulību 1920. gadā svētīja luterāņu baznīca. Taču mācītājs nezināja, ka Arvīds ir dzimis sievietes ķermenī.

Viņi nodzīvoja kopā vairākus gadus, un viņiem bija bērni, kas reģistrēti kā dzimuši laulībā. Problēmas sākās, kad Valkas dzimtsarakstu nodaļa uzskatīja bērnus par ārlaulības bērniem, jo parādījās aizdomas, ka Arvīds varētu būt viltojis dokumentus.

No 1933. līdz 1936. gadam pāris tika saukts priekšā vairākām tiesām. Pēc ilgas tiesvedības Augstākā tiesa nolēma, ka prasību par laulības atzīšanu par neesošu var iesniegt tikai vīrs vai sieva. Un saskaņā ar likumu Arvīds un Alvīne tādi bija. Stāstam bija laimīgas beigas – abi cilvēki turpināja dzīvot laulāti.

Daugavas tumšie ūdeņi

Nelaimīgas mīlestības dēļ Latvija zaudēja skaistu dzejnieci – Austru Skujiņu. Viņai bija tikai 23 gadi, kad viņa nolēma aiziet mūžībā.

Austras bērnība un pusaudža gadi pagāja nabadzībā. Skolā un augstskolā viņai veicās labi, taču pastāvīgo finansiālo problēmu dēļ regulāri aktualizējās jautājums par viņas izslēgšanu no skolas. Galu galā mācības nācās pamest. Šajā laikā viņa strādāja par mašīnrakstītāju Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas grāmatvedības nodaļā, kā arī uz pusslodzi strādāja par modeli.

Kad Austrai bija 21 gads, viņa iepazinās ar dzejnieku Valdi Grēviņu. Taču viņu attiecības nebija laimīgas – Valdim bija cita sieviete, kuru viņš mīlēja. Austra 1932. gada 5. septembra naktī, stāvot Vecrīgā pie AB dambja malas, metās Daugavas ūdeņos.

Tālākā Valda Grēviņa dzīve bija nelaimīga. Par pretpadomju darbību 1951. gadā viņš tika arestēts un notiesāts uz 10 gadiem Gulagā. Kādu laiku pēc Staļina nāves viņam ļāva atgriezties Latvijā, taču ilgus gadus viņam neļāva publicēt savus darbus.

Mīlestība un koraļļu pils

Šis brīnišķīgais stāsts sākās Latvijas laukos. Edvards Liedskalniņš, jauns un nabadzīgs, iemīlas sešpadsmitgadīgajā Agnesē Skūfā. Mīļoto sešpadsmitgadniece – tā viņš nosauca savu meiteni. Par viņu attiecībām nekas nav zināms, bet naktī pirms plānotajām kāzām viņa līgava viņu pamet. Tiek uzskatīts, ka saderināšanos aizkavējis meitenes tēvs, kurš nav saņēmis solīto naudu no līgavaiņa.

Ziņas par šķiršanos pamudināja Edvardu doties ceļojumā pa pasauli. Ap 1919. gadu viņš pārcēlās uz Floridu, jo siltais klimats palīdzēja viņam tikt galā ar progresējošu tuberkulozi. Šeit notiek kaut kas ļoti dīvains: tā vietā, lai dzīvotu parastu dzīvi, Edvards sāk būvēt kaut ko amizantu – Akmens vārtus (labāk pazīstams kā Koraļļu pils). Pēc viņa teiktā, viņš viens pats, nakts aizsegā, izvilcis un apstrādājis simtiem tonnu kaļķakmens. Loģisks jautājums – kādēļ?

Tikai tāpēc, ka viņš neatlaidīgi mīlēja Agnesi. Tomēr šo stāstu mēs zinām no Edvarda, kurš mīlēja izdomāt fantastiskus stāstus. Starp citu, slavenā Billy Idol dziesma “Sweet Sixteen” iedvesmojusies tieši no šīs dīvainās mīlas drāmas.

Nāvējošs ceļš

Par šo traģēdiju rakstīja visi Latvijas laikraksti. Pirmais neatkarīgās valsts, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics nodzīvoja spožu, bet īsu mūžu. Viņš mira 38 gadu vecumā dīvainos un varbūt pat smieklīgos apstākļos.

Viņa pirmā sieva bija skaistā Anna. Taču pēc viena no ārzemju Eiropas komandējumiem viņu laulībā iestājās grūts periods – Meierovics iepazinās ar citu sievieti. Tā bija enerģētiskā sabiedriskā aktīviste Kristīne Bahmane. 1924. gada februārī Zigfrīds šķīrās no Annas un maijā apprecējās ar Kristīni. Taču viņu attiecības nebija ilgas.

1925. gada vasaras beigās ministrs nolēma apciemot savu jauno sievu, kura ārstējās no tuberkulozes sanatorijā pie Rīgas jūras līča. Pa ceļam Zigfrīds vēlējās apciemot Annu un viņu bērnus, kuri dzīvoja kādā saimniecībā Tukuma pusē. Viņš lūdza automašīnas vadītājam nogriezties uz blakusceļa, kur iekāpa Anna ar trim bērniem un saimniecības kaimiņu dēls. Viņi kopā brauca tālāk, bet drīz vien automašīna uzbrauca uz lielas bedres. Visiem, izņemot Meierovicu, izdevās izlēkt no apgāztās automašīnas. Pārvietošanās ātrums nepārsniedza 15 kilometrus stundā, taču pirmais Latvijas ārlietu ministrs gāja bojā.