Jauns posms sākās 1992. gadā, kad Kristapa Berga pēcnācēji atguva dzimtas īpašumu. Viņi varēja nekustamo īpašumu pašā Rīgas centrā pārdot, taču pieņēma citu lēmumu — atjaunot senča radīto kvartālu. Turklāt nevis pārvērst to par vēsturisku dekorāciju, bet atjaunot zudušo pasāžu struktūru un piešķirt ēkām jaunas funkcijas.
Rekonstrukcija ilga gadiem un pakāpeniski atgrieza Berga Bazāru pilsētas dzīvē. Stāstām, kā kvartāls tika atdzīvināts, kāpēc dažas ēkas nolēma saglabāt pretēji ekspertu ieteikumiem un kā šeit 19. gadsimta arhitektūra tika savienota ar mūsdienu pilsētas dzīvi.
No tirdzniecības pasāžas līdz aizmirstam kvartālam
Berga Bazāru no 1887. līdz 1900. gadam veidoja uzņēmējs Kristaps Bergs; ievērojamu daļu ēku projektēja arhitekts Konstantīns Pēkšēns. Pasāžas savienoja vairākas centra ielas, pirmajos stāvos atradās veikali un komerctelpas, augstāk — dzīvokļi un biroji.
Kopumā arhitekta Konstantīna Pēkšēna vadībā tika izveidots unikāls sešu liela mēroga mūra ēku un vairāku koka būvju ansamblis, kas aptvēra veselu pilsētas kvartālu. Šis arhitektoniskais labirints ar gājēju ejām, iekšējiem pagalmiem un tirdzniecības arkādēm kļuva par pirmo un lielāko šāda tipa multifunkcionālo gājēju pasāžu visā Baltijā. Uzplaukuma laikā kvartālā darbojās ap 130 tirdzniecības vietu.
Kristaps Bergs bija ne tikai uzņēmējs, bet arī talantīgs sava projekta popularizētājs. No 1893. līdz 1907. gadam viņš izdeva Berga bazāra kalendāru, kurā tika publicēta informācija par kvartālu, kā arī reklamēti tajā esošie veikali un uzņēmumi.
Jau no pašiem pirmsākumiem Berga bazārs bija kas vairāk nekā tikai tirdzniecības un dzīvojamais kvartāls. Līdzās veikaliem un darbnīcām šeit darbojās dažādi uzņēmumi, tostarp tipogrāfija.
Padomju laikā īpašumu nacionalizēja un pasāžas unikālo tirdzniecības koncepciju likvidēja. Greznie īres dzīvokļi tika sadalīti blīvi apdzīvotos komunālajos dzīvokļos, bet pirmo stāvu veikalus un arkādes aizbūvēja, pārvēršot tos par noliktavām un sadzīves darbnīcām. Kvartāla telpās darbojās arī tipogrāfijas ražotne, savukārt iekšpagalmi aizauga ar saimniecības palīgēkām un šķūnīšiem.
Atgriezties, lai paliktu
1992. gadā Berga Bazāru atguva Kristapa Berga pēcnācēji, tostarp viņa mazmazbērni Justs Karlsons, viņa māsa Ieva Laukers un brālēns Mārtiņš Bergs. Pēc kara ģimene bija devusies trimdā — daļa nonāca ASV, daļa Anglijā. J. Karlsons kopā ar māsu personīgi pārraudzīja Berga Bazāra atjaunošanu un ieguldīja tajā savus līdzekļus.
“…Bija milzīgs prieks atgriezties šajā vietā, kur toreiz neskarts stāvēja tikai vecais kastaņkoks, un sākt atjaunot senās koka mājas, savietojot tās ar modernu mūslaiku arhitektūru, vienlaikus saglabājot vēsturiskās ēkas, piemēram, tagadējo restorānu Garage, kas tiešām bija garāža mana tēva auto, kā arī savulaik pirmo benzīntanku Rīgā, par kura atrašanās vietu tagad liecina mākslinieka Ilmāra Blumberga radītā strūklaka “Pumpītis”.” (TVNET, “Berga Bazārā atklāj kāpostlauku”)
JUSTS KARLSONS
Par ģimenes partneri kļuva arhitekte Zaiga Gaile, kura izstrādāja ansambļa reģenerācijas koncepciju. Ģimene izvēlējās tieši šo arhitekti, jo viņas redzējums par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu pilnībā sakrita ar mantinieku vēlmi nevis uzbūvēt modernu pakaļdarinājumu, bet gan restaurēt kvartāla autentisko dvēseli, to pielāgojot mūsdienu vajadzībām.
“Berga Bazāra būvkultūras pamatā ir tā pakāpeniska atjaunošana. Visu esam darījuši soli pa solim, vadoties pēc budžeta iespējām.”
ZAIGA GAILE
Nākamā kārta bija mazās ieliņas kvartāla iekšpusē, kuras bruģēja un iekārtoja – stādījām kastēs kokus un puķes, izgatavojām solus, salikām lampas, pie ieejām uzrakstus, kartes un karogus. Ēku pirmos stāvus sadalīja veikalos, restorānos, otrajos stāvos tika iekārtoti biroji, augšējos stāvos – dzīvokļi.
Nams, kuru nolēma nenojaukt
Viens no nozīmīgākajiem lēmumiem bija saglabāt ap 1840. gadu celto koka namu Berga bazāra pagalmā, Marijas ielā 13 k-4. Tā nojaukšana bija plānota jau padomju laikā. Arī pēc īpašuma atgūšanas ēkas tehniskajā apsekošanā tās sliktā stāvokļa dēļ tika ieteikta nojaukšana.
Tomēr Zaiga Gaile ierosināja ēku nevis nojaukt, bet gan atjaunot. Restaurācijas darbi norisinājās no 1998. līdz 2000. gadam, un ēkā tika izveidotas biroju un tirdzniecības telpas. Šis lēmums lielā mērā noteica pieeju visa kvartāla atjaunošanai: tā vietā, lai nojauktu vecās ēkas, mērķis bija rast tām jaunu pielietojumu.
“2000. gadā ievācāmies atjaunotajā koka mājā, kur iekārtojās Berga bazāra centrs ar īpašnieku biroju, bēniņu stāvā – arhitektu birojs, un tā turpinām vēl šodien. 2003. gadā atklājām viesnīcu “Hotel Bergs”, kas bija mūsu lielākais projekts.” (LSM.lv, “Kur steidzīgie paskrien garām, bet gruntīgie uzkavējas – Berga bazāra likteņgaitas”)
ARHITEKTE ZAIGA GAILE
Telpas, kurās šodien atrodas kinoteātris K.Suns un restorāns Andalūzijas Suns, agrāk tika izmantotas kā tipogrāfijas cehi. Pirms revolūcijas šeit atradās Berga bazāra staļļi un labības noliktavas. Kad Kristapa Berga mantinieki atguva kvartālu un uzsāka tā vērienīgu restaurāciju, smagās tipogrāfijas iekārtas tika demontētas. Zaiga Gaile pilnībā pārveidoja bijušās rūpnieciskās telpas: daļa no tām tika pielāgota restorāna vajadzībām, savukārt citā daļā no jauna tika izveidota kinozāle. Kinoteātris K.Suns šeit darbojas kopš 2003. gada.
Kino Suns
Hotel Bergs
Ķieģeļi, stikls un kāposti
Berga Bazāru nemēģināja pārvērst par 1900. gada dekorāciju. Restaurēja ķieģeļu namus, atvēra padomju laikā aizbūvētās arkādes un vitrīnas, atjaunoja ejas, pagalmus un iekšējās ielas. Vēsturiskās ēkas papildināja ar mūsdienīgiem arhitektūras risinājumiem.
Tā tapa arī Hotel Bergs: divas vēsturiskas dzīvojamās ēkas savienoja ar stikla elementiem. Par viesnīcas simbolu kļuva kāposts, atgādinot par dārziem, kas šeit atradās pirms kvartāla izveides.
Atjaunošanai nebija vienota budžeta un stingra termiņa. Banku finansējums bija ierobežots, bet vēsturisko ēku atjaunošanas izmaksas — grūti prognozējamas, tāpēc būvēja tik, cik konkrētajā brīdī varēja atļauties. Kompleksa galvenās daļas rekonstrukcija ilga aptuveni 15 gadus.
Kvartāls atgriezās pilsētā
Rekonstrukcija mainīja ne tikai ēkas, bet arī telpu starp tām. Ieejas atkal savienoja kvartālu ar apkārtējām ielām, pagalmi kļuva publiski, parādījās apstādījumi, soliņi, apgaismojums un mākslas objekti. Pirmajos stāvos atgriezās veikali, kafejnīcas, restorāni un galerijas, augstāk — biroji un mājokļi.
Karlsonu ģimene un Zaiga Gaile izveidoja sestdienu zemnieku un amatnieku tirgu, kas kļuva par iecienītu Rīgas inteliģences tikšanās vietu.
“Mēs restaurējām namus un devām cilvēkiem iespēju par minimālu samaksu sākt te savu dzīvi vai uzņēmējdarbību. Līdz ar to šis Rīgas centra rajons turpina dzīvot tāpēc, ka ir pieejams cilvēkiem. Ar tādu prieku noskatos, ka mūsu pagalmā pie Ilmāra Blumberga strūklakas spēlējas bērni, vecāki sēž zaļā pagalmā… <…> Un vislielākais prieks par to, ka joprojām varam atļauties noturēt augsto Berga bazāra līmeni.” (Laiks, “Vēsturiskā atmiņa ir spēcīga”, 2025. gada 15. decembris)
ŽURNĀLAM “LAIKS” STĀSTA JUSTS KARLSONS
1997. gadā Rīgas vēsturisko centru iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Berga Bazāram, kura atjaunošana tobrīd jau ritēja, tas kļuva par papildu apliecinājumu izvēlētās pieejas nozīmei — saglabāt vēsturisko apbūvi, vienlaikus atgriežot to mūsdienu pilsētas dzīvē.
“Berga Bazārs ir viena no pirmajām raksturīgākajām šo pārmaiņu izpausmēm, kur agrāk nekā citur parādās jaunās sistēmas priekšrocības un ir priekšnoteikumi latviskas un tai pašā laikā rietumnieciskas pilsēttelpas modeļa attīstībai. <…> Jaunais Berga Bazāra modelis savā ziņā atkārto pirms 100 gadiem notikušo — daudzu mazu veikaliņu un kafejnīcu koncentrācija ap iekškvartāla pasāžām, radot interesantu multifunkcionālu iepirkšanās, darījumu, kultūras un atpūtas centru.”
1998. GADĀ ŽURNĀLĀ “LATVIJAS ARHITEKTŪRA” RAKSTĪJA ARHITEKTS ANDREJS ĢELZIS
