Rīgas radio un televīzijas tornis

Par torni

Rīgas televīzijas un radio tornis ir 368,5 metrus augsts — tā ir augstākā celtne Baltijas valstīs un trešā augstākā Eiropā pēc Ostankino un Kijevas televīzijas torņiem. Savukārt pasaules televīzijas torņu sarakstā Rīgas televīzijas tornis ieņem 15. vietu un ir augstākais tornis Eiropas Savienībā. Piemēram, Latvijas televīzijas un radio tornis ir par 44,5 metriem augstāks par Eifeļa torni, kas ir 324 metrus augsts.

Torņa galvenā nesošā konstrukcija ir trīs izliektas tērauda kolonnas. Tās ir savienotas augstumā no 88 līdz 222 metriem. Vienā no kolonnām atrodas kāpnes un tehniskās telpas, savukārt atlikušajās divās atrodas ātrgaitas Assinter Otis slīpie lifti, kas pārvietojas pa sliedēm un 42 sekundēs nogādā apmeklētājus uz skatu laukumu. Skatu tornis atrodas 97 metru augstumā, un no tā paveras skats uz Rīgas centru, Pārdaugavu, Rīgas hidroelektrostaciju Salaspilī un labos laika apstākļos — uz Rīgas jūras līci un tajā esošajiem kuģiem. Otrā torņa skatu platforma atrodas 134 metru augstumā. Tā tika ierīkota 1989. gadā, lai uzņemtu nozīmīgus Latvijas viesus, bet 20. gadsimta 90. gados tā sāka brukt.

Televīzijas torņa apakšdaļā starp trim balstiem atrodas tehniskā ēka ar administratīvajiem birojiem, raidīšanas zāli un citām tehniskām telpām. Visas pārējās telpas, izņemot vestibilu un liftu, ir publiski nepieejamas.

Torņa augšējai daļai, 222 līdz 368 metru augstumā, ir cilindriska konstrukcija, kas sašaurinās uz augšu. Tajā atrodas radio un televīzijas apraides antenas. Torņa galā ir karoga masts. Torņa augstākajā daļā līdz 308 metru atzīmei darbojas zviedru uzņēmuma Alimac pacēlājs. Atlikušos 44 metrus līdz karoga mastam var sasniegt pa iekšējām kāpnēm.

Torņa ārpuse ir pārklāta ar Corten tēraudu, aiz kura izvietots tehniskais aprīkojums. Pašlaik tornis tiek remontēts un ir slēgts apmeklētājiem, taču jūs varat apskatīt torni un uzzināt vairāk par tā iekšējo un ārējo iekārtojumu, izmantojot virtuālo ekskursiju.

Būvniecības vēsture

Ceļš no idejas par jauna televīzijas torņa būvniecību līdz tās īstenošanai bija diezgan garš. Pirms modernā Rīgas televīzijas torņa uzcelšanas un nodošanas ekspluatācijā pārraides funkcijas veica 1955. gadā uzbūvētais un ekspluatācijā nodotais 110 metrus augstais Āgenskalna televīzijas tornis. Tas atrodas bijušajā Jelgavas teātra ēkā un ir nosaukts Āgenskalna rajona vārdā.

Taču jau sešdesmito gadu beigās radās nepieciešamība pēc jaunas televīzijas stacijas būvniecības: televīzijas un radio programmu skaits bija divkārt pieaudzis no divām līdz četrām, un bija jāpaplašina apraides teritorija Latvijā un jāuzlabo signāla kvalitāte. Turklāt jaunais tornis bija nepieciešams, lai nodrošinātu īpašus sakarus militārajai un civilajai aizsardzībai.

1967. gada Latvijas PSR Ministru padome 30. jūlijā pieņēma rezolūciju par nepieciešamību būvēt jaunu objektu. 1972. gada beigās no PSRS Sakaru ministrijas Vissavienības Valsts projektēšanas institūta uz Rīgu tika uzaicināti galvenais inženieris Moisejs Škuds un galvenais speciālists I. Ostrovskis, lai sniegtu ieteikumus torņa būvniecībai. Pirms viņu ierašanās jau bija izvēlētas vairākas potenciālās vietas – Bābelītes ezera apkārtne, Baložu rajons, Ulbroka. Taču visas šīs iespējas tika noraidītas.

Ostrovskis un Škuds norādīja, ka televīzijas torņi tiek būvēti ne tikai kā tehniskas būves, bet arī kā tūrisma objekti ar skatu platformām un restorāniem, tāpēc tornis būtu jānovieto tuvāk Rīgas centram. Par piemērotāko vietu eksperti uzskatīja salu pilsētas centrā, ko viņi redzēja, braucot no lidostas – Zaķusalu. Šo vietu apstiprināja Rīgas galvenais arhitekts Gunārs Asaris un LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis.

Saskaņā ar ģeoloģiskās izpētes rezultātiem izrādījās, ka spēcīgie ģeoloģiskie slāņi, uz kuriem varētu balstīties ēka, atrodas aptuveni 25 metru dziļumā, kas ir ļoti dziļi. Tas sadārdzināja un sarežģīja būvniecības procesu, taču visos valdības līmeņos lēmums par jaunā torņa novietojumu jau bija pieņemts – tas pat bija fiksēts pilsētas ģenerālplānā.

Ģenerālplānā bija iekļauts arī jauns televīzijas un radio centrs: to veidoja divi 27 un 22 stāvus augsti torņi un ap tiem tika paredzēta labiekārtota teritorija. Torņos bija paredzēts izveidot redakcijas un administratīvos birojus, bet pirmajos stāvos – ierakstu studijas, tehniskās telpas, vestibilus un kafejnīcas, kā arī autostāvvietu redakcijas transportlīdzekļiem, līdz kuram nolaidās lifts. Tam bija jābūt lielākajam vienotu ēku kompleksam Latvijā, taču tika īstenota tikai pirmā grandiozo plānu daļa – uzbūvēts televīzijas redakcijas komplekss un ierakstu studijas, kā arī radio telpas.

Taču pievērsīsimies televīzijas un radio tornim. No 1972. līdz 1979. gadam tika izstrādātas piecas TV torņa skiču versijas ar modeļiem. Galīgo projekta versiju izvēlējās Rīgas arhitekti Gunāra Asara vadībā – uzvarēja Kima Nikuradzes, Nikolaja Sergijevska un Viktora Savčenko komanda. Rasējuma autors bija gruzīnu arhitekts Kims Nikuradze: viņš uzskatīja, ka jābūvē tērauda tornis, kas ir izteiksmīgāks nekā dzelzsbetona konstrukcijas, kuras tika būvētas Lietuvā, Igaunijā, Maskavā un Berlīnē.

Televīzijas torņa būvniecība sākās 1979. gadā. Zem katra balsta 24-27 metru dziļumā dolomīta slānī tika iedzītas divdesmit dzelzsbetona pāļu formas. Pāļi tika iedzīti zemē ar speciālu vibrējošu metodi, līdz tie sasniedza dolomīta slāni, tad zeme tika notīrīta un cauruļu iekšējos dobumos tika iepildīts betons.

Torņa projektēšanas laikā speciālisti bija paredzējuši visekstrēmāko laikapstākļu ietekmi uz celtnes būvniecību. Īpaši torņa būvniecībai tika izgudrota konstrukcija no metāla loksnēm, izmantojot speciālu sakausējumu, kas izstrādāts Patona institūtā Kijevā. 

Konstrukcija ir izstrādāta tā, lai tā spētu izturēt visu, sākot ar salu līdz pat mīnus 40°C, neradot mikroplaisas metālā, un beidzot ar spēcīgām zemestrīcēm līdz pat 7,5 grādiem pēc Rihtera skalas.

Pēc pamatu ieliešanas no Čeļabinskas pa dzelzceļu līdz Saulkalnes stacijai tika piegādātas divus metrus augstas metāla kastes, kuras tālāk ar piekabēm tika transportētas līdz Zaķusalai. Metāla kastes tika izkrautas un metinātas sekcijās. Metinājuma šuves tika pārbaudītas ar ultraskaņu, lai pārliecinātos, ka konstrukcija ir droša. Turklāt dažas šuves (aptuveni 30 % no visām šuvēm) tika pārbaudītas ar portatīvo rentgena iekārtu. Pēc tam metinātās kastes tika paceltas ar ceļamkrāmu un novietotas tām paredzētajā vietā, izmantojot īpašas ierīces (konduktorus), pēc kā tās tika nostiprinātas ar ķīļiem un piemetinātas viena pie otras iekšpuses un ārpuses.

Lai nodrošinātu torņa stabilitāti būvniecības laikā un pārliecinātos, ka balstu izliekums atbilst projektā paredzētajai formai tika izmantota ģeodēziskā kontrole. To veica Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) Ģeodēzijas katedra un Latvijas Būvniecības ministrijas departaments. Reizi gadā no Maskavas tika uzaicināts Ostankino kompleksa galvenais ģeodēzists, kurš veica mērījumus, pamatojoties uz savu pieredzi. Rezultāti vienmēr sakrita ar abu Latvijas iestāžu veiktajiem mērījumiem. Tornis ir samontēts ar ļoti augstu precizitāti, un novirzes no projektētās konstrukcijas ir tikai daži milimetri.

Antenas montāža ietvaros tika izmantoti unikāli inženiertehniskie risinājumi. Ostankino un citos Padomju Savienībā montētajos televīzijas torņos, antenas daļas tika montētas pa daļām, kuras pēc tam tika uzceltas līdz celtnes augšai un piemetinātas celtnei. Taču, būvējot Rīgas radio un televīzijas torni, tika izmantota pilnīgi jauna un unikāla metode — antenas daļas faktiski tika montētas apgrieztā secībā. Vispirms tika samontēts un nostiprināts pats tornis starp trim atsevišķi uzceltiem balstiem. Pēc tam tornis tika pacelts uz augšu soli pa solim, izmantojot ceļamkrānu. Katrs nākamais līmenis tika piestiprināts pie pamata sekcijas, kas atradās uz zemes uz īpaša statīva – citiem vārdiem sakot, Rīgas radio un televīzijas torņa antena “auga” no augšas uz leju.

Antenas daļas tika samontētas, kad tikai daļēji torņa balsti bija samontēti, jo torņa celtnis varēja samontēt balstus tikai līdz 107 metru augstumam. Tālākai montāžai tika izmantots ceļamkrāns, kas tika piestiprināts pie antenas daļas.

Torņa antena balstījās uz centrālā karkasa, kas atrodas 88 metru augstumā virs zemes. Kad antena un centrālais rāmis tika samontēti, visa antenas konstrukcija, kas svēra aptuveni 500 tonnas, tika pacelta 88 metru augstumā. 1984. gada 13. novembrī tornis sasniedza plānoto 368 metru augstumu.

Sarežģīta būvniecības procesa sastāvdaļa bija arī torņa centrālās daļas apšuvuma pacelšana un montēšana, kas bija izgatavots no speciāla Corten tērauda, kura sastāvā ir fosfors, varš, mangāns, hroms un niķelis. Apšuvuma elementi, kuru garums bija 27 metri, tika metināti kopā uz zemes un pēc tam pacelti gaisā.

Tornis tika projektēts 250 gadiem. Pilnīga tehniskā pārbaude ir paredzēta tikai pēc 150 gadiem. Taču tagad ik pēc pieciem gadiem tas tiek pārbaudīts, ar mērķi noteikt vai tornim nav radušās vertikālas novirzes. 

Papildus noturībai pret sala radītajiem bojājumiem un pretestībai pret zemestrīcēm tornis ir arī ļoti izturīgs pret vēju: tornis droši stāvēs pat, ja vējš sasniegs ātrumu 44 metrus sekundē. Pie šāda vēja ātruma, torņa virsotnes maksimālā deformācija būs tikai 20 centimetri. Un pastāvošo ārējo faktoru ietekmē torņa svārstību iespējamā amplitūda ir ļoti maza, jo tās tiek mazinātas pateicoties 198 metru augstumā piestiprinātajiem svārsti, kuru svars ir 10 tonnas.

Torņa būvniecības sākumā tika paredzēts, ka tornis tiks pabeigts līdz 1985. gadam. Taču jau 1984. gadā kļuva skaidrs, ka noteiktajā termiņā nebūs iespējams pabeigt būvniecību. Proti, tika nolemts būvniecību sadalīt divos posmos: pirmo posmu tika paredzēts pabeigt 1985. gadā, kamēr otro posmu atlika uz vēlāku laiku, tiktu pabeigti visi iesāktie būvdarbus.

Pirmais darbu posms noslēdzās ar daļēju torņa stāvu un telpu, un antenas daļu, uz kurām tika uzstādīts viens raidītājs, nodošanu ekspluatācijā. Nepabeigtajā ēkā tika uzstādīts Teslas raidītājs, kas 1985. gada 28. decembrī sāka raidīt pirmās eksperimentālās pārraides 28. kanālā.

Taču būvdarbi turpinājās. Pirmā tiešraide, kas tika pārraidīta, bija dziesmu apskata koncerts “Mikrofons 86”. Regulāra raidījumu pārraidīšana sākās 1986. gada janvārī, kamēr būvniecība un uzstādīšana turpinājās līdz pat 1989. gadam: kopumā torņa būvniecība ilga desmit gadus. Jaunā radio un televīzijas stacija daudzkārt pārsniedza sākotnēji izvirzītos mērķus, divkāršojot uztveršanas zonu Rīgas apkaimē un Latvijas centrālajā daļā. Turklāt ievērojami palielinājās raidītāju un citu iekārtu uzstādīšanas iespējas televīzijas un radio pārraižu uztveršanai.

Projekta sākumā tika plānots, ka tornī varēs uzkāpt ikviens interesents, tāpēc 97 metru augstumā tika izveidots skatu laukums, kuru ik gadu apmeklē vidēji 20 000 cilvēku. Restorāns “Vēja roze” atradās 93 metru augstumā, taču tas darbību pārtrauca, jo pietrūka vietas virtuvei (ēdienu piegādāja no virtuves, kas atradās uz zemes) un restorānā bija auksti (93 metru augstumā restorānu bija ļoti dārgi apsildīt).

Papildus milzīgajām tehniskajām telpām, kurās bija viss nepieciešamais pārraižu raidīšanai, apmeklētājiem slēgtajā torņa daļā tika ierīkota arī bumbu patvertne ar koka soliem 30 cilvēkiem. Tajā laikā tornī strādāja aptuveni 300 cilvēku, taču patversme bija paredzēta tiem, kam krīzes gadījumā bija jāuztur torņa darbība.

Rīgas radio un televīzijas tornis ir pārdzīvojis dažādus laikus, tostarp Dziesmoto revolūciju no 1986. līdz 1991. gadam, kad Latvijas tauta virzījās uz Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Padomju Savienības centrālā valdība centās šos centienus apspiest.

1991. gada janvārī cilvēki no visas Latvijas devās uz Rīgu, lai aizstāvētu neatkarīgas Latvijas ideju. Pilsētā tika uzceltas barikādes. Barikādes apņēma galvenos stratēģiski svarīgos objektus: Augstākās Padomes (tagad Saeimas) un Ministru Padomes (tagad Ministru kabineta) ēkas, Radio namu Vecrīgā, starptautisko telefonu un telegrāfa centru Dzirnavu ielā, tiltus un, protams, televīzijas torni Zaķusalā. Tā kā televīzijas tornis bija stratēģiski svarīgs infrastruktūras objekts, tas neizbēgami kļuva par vienu no OMON specvienību mērķiem.

No Zaķusalas tika pārraidīts vēsturiski nozīmīgais ziņu raidījums “Panorāma”, kad žurnāliste Velta Puriņa tiešraidē paziņoja, ka televīzijas ēkas pirmo stāvu jau ieņēmis OMON un raidījums jāpārtrauc. Raidījumu bija iespējams noskatīties, tikai pateicoties televīzijas torņa darbinieku rīcībai: radiocentra darbinieki, neraugoties uz bruņoto vīriešu draudiem, tikai izslēdza monitorus vadības telpā, bet raidījums turpinājās, ļaujot visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas skatījās televīziju, sekot līdzi notiekošajam.

Bruņotu sadursmju laikā pilsētā radio un televīzijas torņa darbinieki veica neatļautu radio apraidi, kas tolaik juridiski tika kvalificēta kā atklāta pretošanās pastāvošajai varai un bija ļoti riskanta. 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tornis turpina pildīt savas galvenās funkcijas un tiek modernizēts.

No 2019. gada 5. maija radio un televīzijas tornis ir slēgts apmeklētājiem, jo sākta vērienīga rekonstrukcija. Paredzēts, ka rekonstrukcija varētu ilgt līdz pieciem gadiem, un izmaksas aprēķinātas 50-60 miljonu eiro apmērā. Savukārt 2022. gadā šīs izmaksas palielinājās par 20%, COVID-19 pandēmijas un ģeopolitisko notikumu ietkmes rezultātā.

Radio un televīzijas torņa rekonstrukcija ietver tehnoloģiskās un torņa tēla izmaiņas, kā arī citu funkciju paplašināšanu ar mērķi veicināt izklaides aktivitātes un tūrismu. Tiks pārbūvētas tehniskās un administratīvās telpas un LVRTC vajadzībām paredzētās telpas plānots paplašināt par 30%. Tāpat tornī plānots izveidot inovāciju un zinātnes centru, kā arī izstāžu zāli.

Publiski pieejamo torņa daļu plānots paplašināt gandrīz sešas reizes. Kopumā 30% no torņa platības būs pieejami sabiedrībai. Tiks atvērta arī piekļuve torņa pagrabstāvam, kā arī pazemes bumbu patvertnei.

Rekonstrukcijas plānā paredzēts atjaunot restorānu 93 metru augstumā. Pašreizējā skatu laukumā 97 metru augstumā tiks ierīkotas stikla kabīnes, no kurām varēs vērot pilsētas panorāmu visos virzienos. Tornī tiks izbūvētas divas papildu skatu platformas dažādos augstumos – augstākā no tām atradīsies torņa antenas galā un būs atvērta apmeklētājiem.

Torņa piegulošajā teritorijā ir plānots izveidot parku. Pēc rekonstrukcijas radio un televīzijas tornis varēs savās telpās uzņemt līdz 200 tūkstošiem apmeklētāju gadā. Salīdzinoši, pirms torņa slēgšanas rekonstrukcijai, to apmeklēja aptuveni 30 tūkstoši cilvēku.

Neraugoties uz rekonstrukciju, TV tornis nepārtrauc raidīt pārraides un daži darbinieki joprojām ir veic darbu tornī katru dienu.