Latvijas Universitāte

Rīga industrializācijas avangardā

19. gadsimta otrajā pusē Rīga kļuva par vienu no vadošajiem rūpniecības attīstības centriem. Dzelzceļa un kuģniecības attīstībai šajā procesā bija galvenā loma, pārvēršot pilsētu par nozīmīgu dzelzceļa mezglu un vienu no galvenajām Krievijas impērijas ostām. Pateicoties tam, Rīga sāka strauji attīstīt savu rūpniecību.

Laikā periodā no 1879. līdz 1890. gadam rūpniecības uzņēmumu skaits pilsētā pieauga no 145 līdz 228. Ūdensapgādes tīkls dubultojās, parādījās telegrāfs, sākās gazifikācija, tika uzbūvēta pirmā pilsētas gāzes stacija. Tikai dažu gadu desmitu laikā Rīga ierindojās ceturtajā vietā starp lielākajiem Krievijas impērijas industriālajiem centriem, atpaliekot tikai no Sanktpēterburgas, Maskavas un Varšavas.

Strauji augot rūpniecībai, radās akūta nepieciešamība pēc tehniskajiem speciālistiem. Līdz 19. gadsimta vidum jaunie rīdzinieki bija spiesti doties uz ārzemēm, lai iegūtu izglītību, bieži saskaroties ar grūtībām nepietiekamas sākotnējās sagatavotības dēļ.

Rīgas Politehniskums: ieguldījums industrializācijā un izglītībā

1861. gadā pēc Rīgas uzņēmēju iniciatīvas un ar Rīgas Biržas atbalstu tika nolemts izveidot mācību iestādi ar tehnisko specializāciju. Tā 1862. gada 14. oktobrī darbu uzsāka Rīgas Politehniskums. Sākotnēji skola atradās īrētās telpās Suvorova (tagad Krišjāņa Barona iela) un Elizabetes ielas krustojumā, blakus Vērmanes dārzam. Taču drīz vien radās nepieciešamība pēc savas ēkas.

Līdz 1856. gadam tika nojaukts vecais Rīgas aizsardzības cietoksnis, kas atbrīvoja plašas teritorijas sabiedriskām ēkām, parkiem un bulvāriem. Pilsēta piešķīra vietu jaunajai Politehnikuma ēkai bijušā cietokšņa vietā, starp diviem parkiem. Šis veiksmīgais risinājums ļāva izveidot unikālu arhitektonisku telpu, kas drīz vien kļuva par Rīgas akadēmiskās izglītības simbolu.

Vēl viens Politehnikuma panākums bija Arhitektūras fakultātes atklāšana 1869. gadā, kur par dekānu kļuva arhitekts Gustavs Hilbigs no Vācijas. Viņš izstrādāja skolas galvenās ēkas projektu. 1869. gadā tika pabeigta galvenās ēkas celtniecība gar tagadējo Raiņa bulvāri. Tā bija trīsstāvīga ķieģeļu ēka ar ar arkveida logiem, dzeltenīgu angļu ķieģeļu apdari un violeti glazētu ķieģeļu dekoratīvajām joslām.

Ēkas fasādi rotāja fakultāšu un novadu (Kurzemes, Igaunijas un Livonijas) ģerboņi, kas izgatavoti pēc skolotāja Džona Klārka (Čārlzs Edvards Klarks) skicēm. Ēkas īpatnība bija astronomiskais tornis ar teleskopu, kas tika izmantots zinātniskiem novērojumiem un studentu praksēm. Kopš 1986. gada tā darbojas kā publiska observatorija.

Pieaugot skolēnu skaitam un skolas vajadzībām, tika izstrādāts otra korpusa ēkas projekts, ko arī projektējis Hilbigs. Tas celts 1878. gadā Merķeļa ielā, paralēli pirmajai ēkai, un kļuva par nozīmīgu Politehnikuma arhitektūras ansambļa sastāvdaļu.

Latvijas pirmā augstskola: Rīgas Politehniskā institūta vēsture

1896. gadā Rīgas Politehnikums tika pārveidots par Rīgas Politehnisko institūtu, iegūstot pirmās augstākās izglītības iestādes statusu Latvijā. Šīs izmaiņas izraisīja ievērojamu studentu skaita pieaugumu, kas radīja nepieciešamību turpināt institūta paplašināšanu. 1885. gadā pēc arhitekta Gustava Hilbiga projekta tika uzcelta vēl viena ēka, kas savienoja divas iepriekš uzceltās ēkas. No jaunbūves, trīsstāvu ēkas, pavērās skats uz Inženieru ielu.

Institūta paplašināšanās turpinājās 20. gadsimtā. 1910. gadā pēc arhitektūras profesora Otto Konrāda Ernsta Hofmaņa projekta tika uzcelta ceturtā ēka. Ēka, kas vērsta pret Arhitektu ielu, papildināja jau izveidoto monumentālo Politehnikuma ēku ansambli.

Institūta ēku arhitektūras stils tiek dēvēts par apaļloka stilu (Rundbogenstil) – 19. gadsimtā atdzimušā romānikas un bizantiešu stila elementu eklektisku apvienojumu.

1915. gads Politehniskajam institūtam bija traģisks. Atrodoties frontes līnijā, tas tika evakuēts uz centrālo Krieviju, uz Ivanovas pilsētu. Taču pēc kara beigām Politehnikums vairs neatgriezās vecajā ēkā savā iepriekšējā veidolā. Tomēr universitātes vēsture ir saglabājusies toponīmos – vēl šodien lietotajos Arhitektu un Inženieru ielu nosaukumos.

Rīgas Politehniskā institūta nozīme pilsētas arhitektūras attīstībā

Rīgas Politehnikumam un pēc tam institūtam bija būtiska nozīme arhitektūras izglītības izveidē un pilsētbūvniecības attīstībā Rīgā. Tieši šajā ēkā Raiņa bulvārī tika likti pamati Latvijas arhitektūras skolai, kas ietekmēja pilsētas attīstību.

Pieaugot rūpniecībai, Rīga strauji paplašinājās, un 1858. gadā tika atļauta mūra ēku celtniecība ārpus vecpilsētas. Turklāt tika pieņemts Rīgas celtniecības kodekss, kas kļuva par stimulu arhitektūras skolas izveidei Politehnikumā. 

Sākumā interese par arhitektūras izglītību bija neliela, taču laika gaitā tā pieauga, pateicoties ārvalstu pasniedzēju piesaistei, mācību satura pilnveidošanai un kursu paplašināšanai, pievēršoties ne tikai arhitektūras dizainam un vēsturei, bet arī būvniecības tehnoloģijai.

Mācību programmu iedvesmojuši Vācijas un Šveices tehniskās izglītības modeļi. Rezultātā institūta absolventi deva nozīmīgu ieguldījumu Rīgas tēla veidošanā. Vairāk nekā 80% pirms Pirmā pasaules kara pilsētā strādājošo arhitektu bija izglītojušies Politehniskajā institūtā.

19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma pilsētas izcilais arhitektūras mantojums ir dzīva liecība par Arhitektūras fakultātes auglīgo darbu.

Piemēram, Oskars Bārs projektēja ap 90 ēku, Vilhelms Bokslafs –  ap 30, Eižens Laube – vairāk nekā 80, bet Konstantīns Productions kļuva par vairāk nekā 250 daudzstāvu ēku autoru. Šie arhitekti, būdami jūgendstila laikmeta pārstāvji, savos projektos integrēja jaunas estētiskās un funkcionālās tendences. Mūsdienās viņu ēkas veido lielu daļu no Rīgas vēsturiskā centra, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Jaunās arhitektūras pārvērtības: Latvijas Universitāte

Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas neatkarības pasludināšanas tika nolemts izveidot nacionālu augstskolu, kas nodrošinātu augstāko izglītību visiem Latvijas sabiedrības slāņiem. 1919. gadā tika nodibināta Latvijas Universitāte, kurai tika nodoti Rīgas Politehniskā institūta aktīvi, tostarp ēka Raiņa bulvārī.

Jaunā universitāte kļuva par valsts neatkarības simbolu, pirmo reizi piedāvājot izglītību latviešu valodā. Universitāte ātri kļuva par vadošo zinātnes, kultūras un izglītības centru starpkaru periodā. Līdz 1922./1923. akadēmiskajam gadam studentu skaits bija sasniedzis lielāko skaitu vēsturē.

Līdz ar universitātes attīstību notika arhitektūras pārvērtības. 1928. gadā arhitekts Eižens Laube, Politehniskā institūta absolvents, pārbūvēja mazo aktu zāli. 1929. gadā tika atjaunota Senāta telpa.

Taču nozīmīgākais projekts bija Lielās aulas celtniecība augstskolas pagalmā, kuras autors bija slavenais arhitekts un pasniedzējs Ernests Štālbergs. Celtniecība ilga no 1930. līdz 1936. gadam.

Štālberga projekts apvienoja funkcionālisma un neoklasicisma elementus. Lielajā aktu zālē tika uzstādītas ērģeles, kas kļuva par trešajām lielākajām Latvijā. Šo instrumentu, tāpat kā Doma ērģeles, izgatavoja vācu uzņēmums E. F. Walcker & Co” un tas sastāvēja no 3922 stabulēm, kuru garums bija no 13 mm līdz 5 m.

Okupācijas un stagnācijas periods

Otrais pasaules karš un tam sekojošās politiskās pārmaiņas ļoti ietekmēja Latvijas Universitātes darbību. Okupācijas režīms universitāti izmantoja saviem politiskajiem mērķiem, kas noveda pie izglītības līmeņa pazemināšanās. Šajā laika posmā par galveno zinātnisko centru kļuva Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, un manāmi samazinājās universitātes kā zinātniskās institūcijas nozīme.

Latvijas Universitāte pēc neatkarības atjaunošanas

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Latvijas Universitāte kļuva par tautas izglītības un zinātnes atdzimšanas simbolu. Šajā periodā tā piedzīvoja būtiskas izmaiņas, reorganizāciju un modernizāciju. Universitāte aktīvi pielāgojās Eiropas augstākās izglītības standartiem, kas ietvēra Boloņas sistēmas ieviešanu, pastiprinātu starptautisko sadarbību un pētniecības programmu izstrādi.

Universitāte nostiprināja savu starptautisko sadarbību, kļūstot par biedru dažādās akadēmiskās organizācijās un veidojot sakarus ar vadošajām universitātēm Eiropā un pasaulē. Tas ir pavēris jaunas iespējas studentiem un mācībspēkiem, tostarp dalībai starptautiskās apmaiņās, stažēšanās un pētniecības projektos.

Būtiska Latvijas Universitātes attīstības sastāvdaļa pēc neatkarības atjaunošanas bija tās infrastruktūras atjaunošana. Ir modernizētas vēsturiskās ēkas Raiņa bulvārī, uzceltas jaunas ēkas un mācību centri, kas atbilst mūsdienu izglītības un pētniecības standartiem.

Šodien Latvijas Universitātes ēka Raiņa bulvārī ir ne tikai augstākās izglītības centrs, bet arī viena no Rīgas arhitektūras pērlēm. Tā celta 19. gadsimtā un apvieno vēsturisko mantojumu ar mūsdienu funkcijām. Universitāte saglabā vadošās izglītības iestādes statusu, un tās ēkas regulāri tiek atjauninātas un pielāgotas jaunām prasībām. Universitātes ēka ir arī populārs tūrisma objekts, saglabājot nozīmīgu lomu pilsētas dzīvē tās vēsturiskās nozīmes, izglītojošās misijas un arhitektoniskās varenības dēļ. Ar Leļļu teātra ēkas vēsturi var iepazīties šeit.