Cauri gadsimtiem Latvijas amatniekus apvienoja brālības, kurās meistari skoloja jauno paaudzi un turēja godā amatu. Latvijas Skursteņslaucītāju amata brālība ir senākā mūsu valstī. Tās saknes sniedzas tālajā 1738. gadā, kad brālību nodibināja oficiāli, tāpēc šodien tā var lepoties ar teju trīs simtus gadu senu vēsturi.
Skursteņslauķus joprojām skolo pēc viduslaiku ģildes sistēmas — bez koledžām vai specializētām skolām. Lai apgūtu amatu, vispirms jākļūst par meistara mācekli, jānostrādā kopā ar viņu vismaz trīs gadi un jānoliek zeļļa eksāmens. Tikai tad sākas ilgais ceļš līdz meistara pakāpei, ko var iegūt ne ātrāk kā pēc astoņiem gadiem. Tikai kļūstot par meistaru, speciālists drīkst strādāt patstāvīgi un skolot citus. Līdztekus praktiskajām iemaņām skursteņslauķiem jāpārzina arī ētikas kodekss — profesionālo noteikumu kopums, kas jāievēro ikvienam brālības biedram.
Skursteņslauķu darbarīki gadsimtu gaitā ir mainījušies pavisam nedaudz. Galvenais ierocis cīņā ar kvēpiem joprojām ir trose ar birsti un lodi galā. Ar to dūmvadu tīra virzienā no augšas uz leju, un visi kvēpi sabirst pašā apakšā, kur tos ērti izgrābj pa tīrīšanas lūku. Lai pamanītu plaisas mūrējumā, sastrēgumus vai kvēpu atlikumus, meistars izmanto nelielu spogulīti trosē. Ja skurstenis ir taisns un spogulī atspīd dienas gaisma vai debesis, tas nozīmē, ka kanāls ir iztīrīts.
Skursteņslauķu pakalpojumi joprojām ir ļoti pieprasīti. Katru gadu Latvijā notiek tūkstošiem ugunsgrēku, un viens no izplatītākajiem cēloņiem vēl aizvien ir kvēpu aizdegšanās dūmvados. Mūsdienās skursteņslauķi ne tikai tīra skursteņus, bet arī veic profilaktiskās pārbaudes, kontrolē ventilācijas stāvokli un palīdz novērst tvana gāzes noplūdes. Karstākā darba sezona sākas vasaras izskaņā: no augusta līdz pat Ziemassvētkiem pieraksts pie meistariem ir norezervēts mēnešiem uz priekšu.
No tēva dēlam
Šobrīd Latvijā aktīvi darbojas vien aptuveni 70–80 skursteņslauķu, kuru sarakstu var ērti atrast brālības vietnē. Aroda noslēpumi un mīlestība pret darbu nereti tiek nodota mantojumā, tāpēc starp pašreizējiem speciālistiem ir pamatīgas amata dinastijas jau otrajā un trešajā paaudzē.
Spilgts piemērs ir Latvijas Skursteņslaucītāju amata brālības valdes loceklis un uzņēmuma “Skursteņmeistars” vadītājs Guntis Brakmanis, kurš ceļu no zeļļa līdz meistaram mēroja sava tēva vadībā. Arī viens no zināmākajiem Rīgas skrusteņslauķiem Varis Vilcāns var lepoties ar iespaidīgu dinastiju — skursteņslauķi bijuši viņa tēvs, tēvocis, tēva brālēns un brālis. Kopā ar paša Vara gadiem amats viņu dzimtā tiek kopts jau vairāk nekā pusotru gadsimtu.
Tieši Varis Vilcāns kļuva par prototipu skursteņslauķa tēlam skulptūrā „Skursteņslauķis un mūrnieks”, ko 2007. gadā atklāja Rīgā, Mūrnieku ielā. Blakus viņam mūrnieka tēlā iemūžināts leģendārais aktieris Kārlis Sebris. Tēlnieku Kārļa Īles un Ģirta Burvja veidotais piemineklis ir veltījums visiem Latvijas amata meistariem, un tas tiek uzskatīts par pašu pirmo pieminekli mūsu valstī, kas uzcelts par godu amatniecībai.
Skursteņslauķa arodu parasti izvēlas vīrieši, un šobrīd Latvijas amata brālībā ir tikai viena sieviete — Līga Ondzule no Skrīveriem, kura arodu mantoja no tēva. Viņas tēvs, bijušais ugunsdzēsējs, sākotnēji dūmvadus tīrīja brīvajā laikā, taču amata aizrautība izrādījās tik stipra, ka tas kļuva par viņa mūža aicinājumu. Mūsdienās tēvs un meita uz daudziem objektiem joprojām dodas kopā, un meistars atzīst, ka šis darbs palīdzējis viņiem pavadīt vairāk laika vienam ar otru.
Poga veiksmei
Lai iepazītos ar skursteņslauķiem, mājās nemaz nav nepieciešama krāsns. Viņus var satikt pilsētas svētkos, profesionālajos pasākumos un vienkārši Latvijas pilsētu ielās. Šos aroda meistarus ir viegli atpazīt pēc viņu apģērba: melna fraka ar divpadsmit metāla pogām un cilindrs, kas agrāk kalpoja arī kā vieta mazo darbarīku uzglabāšanai. Kā vēsta viena no amata leģendām, skursteņslauķi sākuši valkāt zārcinieku vecās melnās frakas un cilindrus tāpēc, ka uz tāda apģērba kvēpi bija mazāk pamanāmi.
Vēl viens ticējums, kas Baltijas valstīs ienācis no vācu un Hanzas tradīcijām, vēsta, ka satikt skursteņslauķi ir uz veiksmi. Tika uzskatīts, ka laime stāv klāt cilvēkiem, kuri ikdienā strādā ar uguni un tomēr paliek neskarti. Vācijā vēl šodien ir ierasts Ziemassvētkos dāvināt kartītes un figūriņas ar skursteņslauķu attēliem. Savukārt daudzās valstīs pastāv tradīcija pieskarties skursteņslauķa pogai, jo tas nesot veiksmi.
Šim ticējumam ir daudz dažādu versiju. Pēc vienas no tām skursteņslauķim noteikti jābūt noklātam ar kvēpiem, nākot mājās no darba. Katrai pogai tiek piedēvēta sava nozīme: poga augšējā labajā pusē solot veiksmi mīlestībā, otrā poga — mieru ģimenē, bet trešā — svētkus vai labas ziņas. Runā, ka pogai jāpieskaras tā, lai pats meistars to nepamanītu. Savukārt, ja izdodas pogu noraut, tā esot garantija laimīgai ģimenes dzīvei.
Šī tradīcija ir dzīva arī mūsdienās. Kā reiz stāstīja Varis Vilcāns: „Ja es nebrauktu ar velosipēdu, bet ietu kājām, īpaši kur tuvāk centram, mani nepārtraukti raustītu aiz pogām.”
Ja negribas traucēt īstu meistaru, var doties pie vēl kāda Rīgas apskates objekta — “Skursteņslauķa Alberta” skulptūras pie Alberta koledžas. Šis Jevgeņija Šitova un Dmitrija Marčenkova darbs tapa 2010. gadā. Tiek uzskatīts, ka Alberts aizbildnieciski sargā skolēnus un studentus, tāpēc pirms eksāmeniem pie pieminekļa nākas meklēt veiksmi. Viņa pogas jau sen ir noberztas līdz spīdumam, savukārt koledžas absolventiem tiek pasniegtas paša Vara Vilcāna darinātās veiksmes pogas.
