Aizraujoši, taču nogurdinoši: Filma “Babilona”

“Babilona” ir episka drāma par skaņas ienākšanu kinematogrāfijā un piespiedu atvadām no klusā kino laikmeta. Tās darbība norisinās 30. gadu Holivudā. Pirmā skaņu filma “Džeza dziedātājs” pulcē pilnas zāles, un cilvēki pulcējas uz kinoteātriem, lai uz ekrāna redzētu brīnumu – runājošus kustīgos attēlus.

Kā šajā laika posmā jūtas klusā kino zvaigznes, kuras tehnoloģiju attīstība atstājusi novārtā? “Babilona” stāsta tieši par to, izmantojot trīs galvenās sižeta līnijas.

Trīs stundas šķiet pietiekami daudz laika, lai atklātu varoņu stāstus. Tikai filmas veidotājiem tas nav izdevies. Stāsta centrā ir Bred Pit (Bred Pitt), kurš atveido izmirstošo zvaigzni Džeku Konrodu (Jack Conrod), un Margo Robija (Margot Robbie), kura atveido drosmīgo un izmisušo kluso filmu iekarotāju Nelliju Laroju (Nellie Laroy). Sižets ir balstīts uz reāliem notikumiem.

Ir vēl trešais – negaidīti interesants – varonis: Manij Torress, kuru atveido mazpazīstamais meksikāņu aktieris Djego Kalva Hernandez. Filmas režisors Demjen Čazel pavadīja divus gadus meklēdams īsto tēlu un Hernandez attaisnoja viņa cerības. Filmā viņš iemieso jauno producentu vilni, kas spēj ne vien sacensties ar skaņu kino laikmetu, bet arī gūt tajā panākumus.

Babilonā ieskicēti arī sižeta atzari ar Džovana Adepo un Li Jun Li personāžiem, taču tas darīts pavirši, it kā steigā ieskicēts ar zīmuli.

No režisora Demjena Šazela (Damien Chazelle), kurš skatītājiem dāvāja tādus “Oskara” balvas cienīgus ieguvušus šedevrus kā “Atsitiens”, “La La La Land” un “Pirmais Cilvēks uz Mēness”, tika gaidīts daudz. Varbūt iepriekšējie veikumi uzstādījuši pārāk augstu latiņu. Šazela ambiciozo ideju uzreiz atzinīgi novērtēja Holivudas producenti, lai gan pirms desmit gadiem filma būtu bijusi vienkārši nepieejama un ārpus viņa iespējām. Un runa nav par naudu, bet gan par Šazela, kā režisora, izaugsmi. Viņa iepriekšējās filmas ir sava veida kāpnes, kurām vajadzēja novest viņu pie kaut kā negaidīta un izaicinoša. Kaut kas tāds, kam Babilonai vajadzēja būt, tomēr nebija.

Filmas pirmās 20 minūtes, iespējams, ir aizraujošākās. Trakas Holivudas zvaigžņu izklaides, alkohols un kokaīns, orģijas uz katra stūra. Tomēr visu filmas sākuma dzinējspēku un emocionālo intensitāti ir neiespējami izstiept cauri visām trim filmas stundām. Protams, filmā kūsā kaislības (bet tikai nedaudz), un tas viss arī nonāk līdz diezgan saviļņojošai kulminācijai. Tomēr ar to izrādās nepietiek: pēc spilgtās spriedzes turpmākā darbība šķiet plakana un garlaicīga. Tas, kas notiek ar varoņiem, ir skaidrs un acīmredzams, satriecošus pavērsienus sižetā šeit nesagaidīt. 

Tomēr tas nav tas, kas sagādā lielāko vilšanos. Kaislība un nevaldāms trakums, ar ko sākas filma, pamazām izzūd. Un, lai gan filmai, nenoliedzami, ir vēriens (ziloņu kadri, episkas kaujas vai paviljona ainas ir tā vērtas), tai neizdodas pārsteigt skatītāju tā, lai aizrautībā aizsistos elpa. Un tas nav nekas slikts, ja filmai jau no paša sākuma šāda mērķa nemaz nav. Tomēr Babilonai tāds diemžēl ir: mērķi izvirzīja, tomēr sasniegt to nespēja.

Babilona tika gaidīta starp nominantiem uz galveno “Oskara” balvu labākās filmas kategorijā. Tika paziņots kandidātu saraksts, saraksti tika publicēti, un Šazels bija vīlies. Taču filmai tika piešķirtas “mierinājuma” nominācijas: labākais scenogrāfs, labākais skaņu celiņš un kostīmu dizains. Acīmredzot, režisors nebija iecerējis gūt balvu. Galu galā Babilona ir filma, kuras nosaukums runā pats par sevi. Šeit svarīgs ir vēriens un mērogs, kas filmai pietrūka.

Tomēr jāatzīmē arī citi filmas aspekti. Dinamiskā montāža un interesantie leņķi nosaka filmas tempu. Viņi uztur tempu un ritmu, it kā atkārtojot filmas galveno vēstījumu: dzīve mainās pārāk strauji, ja nezini kā pielāgoties – var gadīties nokļūt uz ielas. Pasteidzies.

Īpašu uzslavu pelnījis skaņu celiņš. Skaņa filmā ir kā atsevišķs personāžs, kas nepārtraukti tiek uzsvērts. Katrs troksnis, šņākšana, troksnis vai trieciens ir hipertrofēts. Skaņa ne tikai ienāk ekrāna varoņu dzīvē, tā apzināti iepazīstina ar sevi skatītājus zālē. Katrs elpas vilciens, riteņu grabulis, lauztu šķembu skandēšana – viss ir paredzēts, lai uz skatītāju iedarbotos ne vien vizuāli, bet arī dzirdami. Filmas veidotāji vairākkārt uzsvēra, ka tas šeit ir būtiskākais. Tomēr šo mēģinājumu nenovērtēja ne Zelta globusa, ne Oskara balvas žūrijas locekļi. Neskatoties uz to, filmai ir labas izredzes iegūt statueti par Džastina Gurvica mūziku (filma šajā kategorijā jau ir saņēmusi “Globusu”).

“Babilona” ir sava veida paskaidrojums režisora mīlestībai pret kino. Cik daudz tādu ir bijis un cik daudz vēl būs. Tomēr atšķirībā no Spīlberga nesen iznākušās filmas “Fabelmeni”, Šazela filma skatītājos neizraisa tādas pat – aizkustinošas un maigas sajūtas.