Brīvības meklējumos: Latvijas plakātu māksla.

2018. gadā Liepājas koncertzālē „Lielais dzintars” tika atklāta izstāde „PLAKĀTLAIKS / Kanons un individualitāte”, kuras kuratore ir mākslas zinātniece Ramona Umblija. Starp 32 eksponātiem viens no galvenajiem darbiem bija attēls, kurā redzams vīrietis ar sarullētu mēli un izplestām uzacīm kā kukaiņa antenām. Vīrietis guļ uz grīdas, kurai ir šaha režģis un vēro skatītāju. Viņa nagi ir nokrāsoti, galva noskūta, un viņam ir uzaustas pastalas.   

Šis groteskais, biedējošais darbs ir slavenais „Hameleona” plakāts. Sirreālisms, ar kādu to apveltījis mākslinieks Juris Putrams, ir daļa no varenas plakātu glezniecības tradīcijas Latvijā. „Hameleons” tapa 20. gadsimta 80. gados, kad plakātu māksla visaktīvāk attīstījās PSRS Baltijas republikās un Latvijā strādāja vesela virkne talantīgu plakātu mākslinieku.

Pirmie plakāti un politiskā cenzūra

Pirmos plakātus Rīgā sāka drukāt starp 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma. Tos veidoja virkne slaveni mākslinieki — specializācija un tituls „plakātu mākslinieks” parādījās daudz vēlāk. Starp tiem, kas sākumā veidoja plakātus mākslas izstādēm (tostarp savām) un citiem pasākumiem, bija Rihards Zariņš, Bernhards Borherts un Jānis Rozentāls.

Padomju okupācijas laikā Latvijā strauji attīstījās plakātu māksla. Tā bija tieša reakcija uz PSRS cenzūru: no 20. gadsimta 30. gadiem noteicošais mākslas stils Savienībā bija tā dēvētais sociālistiskais reālisms, virziens, kas oficiāli tika nosaukts 1934. gadā. Tā galvenais patērētājs, pasūtītājs un adresāts bija nomenklatūra. 

No māksliniekiem un radošajiem darbiniekiem tika prasīts „attēlot tieši to, ko valsts gribēja redzēt”, raksta mākslas vēsturniece Gaļina Elševskaja: hiperbolizētas industriālās ainavas, sociālistiskās sistēmas triumfējošo pārpilnību un vadītāju portretus. Valsts kritika un atkāpšanās no oficiālā kanona bija ne tikai nevēlama, bet arī varēja novest pie profesijas aizlieguma un turpmākām represijām. 

Pēc Staļina nāves situācija radošajā vidē nedaudz uzlabojās: māksliniekiem tika dota relatīva brīvība un iespēja atgriezties pie abstraktās mākslas, kas tajā laikā aktīvi attīstījās. Taču tas neturpinājās ilgi: 1962. gadā Maskavas mākslas izstādē Manežā ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs nomelnoja moderno mākslu un nosauca abstrakcionismu par „sūdiem”. Drīz pēc tam mākslinieku molberti atkal nonāca zem lupas un abstraktā māksla pazuda no dienas kārtības. 
Māksliniekiem, kuri nepiekrita partijas politikai, palika divas iespējas: turpināt savu māksliniecisko redzējumu aiz slēgtām durvīm vai meklēt citus pašizpausmes veidus. Lielākoties šī iemesla dēļ tā laika talantīgie cilvēki pievērsās mēbeļu dizainam, arhitektūrai, mākslai un amatniecībai vai grafikas dizainam. Kā tas notika plakāta gadījumā, skaidro kuratore Ramona Umblija: 

„Tas „Padomju standarts” bija sociālistiskais reālisms, naturālistisks zīmējums un pārcilvēks — tas ir, padomju cilvēks, kas cīnās par labāku nākotni. Šeit—pilnīga un absolūta atkāpšanās no ideoloģijas. Tur — tieša saruna ar cilvēku, un galvenais, ka plakāts ir māksla, nevis ideoloģisks ierocis.”

Padomju laikos dažu mākslinieku vidū termins „plakāts” bija dažkārt nievājošs, jo saistījās ar mākslu, kas slavināja padomju režīmu. Tomēr Latvijā, tāpat kā Baltijas valstīs kopumā, plakāts no ideoloģiska mērauklas kļuva par patstāvīgu grafiskā dizaina žanru un atsevišķos gadījumos—par pretošanās instrumentu.

Piemēram, kad varas iestādes aizliedza izmantot neatkarības laika nacionālos karogus attēlos, plakātu mākslinieki attēloja šos simbolus daudz noslēpumainākos veidos. Tas bija sava veida šifrs — rūpīgi izstrādāta kontrpropagandas taktika un veids kā ar mākslas palīdzību saglabāt valsts neatkarības sapni. 

Latvijas plakāta vēsture

Gunāra Kirkes darbi tiek uzskatīti par pagrieziena punktu Latvijas plakāta mākslas vēsturē. Viņš 1963. gadā izveidoja plakātu ainavu gleznotāja Leo Kokles izstādei, tādējādi liekot pamatus mūsdienu plakāta mākslai. No šī brīža plakātu kustība Latvijā attīstījās tik strauji, ka pirmā Latvijas plakātu izstāde notika tikai trīs gadus vēlāk. Tajā līdzās valsts iestāžu pasūtītajiem darbiem pirmo reizi tika izstādīti arī plakāti ar objektīviem un subjektīviem mākslinieciskiem paziņojumiem. 

Desmitgadi pirms PSRS sabrukuma uzskata par Latvijas plakātu mākslas uzplaukuma laiku: 80. gados attēli kļuva arvien sarežģītāki un izteiksmīgāki, kamēr valstiskā vara atslābinājās. No smalkiem, estētiski intelektuāliem vēstījumiem mākslinieki arvien vairāk pievērsās politizētiem, skarbiem un tiešiem paziņojumiem. 

Tomēr pēc Latvijas neatkarības iegūšanas šī kustība zaudēja spēku. Plakāti ieguva daudz utilitārāku lomu, kamēr mākslinieki un dizaineri atkal varēja brīvi izmēģināt citus izteiksmes veidus. 

Mūsdienās plakāts diemžēl tiek uzskatīts par izmirstošu mākslu; to atzīst gan vēsturnieki, gan paši plakātu mākslinieki, no kuriem daudzi vēl joprojām ir dzīvi un turpina radīt. Lūk, kā par to stāsta Gunāra Kirkes meita, plakātu māksliniece Frančeska Kirke: 

„Paps ap sevi vāca aktīvus cilvēkus, ģenerēja idejas, tā radās tolaik slavenā plakātistu mafija. Laiks bija sūrs un drūms, bez jelkādām nākotnes izredzēm, bet plakāts bija kolosāla iespēja izteikties Ezopa skopajā valodā. Viss, kas notika ar papu, nebija iespējams ne agrāk, ne tagad, tikai tur un toreiz, un nekad šajā laikā, kad plakāts kā žanrs ir miris. ”.