memorialiemuzeji.lv
1933. gadā rentneka Oto un viņa sievas Bertas ģimenē piedzima dēls Ojārs. Kalpu dzīve ir smags fizisks darbs, taču mazajam Ojāram daudz grūtākas bija nemitīgās, gandrīz ikgadējās pārvākšanās: tētis atrada jaunu saimnieku un visa ģimene pārcēlās uz jaunām mājām. Dzimtās mājas trūkums bija lielas sāpes. Lai gan viens no šādiem pārbraucieniem viņam un viņa turpmākajam radošajam ceļam bijis patiesi zīmīgs.
Viņam bija trīs gadi, kad ģimene kārtējo reizi mainīja dzīvesvietu. Laimīgas nejaušības dēļ blakus mājā atradās lielākā un bagātākā privātā bibliotēka apgabalā. Bibliotēkas saimnieks (un tā ir otrā laimīgā nejaušība) atļāva nabaga kaimiņu puikam tur iegriezties. Tā Ojārs iemācījās lasīt. Vēlāk viņš stāstīja, ka tajā bibliotēkā pirmo reizi juties kā personība. Tā kļuva par gaismu mazā lauku zēna mazajā dzīvē, un šī gaisma, iespējams, palīdzēja tajā dzimt dzejniekam.
Stāsta, ka pirmo dzejoli viņš sarakstījis četru gadu vecumā, taču tas drīzāk bijis sajaukums no tajā pašā bibliotēkā iepatikušos darbu fragmentiem. Pagāja 13 gadi līdz Vācieša pirmajai publikācijai — žurnālā Bērnība. Šajā pašā gadā tapa arī otrs – dzejolis “Miera balss”. Nav zināms, vai tas bija viņa plānos, bet sanācis tā, ka tieši ar šo “balsi” viņa dzejoļi turpmāk uzrunāja pasauli.
«Viņš gribēja visu ieraudzīt un saprast pats»
memorialiemuzeji.lv
Laikam tas ir galvenais iemesls, kāpēc Vācietis sācis rakstīt. Viņš kaislīgi vēlējās redzēt (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) to, ko viņam šķita ieraudzīt svarīgu, bet uz papīra pārnesa redzētā un piedzīvotā iespaidus — kas pēc tam tik ļoti rezonēja ar lasītājiem. Reiz pat, nebaidīdamies no soda, aizgājis no lekcijas, paziņodams, ka “aiz loga ir zelta rudens, kā var te sēdēt?!”
Pirmos dzejoļus jaunais dzejnieks sūtīja savai konsultantei, pazīstamajai rakstniecei un dzejniecei Mirdzai Ķempei. Pirmā viņas atsauksme skanēja apmēram šādi: “Tavi dzejoļi, Ojār, ir ļoti interesanti, bet pagaidām nav skaidrs, vai no tevis iznāks īsts dzejnieks. Vēl daudz jāmācās un daudz jāstrādā.” Šķiet, ka šo padomu Ojārs toreiz uztvēra ļoti nopietni, jo pat daudzus gadus vēlāk, viņa grāmatu plauktos stāvēja desmitiem ķīmijas, bioloģijas un ģeogrāfijas grāmatu. Grūti pateikt, vai viņš tās izmantojis paredzētajam mērķim, bet to, ka īsta dzeja ir dvēseles un intelekta apvienojums, viņš zināja precīzi. Tāpēc attīstīja sevī gan vienu, gan otru. Ja ar intelektuālo piepildījumu viss ir vairāk vai mazāk saprotams, tad ar dvēselisko katram ir citādi. Ojāram pats galvenais dvēseles piepildījuma rituāls bija garās, jau leģendārās pastaigas pa Pārdaugavu un jo īpaši Āgenskalnu — rajonu, kur viņš pirmo reizi iemantojas pats savas mājas, par kurām tik ilgi bija sapņojis. Pēc šādām pastaigām, kas varēja ilgt vairākas stundas, viņš bieži nāca ar jau gataviem dzejoļiem, kurus atlika vien pārrakstīt uz papīra.
Tas, kurš bruģē ceļu
23 gadu vecumā, gadu pirms universitātes absolvēšanas, Vācietis publicēja savu pirmo dzejoļu krājumu. Tas bija kaut kas satriecošs, to pavadīja nakts rindas pie grāmatnīcām un simtiem vēstuļu no sajūsminātām pielūdzējām. Tas nebija tikai Vācieša pirmais krājums — tas bija pirmais pēckara dzejas krājums Latvijā vispār. Imants Ziedonis pat teica, ka Vācietis bruģējis dzejas celiņu dzejniekiem, kas sekojuši viņam.
“Ir aizaugušas takas, redzi pati –
Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,
Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs…
Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk
Un tagad gandrīz nepārmainām tos, –
Nē, divi ceļi bieži projām griežas,
Lai tālumā ar citiem sastaptos.
Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,
Kad palu migla atnāk iepīt,
Es gāju, tavu roku jūtot savā
Un baidīdamies… tevi noskūpstīt.
Nē, toreiz krūtīs neliesmoja sāpes,
Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij’,
Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes
Tās tālās dienas sauli neapvij.
Bet tagad šeit – uz lielās dzīves trases –
Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,
Tu esi meitene no manas klases,
Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.
Un dzīve visus – viņu, tevi, mani –
Kur vajadzēja, nostādīja draugi.
Mūs skolas klusie koridoru zvani
No tādām tālēm kopā nesasauks.
Nu atbrauc! Nē… tu sapratīsi pati –
Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs
Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks
Es tomēr laikam – esmu greizsirdīgs”
«Ojārs agri cēlās, kurināja krāsni un tad rakstīja»
Tā sākās gandrīz katra Ojāra darba diena Altonovas ielas 19 namā (tagad tā ir Vācieša iela), kurā viņš apmetās 27 gadu vecumā. Te viņš kopā ar sievu un dēlu nodzīvoja visu atlikušo mūžu. Māja bija bez centrālapkures un karstā ūdens — toties beidzot sava; māja, kas kļuva par īstenu pili (Te viņš radīja un kārtoja savus daudzās apbrīnojamos krājumus, un turpmāk aizstāvējās pret žurnālistiem un pielūdzējām.) Savukārt telpa ap māju — tas ir, viss Āgenskalns — kļuva, dzejnieka sievas vārdiem, par viņa “lielo rakstāmgaldu”.
literatura.lv
literatura.lv
Runā, ka, staigājot pa šīs pilsētas daļas mazajām ieliņām, var mēģināt uzspēlēt spēli: uzminēt, kādu dzejoli, ko iedvesmojusi kāda konkrēta vieta. Lai spēle kļūtu vēl interesantāka, varat izmēģināt audiogidu “Ojāra soļi”— izzinoši izklaidējošu ceļvedi pa dzejnieka iecienītajām vietām Māras dīķa (Vācieša skatījumā ezera) un Arkādijas parka apkārtnē. Šos celiņus Ojārs izstaigājis krustām šķērsām.
“Pie visa kā eju es eju ar kājām
Es gribu atnākt
Un nevis ierasties”
santa.lv
“Ojāru simtkārtīgi mīlēja kā savējo, kā vadoni, kā taurētāju un vienkārši kā cilvēku ar gudru sirdi.”
“Trauksmains, dzīvespriecīgs, asprātīgs jaunietis, kas apbur visus sev apkārt ar savu dzejas enerģiju” un “noslēgts vientuļnieks, kas slēpjas no pasaules aiz melnajām brillēm”, ir viena cilvēka divas puses, Ojāra Vācieša divas puses. Tiesa, otra puse parādījās daudz vēlāk nekā pirmā — jau pēc tam, kad viņš bija vīlies savos politiskajos ideālos un pēc tam, kad viņu par to vajāja varas iestādes.
Savu neapmierinātību ar varu viņš sāka izteikt dzejā, jo tikai tajā varēja būt patiesi godīgs. Viņa protestu un neapmierinātību ar cenzūru dzēsa — un Vācietis uz sešiem gadiem zaudēja iespēju izdot savus darbus. Sešus gadus bez publikācijas dzejniekam var salīdzināt tikai ar trimdu, taču viņš atrada izeju: sazvanīja draugus un paziņas un organizēja unikālus “telefonlasījumus”.Viņam vajadzēja zināt, ka kāds viņā klausās un ka viņa dzejoļi šim cilvēkam var izrādīties nepieciešami.
Daudziem nepieciešams izrādījās arī viņa pēdējais krājums “Si minors”, kas turpmāk lepni papildināja Latvijas Kultūras kanonu. Aukstais karš, krīze — cilvēki dzīvoja konstantā spriedzē. Savukārt Vācietis šajā laikā izdod neticami humānistisku dzejoļu krājumu — par spīti tiem, kas to visu pieļāvuši.
Kad vējš, kā govs pie bada, īd.
Kad ārā atkala un slīd.
Kad vēsums sāk uz sirdi dzīties.
Kad bērzs no lauzta zara raud.
Kad man aiz horizonta draud.
Kad skopums nāk ar mani mīties.
Kad lūpas mīlestību zvēr,
bet rokas tukšu miesu dzer
un tomēr negrib vaļā vīties.
Kad tikai viena dzīve ir.
Kad tikai vienreiz dzimt un mirt.
Es uzdrīkstēšos nenobīties.
kulturaskanons.lv
Ojāra Vācieša muzejs
Tagad Ojāra Vācieša “pilī” — tajā pašā mājā Pārdaugavā — var ienākt ikviens. Te var gremdēties pasaulē, kurā radījis viens no 20. gadsimta izcilākajiem latviešu dzejniekiem, dzirdēt viņa balss ierakstus, brīnīties par viņa daudzajām kolekcijām (kolekcionējis gan etiķetes no sērkociņu kastītēm, gan akmeņus, gan rokdarbu papīra sniegpārslas, gan daudz ko citu) un uzzināt, kāpēc grāmatu glabāšanā viņš devis priekšroku grīdai, nevis plauktiem. Un vēl arī apskatīt leģendāro meistara bereti.
liveriga.com
Ojāra Vācieša neilgais mūžs – tās ir 318 dzejoļu burtnīcas (viņam patika rakstīt skolas līniju burtnīcās), 17 krājumi, kas vienmēr nāca klajā ļoti vajadzīgos brīžos, un tūkstošiem cilvēku, kas dievināja un dievināja viņa daiļradi. Viņš vairākkārt atkārtoja, ka ar saviem dzejoļiem vēlējies padarīt pasauli labāku. Viņam šķita, ka pasaule nav kļuvusi labāka, bet atsevišķi cilvēki to noteikti varēja apstrīdēt.
Un, ja beigās nepieciešams secinājums, tad lai tas ir šāds: ja vien tas iespējams un jūs to vēlaties, esiet tie labākie cilvēki (kā lauku bibliotēkas īpašnieks, kurā Vācietis iemīlējās vārdos) citu cilvēku ceļā – varbūt tieši pateicoties jums, pasaulē kļūs par vienu labu cilvēku vairāk.
