Hercs Franks. Dokumentālo filmu režisors savos vārdos

Nr. 1 „Es gribu filmēt pašu dzīvi, nevis to, kas ir izspēlēta.”

Hercs apgalvoja, ka ir piedzimis skumjš, lai gan laimīgs cilvēks. Tik tiešām, Franka ebreju ģimenes dzīve bija traģēdiju virkne. Viņa māte nomira, kad viņam bija piecpadsmit gadu, Otrā pasaules kara laikā divas viņa māsas gāja bojā koncentrācijas nometnē, viens brālis tika smagi ievainots, bet trešā māsa desmit gadus pavadīja Gulagā. Salīdzinot ar viņiem, viņu varētu uzskatīt par laimīgu, bet kas gan var teikt, vai šādu notikumu liecinieks cieš mazāk.

No agras bērnības Hercu ieskauj skarbā dzīves realitāte, taču, par spīti visām likstām, viņš saglabāja bijību pret realitāti; jau no mazotnes viņš piekopa šo bijību un sāka „domāt kadros” — pamanīt neatbilstības, saskatīt „dvēseles pēdas” pat bezdvēseliskās lietās. Šķiet, ka viņam jau agri radās daudz jautājumu par dzīvi, uz kuriem viņš centās rast atbildes apkārtējā pasaulē. „Atklāt kaut kā būtību nozīmē zināmā (vai varbūt lielā) mērā nonākt pie risinājuma,” viņš teica daudzus gadus vēlāk. Vēlme „atklāt būtību” kļuva par viņa darba galveno mērķi.

Bērnības lielāko daļu Hercs pavadīja Ludzā, nelielā pilsētiņā Latvijas austrumos. Tieši šeit viņa tēva, profesionāla fotogrāfa, fotoaparāta zibspuldze iededza viņa dvēselē radošuma dzirksti. Teātris, fotogrāfija, kino — tas bija tas, kas veidoja Frenku senioru. Viņa dēls paņēma vienu no tiem un padarīja to par savu dzīves misiju.

Nr. 2 „Zināšanas ir spēks, un nezināšana ir dzinējspēks.”

Hercam jau bija 30, kad beidzot pievērsās savam lolotajam amatam kā meistars, nevis vairs amatieris. Tomēr, pirms tam viņš paspēja dienēt armijā, iegūt juridisko izglītību un pastrādāt par žurnālistu. Pēcāk viņš sāka strādāt par fotogrāfu Rīgas kinostudijā, kas viņam pavēra durvis uz kino. Drīz vien viņam sanāca sevi ievirzīt scenārista pozīcijā (žurnālistikas pieredze noteikti nāca par labu). Vēlāk viņš bieži stāstīja, ka profesionālās izglītības trūkuma dēļ šajā jomā sākumā — scenārija rakstīšanā, režisora krēslā — nav zinājis, kā pareizi rīkoties, ka bieži vien rīkojies kaut kā pēc izjūtas. Iespējams, tieši šis viņu galu galā padarīja par novatoru. 

Hercs nepārtraukti eksperimentēja. Viņam bija ieradums fotografēt nesaistītas lietas un mēģināt atrast starp tām kaut ko kopīgu. Tad turpat uz darbvirsmas viņš attēlus izkārtoja tā, ka veidoja pilnu sižeta līniju jeb, kā viņam patika teikt — „dzīvi”. Vēlāk viņš šo metodi piemēroja savām filmām. 

Viņa nozīmīgākais tā laika darbs bija scenārijs filmai „Baltie zvani”, kas vēlāk iekļuva Latvijas Kultūras kanonā kā viens no divpadsmit izcilākajiem darbiem Latvijas kino vēsturē.

Nr. 3 „Mēs esam atteikušies no saukļiem savās filmās un pievērsušies cilvēka dvēselei.”

Šāds bija Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas sauklis. Hercs bija viens no dibinātājiem — ideja radās turpat, Rīgas kinostudijā, daļēji kā atbilde pārlieku politizētā kino piesātinātībai. Pirmā skolas filma — tie paši „Baltie zvani” — ieguva lielu slavu. Maza meitene baltā kleitiņā staigā pa Rīgas ielām 60. gadu sākumā, un pēkšņi puķu veikala skatlogā viņa ierauga svaigus baltus zvaniņus. Taču veikals ir slēgts. Tagad viņai jāatrod balti zvaniņi ar visām iespējamām metodēm. 

Šī filma ir brīnišķīga hronika par to, kas pirms sešdesmit gadiem notika galvaspilsētas ielās, bet vēl svarīgāka ir tās dzeja, ko var izprast tikai noskatoties filmu pilnībā. Stāstu iedvesmojušas Herca atmiņas:

„Kādu vakaru, šķērsojot ielu, uz ietves pamanīju neļķi — šķita, ka kāds to būtu nometis. Tā varēja izdzīvot zem riteņiem tikai nejaušā kārtā. Bet, kad piegāju tuvāk , starp daudzām auto riepu pēdām skaidri redzēju, ka viena no tām bija asi izvairījusies no neļķes. Nebija grūti iztēloties, kā mašīnas labā riepa steidzās tieši tai virsū un kā pēdējā sekundē, pie pēdējā metra, šoferis, to pamanot, strauji sagriezās. Gandrīz sadzirdēju bremžu „kliedzienu” un nodomāju: lūk, bezdvēseliska mašīna atstāja uz asfalta cilvēka dvēseles pēdas…”

Sākot ar dzemdībām „Augstā dziesma” un nāvessodam notiesātā noziedznieka atzīšanos „Augstākā tiesa”, beidzot ar savas sirds operāciju, Hercs bieži, patiesībā gandrīz vienmēr, savās filmās pieskārās sāpīgām, reizēm šokējoši skarbām tēmām. Taču jau no paša karjeras sākuma viņš bija izvirzījis mērķi izprast cilvēka dvēseli, un bez zināma asuma tas nebija iespējams.

Nr. 4 „Visu mūžu esmu filmējis citu cilvēku dzīves, un visu laiku raizējos, vai man ir tiesības tās atmaskot”.

Hercs pēc iespējas biežāk iemūžināja cilvēces pretstatu — labo un ļauno, prieku un bailes — sadursmes brīžus. Tāpēc viņš izvēlējās filmēt cilvēkus sarežģītās situācijās: notiesāto cietumā, sievieti slimnīcā dzemdību laikā.

Nr. 5 „Mēs nefilmējām ne teātri, ne pasakas par labo un ļauno; mēs ienirām cilvēka dvēseles noslēpumos.”

„Par desmit minūtēm vecāks” ir viens no pirmajiem un zīmīgākajiem Herca režijas piemēriem. Īsa, desmit minūšu gara filma bez neviena griezuma, un otrais režisora darbs, kas iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. Filmā ir kas vairāk, nekā tās vienkāršais sižets uzreiz liecina: mazs zēns skatās leļļu teātra izrādi. Skatītājs nedzird nevienu vārdu, tikai mūziku. Hercam izdevās filmu uzņemt tā, ka uz šīm desmit minūtēm zēna acis pārvēršas par spoguļiem, kuros atspoguļojas skatītāja dvēsele, reaģējot uz notikumiem, kas risinās uz ekrāna. „Tas ir vesels dzīves izgriezums — dvēseliska dzīve, kas redzama savā plūsmā, uzņemta reportāžas stilā, vienā nepārtrauktā kadrā,” par savu darbu teica Hercs. 

„Par desmit minūtēm vecāks” turpina iedvesmot filmu veidotājus visā pasaulē. Viens no slavenākajiem piemēriem ir Vima Vendersa (Wim Wenders) filma „Par desmit minūtēm vecāks: Trompete” (2002). Arī viņa darbi apskata dvēseles neierobežotību. 

Hercs Franks bija bērns, kurš vēlējās izprast apkārtējo pasauli un nonāca pie secinājuma, ka vienīgā vieta, kur sākt, ir neizprotamā cilvēka dvēsele. 

Līdz savai nāvei 2013. gadā režisors bija paspējis savākt cienītājus no visas pasaules — galvenokārt no Latvijas, Krievijas, Vācijas un Izraēlas, kur viņš pavadīja pēdējos divdesmit dzīves gadus.  

Franka filmu izlase ir pieejama vietnē filmas.lv.