Kino: Kāda ir Latviešu komēdija?

Pēdējos gados Latvijas komēdijas ieņem augstākās pozīcijas skatījumu skaita ziņā starp visām filmām Latvijas kinoteātros. Varētu pat teikt, ka viņi konkurē ar Holivudas kases grāvējiem. Tajā pašā laikā vietējo režisoru komēdijas ir tik veiksmīgas, ka citās valstīs rodas adaptācijas, un kritiķi tās ar entuziasmu sagaida starptautiskos festivālos.

Vai deviņdesmitajos smējās?

Latvijas kino savu neatkarību nostabilizē jau kopš deviņdesmito gadu sākuma — pašsaprotamu iemeslu dēļ. Tieši tad Latvijā notika kino sistēmas denacionalizācija, un valstī sāka parādīties privātas filmu studijas. Tā laika filmu veidotāji ne tikai atbildēja uz laikabiedru jautājumiem, bet arī veidoja filmas, kas satrauca viņus pašus. Tāpēc 90. gadi Latvijas kino vēsturē raksturojas ar lielu skaitu dokumentālo un vēlāk arī vēsturisko filmu. Daudzās no tām varēja redzēt rūgtu ironiju vai sarkasmu, bet ne sirsnīgus smieklus. Šķiet, ka tolaik komēdijai Latvijā nebija vietas.

Tikai 1996. gadā iznāca latviešu-norvēģu filma “Jomfruene i Riga”, bet pēc diviem gadiem “Kurpe” — Latviešu versija stāstam par pelnrušķīti. Un šīs filmas tapa kā stimuls Rīgas kinostudijas aizmirstā populārā žanra atdzimšanai. Tāpēc komēdija, kādu to šobrīd Latvijā pazīstam, parādījās salīdzinoši nesen.

Par ko Latvieši joko? Par samērīgumu un pakāpeniskumu, sadzīvi, labsirdību. Latvijas iedzīvotāju humors atspoguļo viņu dzīvi – mierīgu, patīkamu un nesteidzīgu. Tomēr visuresošā globalizācija ir ietekmējusi arī jokus, un, kā atzīmē eksperti, Latviešu komēdija tagad pieņem daudzas Holivudas tendences un kino valodas elementus — kas ir tikai normāli, jo šādu parādību var novērot dažādu valstu kino. Tajā pašā laikā vietējie režisori veido arī ar vietējo humoru piepildītas komēdijfilmas, kas ir ļoti iecienītas latviešu vidū. Kādas komēdijas skatītājiem ir patikušas pēdējos gados?

“Svingeri” (2016)

Starptautiskus panākumus guvusī Andreja Ēķa komēdija “Svingeri”, un, lai gan nosaukums ir diezgan pikants, filmā seksuālais zemteksts neizpaužas tik daudz, kā varētu domāt. Skatītājiem filma patika tik ļoti, un ne tikai Latvijā, ka līdzīgas filmas parādījušās arī kaimiņvalstīs, tikai viņu nacionālajā kontekstā. Tāpēc, sekojot oriģinālajai versijai, Ēķis uzņēma “Svingerus” Igaunijai, Polijai un Krievijai, bet ar konkrēto valstu aktieriem, lai ievilinātu skatītājus kinozālēs.

Ar ko tad šī komēdija ir tik saistoša? Tai ir visnotaļ vienkāršs sižets, kas balstīts uz cilvēku savstarpējām attiecībām, kaislībām, vēlmēm un pārpratumiem. Tēli flirtē viens ar otru, izraisot greizsirdību un mīlestību. Komiskās situācijas ir visnotaļ reālistiskas un nav pārspīlētas, un, iespējams tieši tas uzrunā skatītājus. Publika uz ekrāna redz nevis hiperbolizētu absurdu, bet īstas dzīves notikumus, tās emocijas un sajūtas, kuras paši arī reiz varētu piedzīvot. Tas viņus saista ar filmas varoņiem.

“Kriminālās ekselences fonds” (2018)

Cita veida filmu, kas nav visai raksturīga Latvijas kino, uzņēma Oskars Rupenheits — viņa “Kriminālās ekselences fonds” atgādina Gaja Ričija kriminālkomēdiju. Stilizēta 80. gadu motīvos, filma izrādījās, mēs nebaidāmies no šī vārda, ļoti atmosfēriska: skaisti uzbūvēti kadri, mierīgi toņi, kā arī labi izvēlētas ainavas apmierina auditorijas estētiskās vajadzības.

Sižeta pamatā ir divu draugu piedzīvojumi. Galvenie varoņi — Imants un Harijs, ne pārāk veiksmīgs televīzijas scenārists un sevi nepiepildījis aktieris — nolemj mainīt savu dzīvi un kļūt par krāpniekiem. Tomēr krāpnieku dzīve nav tik vienkārša, it īpaši, ja jūs neko nezināt par noziedzīgās pasaules likumiem.

Kāpēc vēl bez humora un viegluma šai filmai ir vērts pievērst uzmanību? Režisoram Oskaram Rupenheitam izdevās uzņemt attēlu pilnīgi bez valsts atbalsta, tika izveidota kampaņa Kriminālās ekselences fondam uz kolektīvās finansēšanas platformas, kur ikviens varēja ziedot naudu. Par lielāku ieguldījumu pat varēja iegūt lomu filmā. Un šeit ir vērts atzīmēt vēl vienu filmas iezīmi — tajā nav neviena profesionāla aktiera. Tomēr tas netraucēja filmai iekarot skatītāju sirdis — 2018. gadā Rupenheita darbs kļuva par visvairāk skatīto attēlu “Forum Cinemas” kino vēsturē, pat apsteidzot veiksmīgos “Svingerus”.

“Homo novus” (2018)

Režisore Anna Vidulejai Nacionālā Kino centra programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” ietvaros radīja romantisko komēdiju “Homo Novus”, kas ir Anšlava Eglīša tāda paša nosaukuma romāna ekranizācija.

Pateicoties greznajam operatora darbam, skatītājs tiek pārcelts uz 1930. gadu Rīgu, ideālu periodu Latvijas vēsturē no valsts brīvības viedokļa. Laiks, kad Otrais pasaules karš vēl nav sācies, un Rīga ir eiropeiska un multikulturāla pilsēta, kurai, šķiet, ir atvērta visa pasaule. Filmas atrašanās vietas un ainavas ir skaistas un iespaidīgas, kadri ir samērā vienkārši, bet eleganti, mizanscēna precīza un kompozicionāla. Sižeta centrā ir divi pilnīgi atšķirīgi mākslinieki, kas ierodas Rīgā un satiekas 30. gadu pilsētas bohēmiskajā atmosfērā, radošu cilvēku vidē, kur sāk veidoties attiecības un intrigas.

Režisora veiksmīgais lēmums bija uzaicināt komandā Latvijas kinozvaigznes, kas bagātināja un rotāja filmu, to vidū Kristīne Krūze, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs un citi. Un, lai gan romantiskā noskaņa un galvenā varoņa ideāla meklējumi filmā izvirzās priekšplānā, tajā ir saskatāms arī humors.

“Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” (2017)

Nākamais žanrs, kuru nevar ignorēt, ir ģimenes komēdija. Un te jāpiemin Vara Braslas filmu “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”. Netriviālā komēdija par starppaaudžu problēmām starp mazdēlu un vectēvu kļuva par Viestura Kairiša vēsturiskās drāmas “Melānijas hronikas” galveno konkurentu nacionālajā balvā “Lielais Kristaps” 2017. gadā, pirmo filmu Nacionālā Kino centra programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” un, kā rakstīja kritiķi, arī par lielāko sasniegumu kino jomā Latvijā ilgā laika posmā.

Šķiet, pats režisors nebija pārsteigts par šādu ažiotāžu ap filmu – viņš stāsta par latviešu mierīgo, sirsnīgo un īsto dzīvi, kas ar īpašu siltumu savijas ekrāna otrā pusē. Pirmkārt, skatītāji varoņos saskata sevi un latviešu provinciālo dzīvi. Atšķirībā no iepriekšējiem Braslas darbiem, šeit darbība tiek veikta no pieaugušā skatpunkta – vectēva, nevis bērna, tieši caur viņa prizmu tiek parādīti incidenti un smieklīgi stāsti, kuros tēli izpildās. Tomēr katrai paaudzei filma liksies smieklīga pašai par sevi.

“Lielie mulķi” (2020-2023)

Sarakstu vēl var papildināt ar pseidodokumentālu satīru — seriālu “Lielie Mulķi”. Trīs sezonas garajam mokumentālajam seriālam izdevās iekarot vairāku tūkstošu skatītāju sirdis visā Latvijā. Mazais seriāls parāda trīs labāko draugu un citu “Lielie Mulķi” ciema iedzīvotāju piedzīvojumus, kur Latgales iedzīvotāju dzīve plūst savā tempā, kur notiek kāzas un bēres, tiek mīlēts un skaidrotas attiecības.

Vienkāršāk izsakoties, kā jau visur, tikai latviskā manierē.