Mātes piens: gada nozīmīgākā filma

“Mātes piens” ir nozīmīgs notikums mūsdienu Latvijas kino industrijā. Filma tiek prognozēta kā Latvijas ietekmīgākā un spēcīgākā 2023. gada filma. Tajā Ināra Kolmane reflektē par pagātnes notikumiem, kas mūs vajā vēl šodien: neatkarības un suverenitātes jautājumi joprojām ir tikpat sāpīgi, cik tikko plēstas brūces.

Mīlestība, kas glābj

Lai gan filmas pamatā ir Noras Ikstenas autobiogrāfiskā grāmata “Mātes piens”, filma ir pilnībā patstāvīgs mākslas darbs. Romāns stāsta par trim latviešu sieviešu paaudzēm padomju okupācijas laikā. Tiek aptverts laika posms no 20. gadsimta 40. gadiem, kad Latvijā iebruka pirmie padomju tanki, līdz dziedošajai revolūcijai Baltijā 1987.-1991. gadā. Toreiz cilvēki izgāja ielās, lai cīnītos par savas valsts suverenitātes un neatkarības atjaunošanu.

Atšķirībā no grāmatas filma koncentrējas uz jaunas, daudzsološas ārstes Astras (Maja Doveika) dzīvi. Strādājot par ginekoloģi, viņa pirmā PSRS veic mākslīgās apaugļošanas eksperimentus. Taču padomju režīms iznīcina izcilas un talantīgas personības dzīvi: bezkompromisa un neērta sieviete, kas konfliktē ar sistēmu, tiek izsūtīta uz laukiem. Izpostīta, viņa atsakās ne tikai no sava prieka un mīlestības, bet pat no jaundzimušā bērna – viņa to nebaro ar krūti.

Mātes pienu un rūpes nesaņēmusī meita (Rūta Kronberga) izaug par jautru un mīļu meiteni. Viņa palīdz mātei tikt galā ar grūtajiem apstākļiem: rūpējas par viņu un, šķiet, abas apmainās lomām. Tagad viņa sniedz Astrai mīlestības pilnu aprūpi un drošības sajūtu. Viņas mīlestība ir pietiekoši priekš abām. Izrādās, ka mīlestība patiesi spēj glābt.

Godīguma robeža

“Mātes pienu” var iedalīt divās daļās. Atšķirībā no sižetiski samezglotās grāmatas, Kolmane savā darbā attīsta vienmērīgi lineāru stāstu.

Pirmajā daļā darbība notiek fragmentāri, pa gabaliņiem – to veicina dinamiskā montāža. Režisora mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk iepazīstināt skatītāju ar varoņu vēsturi, iegremdēt mūs 40. gadu padomju kontekstā. Svarīga loma tajā ir autentiskajam interjeram – filmēšanā tika izmantotas senas lietas un mēbeles, kas atspoguļo padomju laiku garu. Vecākās paaudzes skatītājiem tas ir sveiciens no pagātnes, bet jaunākajai paaudzei – iespēja ielūkoties to vecāku un radinieku dzīvē, kuri dzīvojuši padomju gados.

Filmas otrajā daļā attēls uz ekrāna šķiet, palēlinās un izstiepjas kā plūstoša upe. Tas ļauj skatītājam iejusties stāstā. Dziļi sajust to. Filmas otrajā daļā, uzmanības centrā vairs nav Astra, bet gan viņas meita. Filmēšana ilga vairākus gadus, kas meitenes tēlam piešķīra īpašu dinamiku un dziļumu. Viņa aug un mainās skatītāja acu priekšā. Nekādu specefektu, viss ir īsti un patiesi.

Dabiskums ir Latvijas kino īpatnība, kopumā. Daudzi režisori dod priekšroku darbam ar neprofesionāliem aktieriem, un Ināra Kolmane nav izņēmums. Runa ir par tipiem – Latvijā nav daudz aktieru, tāpēc tie, kas ir pieejami, skatītājiem jau kļuvuši ļoti labi zināmi. Darbs ar neprofesionāļiem dod iespēju radīt jaunus tēlus. Tad neprofesionālie aktieri ne vien iejūtas savās lomās, bet patiesi izdzīvo tēlu kameru redzeslokā. Īsti cilvēki ar īstiem stāstiem uz ekrāna.

“Mātes piens” ir Latvijas vēstures audekls, kurā savijas dažādu cilvēku likteņi. Šī filma stāsta par beznosacījumu mātes mīlestību, vēlmi dzīvot savu patstāvīgu dzīvi, strādāt un uzņemties atbildību par apkārt notiekošo. Neskatoties uz grūtībām un skarbiem ārējiem apstākļiem, mīlestība triumfē.