Ne tikai apģērbs. Par latviešu tautastērpu

Svarīgi saprast, ka nav vienota latviešu tautastērpa, kur ir tikai divi varianti — sieviešu un vīriešu, bet gan ir ļoti daudz dažādu variantu no dažādiem laikmetiem un dažādiem Latvijas reģioniem. Piemēram, vienkrāsains tērps ar zili brūnu kapuci, bronzas rotaslietām un ādas apaviem — variants, kas atveidots pēc ļoti retiem arheoloģiskiem agro un vēlo viduslaiku apģērba atradumiem. Savukārt vilnas saktas kleita, piesprausta ar sarkanbaltsarkanu rakstainu jostu, balta bieza lina šallīte — tas ir 19. gadsimta tērpa variants, ko valkāja Latgales reģionā. Aprakstīt visus tautastērpu variantus ir gandrīz neiespējami, jo tie ir ļoti daudz. 

Tautastērpu pamatelementi ir līdzīgi: kokvilnas vai lina krekls, vilnas svārki sievietēm vai bikses vīriešiem, veste vai žakete ar garām piedurknēm, garas zeķes un apavi — ādas vai salmu pastalas. Un tālāk šie elementi tika papildināti ar dažādiem rotājumiem. Arī sieviešu galvassegas simbolika bija vairāk vai mazāk vienveidīga: neprecēta sieviete parasti nēsāja vainagu, bet precēta sieviete cepuri vai lakatu. Laika gaitā lakatu sāka aktīvi lietot gan vienas, gan otras.

Kāpēc tik skaisti

Tas, ko mēs tagad saucam par tautastērpu, sākotnēji bija zemnieku, zvejnieku un amatnieku ikdienas vai svētku tērps, ko viņi darināja ar rokām. Taču, ja aplūkojam mūsdienu tautas tērpu kopijas vai interpretācijas, rodas jautājums: kāpēc šūt tik sarežģītus darba apģērbus? 

Atbildes ir atšķirīgas. Pirmkārt, ne visas drēbes tika izmantotas ikdienā: neviens neatcēla kāzas un citus rituālus. Otrkārt, ikdienas tērpu varianti laika gaitā tika pārveidoti par modernāku un “stilīgāku”. Protams, galvenais iemesls tam ir urbanizācija, pieaugošā cilvēku pārvietošanās no laukiem uz pilsētām. Tur jau var aplūkot cilvēkus un izrādīt savu tērpu un iedvesmoties jaunam tērpa dizainam. Un tad pavadīt aptuveni gadu, lai to izgatavotu. 

Gads — apmēram tik daudz laika cilvēkam bija nepieciešams, lai radītu sev jaunu kostīmu. Galu galā topošā īpašniece pati darīja pilnīgi visu — sākot ar dzijas ražošanu un beidzot ar vilnas krāsošanu. Piemēram, lai balinātu linu audumu (lai no dzeltenīga tas kļūtu balts), vajadzēja daudz saules, kas vēsajā Baltijas reģionā, iespējams, bija iespējams tikai vasarā.

Šos latvju rakstus izšuva ar dažādiem nodomiem. Dieviete Māra ir atbildīga par auglību, tāpēc viņas simbolu uz apģērba visticamāk izšūts sievietei, kura gaidīja vai plānoja bērnu; cilvēks, kurš vēlējās uzlabot savu materiālo stāvokli, uz sava tērpa varēja attēlot Jumi, bet kāds, kurš nebija izlēmis, kas viņa dzīvē pietrūks — visu uzreiz (šis variants, starp citu, ir visizplatītākais).  

Kur redzēt un izjust

1896. gadā Latvijā pirmo reizi notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde — unikāls pasākums, kura galvenais mērķis bija pastāstīt un parādīt latviešu tautas seno vēsturi. Eksponāti izstādei tika vākti pa visu Latviju trīs gadus. Daži eksponāti tika iegādāti, daži izīrēti no īpašniekiem un izstādes noslēgumā atdots — no oriģināliem darbarīkiem un mākslas priekšmetiem līdz tautas tērpiem.

Mūsdienās daži no izstādē saglabātajiem priekšmetiem ir apskatāmi Latvijas Brīvdabas muzejā: tērpi (izņemot vienu) pēc izstādes tika atdoti atpakaļ īpašniekiem — cilvēki nebija gatavi šķirties no tik nozīmīgas mantojuma vērtības. Jau šeit var sajust tautastērpa nozīmi latviešu dvēselē.

Bet, visticamāk, visaizkustinošākie ir stāsti par latviešiem, kuri aizbēga no Latvijas. 

Otrā pasaules kara laikā (tādu bija vismaz 170 000). Viņiem bija iespēja paņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko un sirdij dārgāko, daži no viņiem izvēlējās tērpus. Ir daudz stāstu par cilvēkiem, kuri, pilnīgi nezinot, vai kādreiz atgriezīsies, paņēma līdzi rūpīgi iepakotus ģimenes tērpus un devās nezināmajā. “Tas ir mūsu identitātes simbols, kas nav izteikts vārdos,” par tautastērpiem saka Danuta Grinfelde, muzeja “Latvieši pasaulē” pārstāve.

Tērps mūsdienās

Pēdējā laikā arvien biežāk jaunās paaudzes, izvēloties kāzu tērpus, biežāk izvēlas tautastērpu. Šādā gadījumā ir četras iespējas: atrast tērpu ģimenes pūra lādē, iegādāties jau gatavu, iznomāt vai šūt pēc pasūtījuma (un bieži vien, izvēloties šo variantu, klienti izvēlas savu senču novadam tradicionālu tērpa dizainu). Daudziem tērps patiešām ir īpaša saikne ar senčiem un ģimeni, un no tā izrietošais spēks. Tagad simboli uz tērpa šķiet mazsvarīgi — kādam par galveno simbolu kļūst pats tērps. Šķiet, ka tā ir ļoti patīkama tendence.

Rīgā ir vairākas vietas, kuras specializējas tautas tērpu tirdzniecībā un izgatavošanā. Iespējams, slavenākais no tiem ir Senā Klēts tautas tērpu centrs Vecrīgā. Šeit var apskatīt mūsdienīgus tērpu variantus, kā arī tos iegādāties.
Tiem, kuri 2028. gadā atradīsies Latvijā, būs lieliska un vienreizēja iespēja pieredzēt grandiozākos un unikālākos svētkus — Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkus, kuri norisinās ik pēc pieciem gadiem. Tas ir laiks, kad pilsētas ielās var redzēt simtiem un tūkstošiem cilvēku tautastērpos un izbaudīt visu to daudzveidību.