zudusilatvija.lv
kulturaskanons.lv
Jānis Jaunsudrabiņš dzimis 1877. gadā lauku sētā algota lauksaimniecības strādnieka ģimenē un kļuva par vienu no pazīstamākajiem latviešu māksliniekiem. Viņa stāsts ir viens no neskaitāmiem stāstiem par cilvēkiem, kuri, neraugoties uz savu izcelsmi un apstākļiem, spējuši sasniegt kaut ko dižu.
Pēc tēva nāves, ģimene, kurā tagad bija māte, brālis un mātes vecāki, pieņēma kalpu darbu Riekstiņu muižā. Šeit pavadītie seši gadi izrādīsies nozīmīgākie viņa dzīvē, un māja kļūs par grāmatas centrālo daļu. Jaunsudrabiņš savu bērnību šeit atceras kā vieglu, lai gan patiesībā tā nemaz tāda nebija: no sešu gadu vecuma viņš praktiski bija pilntiesīgs strādnieks. Viņš stāsta, ka smags darbs viņam iemācīja īpašu mērķtiecību un neatlaidību — īpašības, kas vēlāk dzīvē noderēja. Īpašie cilvēki, stāsti, daba un brīvība — tas ir tas, kas uz visiem laikiem spilgti paliks viņa atmiņā.
„Kaut gan zemnieku mājas ir visas gandrīz vienādas, tad tomēr liekas, ka tādu otru visā Augškurzemē nav kā mūsmājas. Aizvien pār viņām debesis visaugstāk velvējās; tie mākoņi bij visbaltāki, kuros gulēja bērzu galotnes vecās istabas galā. Tik zaļa sūnu jumta nekur nebij kā mūsu istabai. Un uz šī zaļā jumta – sarkanu ķieģeļu skurstens.”
Vārdos un triepienos
No 1897. līdz 1899. gadam Jaunsudrabiņš strādāja par divu muižu pārvaldnieku. Šis periods sakrita ar viņa radošā ceļa sākumu: viņam bija 19 gadi, kad „Latviešu avīzes” publicēja viņa pirmo dzejoli. Šajā laikā viņš aizrāvās ar zīmēšanu. Galu galā šī aizraušanās viņu tik ļoti pārņēma, ka viņš pameta darbu, pārcēlās uz Rīgu un iestājās Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skolā. Viņš mācījās sešus gadus, dažus mēnešus praktizējās Minhenē, un, ierodoties tur, viņam bija pirmā īstā izstāde. Jaunsudrabiņa kolekcijā pārsvarā ir ainavas. Dabas un cilvēka kā tās neatņemamas sastāvdaļas attēlojums ir viena no galvenajām viņa darbu tēmām. Jo cilvēks, kurš uzaug tik tuvu dabai, vienmēr paliks tai uzticīgs.
Līdz 1914. gadam Jānis jau ir pieprasīts radītājs: teātros tiek iestudētas viņa lugas, aktīvi izdoti stāsti un romāni, izstādītas gleznas, viņš Eiropā gūst jaunas zināšanas un radošo pieredzi. Lauku bērnība, kas tik krasi atšķiras no viņa pašreizējās dzīves, ir tālu aiz muguras.Taču tieši šajā brīdī viņš tajā atgriežas, veltot vienu no saviem nozīmīgākajiem darbiem savai bērnībai.
enciklopedija.lv
Baltā grāmata
Šis nav tikai labi pazīstams autora darbs. Tas ir viens no diviem Jaunsudrabiņa krājuma darbiem, kas iekļauts Latvijas kultūras kanonā — 99 izcilu valsts mākslas darbu un kultūras vērtību sarakstā.
„Baltā grāmata” ir vienkārša, brīžiem naiva, bet aizkustinoša lasāmviela — tā sastāv no simts stāstiem, kurus var lasīt gan secīgi, gan izlases veidā. Tā ir refleksija par bērnību un iedziļināšanās divās pasaulēs vienlaikus: 19. gadsimta beigu Latvijas lauku pasaulē un šajā vidē augoša bērna pasaulē. Bērns grāmatā (kura vārdā tiek stāstīts) ir pats Jaunsudrabiņš, vai drīzāk tas, kā viņš atceras savu bērnību: pašu māju Riekstiņos, fizisko darbu, socializēšanos un reto brīvdienu priekus. Bet pats galvenais — nesavtīgā mīlestība pret savas mazās ciema pasaules iedzīvotājiem, kas patiešām caurstrāvo grāmatas lappuses.
„Mēs gājām pa celiņu, kurš tagad, krēslā, likās spožs un tīrs, stipri uz priekšu salīkuši. Mums bija jānes diezgan lielas bēdas.”
Visi grāmatā aprakstītie pieaugušie, vai tas būtu klibais klaidoņa Jurka, tirgotājs Abrams vai vecā Benceliene, nes smagu grūtību nastu.
Arī šeit Jaunsudrabiņš neļauj aizmirst, ka stāsta par savu bērnību: attiecības ar šiem cilvēkiem apraksta bērns, kuram vēl nav pazīstama sabiedrības nicināšana. Viņu interesē to cilvēku iekšējā pasaule, kuri viņu ieskauj un no kuriem, kā viņš saka, viņš tik daudz mācījies. Viņa saskarsmē ar varoņiem lasāma liela mīlestība pret lauku cilvēku, „kura rokas rada skaistumu uz zemes”. Un viņš prasmīgi ievelk lasītāju savos varoņos.
„Nepārspīlēta un naiva patiesība.”
Tā autors raksturoja savas ilustrācijas šai grāmatai (jo tās visas pieder viņa rokām). Kritiķi viņu bombardēja ar tādiem apgalvojumiem kā: „Profesionālam māksliniekam nav tiesību tā zīmēt”. Jaunsudrabiņš mērķtiecīgi izvēlējās šo bērnišķīgo stilu. Viņš zināja, ka tā būs interesanta bērniem, un vēlējās, lai zīmējumi būtu it kā nepabeigti. „Ir jāatstāj vieta iztēlei”.
Tik tālu, bet tik tuvu
Grāmata kļuva par sava veida enkuru tiem, kuriem pirms un pēc Otrā pasaules kara bija jāpamet Latvija — brīvprātīgi vai spaidu kārtā. Daudzi bēgļu bērni uzturēja saikni ar Latviju, to lasot, iegremdējoties detalizētajos latviešu tradicionālās dzīvesveida aprakstos un tikpat detalizētajās ilustrācijās, kas to papildināja. Latvija bija tālu, bet grāmatā — itin tuvu.
Tagad, kad Latviju var brīvi apceļot, izlasot grāmatu vai pat pāris stāstus no tās, var rasties kāre izjust tajā aprakstītās vietas atmosfēru. Tiem, kas plāno šādu ceļojumu, iesakām iegriezties Jaunsudrabiņa dzimtajā pusē — Sēlijā. Šeit var apmeklēt autora bērnības mājas: kopš 1967. gada tās darbojas kā muzejs, un lielāko daļu ekspozīcijas veido rūpīgi saglabāti autentiski 19. gadsimta beigu priekšmeti. Interaktīvs veids, kā iepazīt vēsturi.
“Man radās iespaids, ka skolā man ir uzliktas lamatas.
Ar katru dienu es arvien vairāk un vairāk iestrēgu šajās grāmatu lamatās, un es tajās iestrēgu tik ļoti, ka sāku pats rakstīt grāmatas. Bet vecā māja, kurā šīs lamatas bija ieliktas, mani nekad nepametīs. Un ar savu grāmatu es godinu to, kurš pirmais mani tajās lamatās ievilka.”
