“Porcelāna svētkos” rodas sajūta, ka esi lielā, vecā kumodē: krūzīšu un cukura bļodiņu viegli mirgojošais trauslums mākslīgajā apgaismojumā, pie sienām piekarinātas plāksnes un suņu, vingrotāju, zīdaiņu, kā arī uz astes stāvošu zivju figūras tā vien lūdz, lai tās paņem rokās – tās gribas apskatīt, rūpīgi iesaiņot papīrā un aizvest mājās. Bet – “Skatīties drīkst tikai ar actiņām”.
Cauri zālei lēnām plūst apmeklētāji: vecmāmiņas, sadalījušās pāros, spriež, kādas servīzes ir arī viņu mājās, bērni pārcilā māla lauskas kastēs, tikmēr jaunieši domīgi nopēta šo raibo porcelāna krāšņumu. Tā rada dziļu nostalģiju – kas ir gandrīz katram postpadomju vidē augušam cilvēkam pazīstama sajūta par aizgājušo bērnību, mājām, ģimenes mielastiem, “īpašam gadījumam” pietaupītām servīzēm un skaistām statuetēm, kas uz kumodēm krāj putekļus.
Kuzņecova porcelāns – tā sauc Kuzņecova fabrikā ražotos produktus – ir patiešām unikāls. Tā fenomens slēpjas, pirmkārt, nevis ārkārtējā mākslinieciskā vērtībā, bet ļoti plašā izplatībā. Tieši tāpēc šis porcelāns uzplaiksnī bērnības vai jaunības atmiņas – galu galā, gandrīz katrai ģimenei mājās bija Kuzņecova rūpnīcas izstrādājumi.
Kuzņecova porcelāna ražošana. Kā tas bija
Latvijas porcelāns asociējas ar Sidora Kuzņecova vārdu. 1841. gadā viņš dibināja pirmo porcelāna un fajansa rūpnīcu Baltijā.
Šī ražotne atradās Ķengaragā (Maskavas ielā 257). Tiesa, sākotnēji šeit ražoja tikai fajansa izstrādājumus, bet pēc desmit gadiem parādījās arī porcelāna ražotne.
Šī fabrika ne velti radusies tieši Rīgas apkaimē: sava loma bija tuvumam jūrai – tā varēja paplašināt preču eksportu, kā arī brīvi pārdot produkciju uz citām reģiona valstīm. Un jūras ostas tuvums ievērojami samazināja transportēšanas laikā sabojāto produktu īpatsvaru. Jo īsāks ceļš, jo mazāk risku trauslajam porcelānam.
Rūpnīca auga strauji: ja 19. gadsimta vidū šeit strādāja 250 cilvēku, tad 50 gadu laikā to skaits pieauga līdz 2500. Runā, ka rūpnīcā ātri izveidojusies kāda patīkami humorīga tradīcija: dāvināt strādniekiem svētkos pašu ražotus traukus. Tiesa, uz produkta netika likts zīmogs (lai nerastos vēlme to pārdot).
Pēc 1917. gada Kuzņecovu ģimenei izdevās saglabāt tikai vienu no trīspadsmit rūpnīcām – tā bija tieši Rīgas fabrika. Neskatoties uz briesmīgo stāvokli (viss aprīkojums bija iznests, un no uzņēmuma faktiski pāri palikušas tikai sienas), rūpnīca izdevās atjaunot. Un pat veiksmīgi izgatavot tajā traukus. Tiesa, vien dažas desmitgades pirms nākamā vēstures pagrieziena.
Kuzņecova fabrika Ķengaragā darbojās līdz 1940. gadam, kad tā tika nacionalizēta. Latvijas Padomju okupācijas laikā, bijušās Kuzņecova fabrikas vietā izveidojās Rīgas porcelāna un fajansa izstrādājumu rūpnīca. Tomēr vietējie turpināja to saukt par “Kuzņecovsku”.
Nav grūti uzminēt, ka šī rūpnīca tika slēgta 1990. gadu sākumā – un daudzi porcelāna un fajansa trauku izgatavošanas noslēpumi izrādījās zuduši.
Aleksandra Belcova un Romāns Suta Kuzņecova rūpnīcā
Ar Kuzņecova fabriku ir saistīti divu Latvijai nozīmīgu mākslinieku vārdi: Aleksandra Belcova un Romāns Suta.
Šis unikālais mākslinieku pāris gleznoja portretus, ainavas un klusās dabas, nodarbojās ar grafiku un, protams, apgleznoja Kuzņecova porcelānu. Visi kopā; viņi bija domubiedri un konkurenti vienlaikus.
1924. gadā viņi nodibināja porcelāna apgleznošanas darbnīcu “Baltars” (nosaukums apvieno divus latviešu vārdus: māksla “ars” un Baltija). Glezniecībai viņi izmantoja Kuzņecova fabrikas izstrādājumus. No katras mākslinieku skices tika izgatavoti tikai desmit eksemplāri, tāpēc šodien šie retie darbi ir īpaši vērtīgi.
fold.lv
Romāns Suta visbiežāk uz porcelāna attainoja latviešu tautas stāstus: svētkus, kāzas un citas žanra ainas. Bet Aleksandra pievērsās krievu folklorai – un vienlaikus arī eksotiskiem motīviem.
Baltars ilga tikai dažus gadus. Bet arī pēc tā slēgšanas, Romāns Suta un Aleksandra Belcova turpināja Kuzņecova rūpnīcā darboties ar porcelānu un keramiku.
fold.lv
Tur viņi iemiesoja avangarda idejas – piemēram, Beļcova apgleznoja šķīvjus kubisma tradīcijās (kas tolaik bija visnotaļ neparasti: trauki, bez ierastajiem ziedu rakstiem, piesaistīja uzmanību.) Šādi eksemplāri ir saglabājušies, kļūstot par dārgiem privāto un muzeju kolekciju eksponātiem.
“Porcelāna dzīres” plūstoši ved cauri visiem Kuzņecova fabrikas pastāvēšanas posmiem, uzsvaru liekot uz spilgtāko periodu – laiku starp abiem kariem.
Jūs varat bezgalīgi apskatīt simtiem eksponātu, kurus “Zuzeum” izdevies savākt, pakāpeniski ienirstot vieglā meditatīvā stāvoklī. Sāls trauciņš, lielie trauki, balerīna puantēs, milzīga vāze, cukura trauki – cariskās servīzes sadzīvo ar rūpnīcas masu produkciju, kā arī unikāliem darbiem, kas tapuši no slavenu latviešu mākslinieku skicēm. Tas arī pārsteidz – tik plaša un visaptveroša apkaime, nekaunīgi piedāvādam apskatīt sevi.
“Porcelāna svētki. Ielūdz Kuzņecovi” Zuzeum mākslas centrā apskatāma līdz 6. augustam – ar gidu un bez.
