stock.adobe.com
Brīvības piemineklis
Slavenais monuments Brīvības bulvārī — pilons ar uzrakstu “Tēvzemei un Brīvībai”, virs kura slejas deviņus metrus augsts jaunas sievietes stāvs. Tas ir simbolisks Brīvības tēls, kas virs galvas tur trīs apzeltītas zvaigznes. Tās simbolizē Latvijas vēsturiskos reģionus — Kurzemi, Vidzemi un Latgali.
vitber.com
liveriga.com
Monumenta autori ir tēlnieks Kārlis zāle un arhitekts Ernests Štālbergs. Krievijas impērijas laikā abi mācījās Pēterburgas Mākslas akadēmijā; Zāle — pie slavenā tēlnieka Aleksandra Matvejeva (Александра Матвеева), Štālbergs — pie mākslinieka Leontija Benuā (Леонтия Бенуа). Viņu projekts, kas uzvarēja 1923. gada konkursā, saucās “Mirdzi kā zvaigzne!” un tika domāts kā memoriāls par godu karavīriem, kas krituši Latvijas Neatkarības kara laikā 1918. –1920. gadam. Pieminekli, pateicoties dāsnajiem privātajiem ziedojumiem, uzcēla līdz 1935. gadam.
liveriga.com
PSRS laikā monumentu plānoja nojaukt, bet tas netika realizēts; Brīvības monumenta glābšanu dažkārt piedēvē tēlniecei, monumenta “Strādnieks un kolhozniece” autorei, rīdziniecei Verai Muhinai — daži avoti apgalvo, ka tēlniece tajā saskatījusi augstu māksliniecisko vērtību un iestājusies par tā saglabāšanu.
Adrese: Brīvības laukums, Centra rajons, Rīga, LV-1050, Latvia
Figūras uz Boguslavska nama
Viena no raksturīgajām izmaiņām modern jeb jūgendstila mākslā — ir sievietes vieta gleznās, monumentos un ēkās. Sievietes sāka attēlot jutekliskāk un erotiskāk. Grāmatā “Pašizziņas gadsimts” Nobela prēmijas laureāts fizioloģijā un medicīnā (2000. g.) Eriks Kandels raksta, ka tas saistīts arī ar psihoanalīzes attīstību: māksliniekus un tēlniekus arvien vairāk saistīja sižeti, kas saistīti ar tabu tēmām par sieviešu seksualitāti un agresiju. Nepiesegts erotisms un jutekliskums, kas robežojas ar netikumību, un zināma ļaunprātība kā mūžīgais sievietes tēla pavadonis — moderna sinonīmi.
Par to var viegli pārliecināties, pastaigājoties pa slaveno Rīgas jūgendstila kvartālu blakus Bulvāra aplim. Alberta ielā 2A atrodas nams, kuru ieskauj sieviešu figūras. Sieviešu tēli ir puskaili, viņu pozās nav ne kripatiņas kautrības — gluži otrādi, galvas paceltas pret debesīm; rokās lāpas. Ieeju ēkā sargā divas sfinksas — mīklainas būtnes ar sievišķīgām sejām, tāpat kā kopumā ēģiptiešu motīvi, kas arī bijuši bieži jūgendstila pavadoņi. Noformējumu papildina ģeometriski ornamenti, kas stilizēti kā Senajā Ēģiptē.
Šis 1906. gada nams ir viens no jaunākajiem jūgenstila piemēriem Rīgā. Tāpat kā daudzas ēkas šajā kvartālā, to uzcēla pēc slavenā režisora Sergeja Eizenšteina tēva Mihaila Eizenšteina projekta. Tiek uzskatīts, ka sfinksas arhitekts ieskicējis jau 10 gadu vecumā. Projekta pasūtītājs bija Vladimirs Boguslavskis — kapteinis un turīgs Rīgas iedzīvotājs. No 1916. līdz 1930. gadam māja piederēja Latvijas namīpašniecei uzvārdā Lube, un šajā laikā ēkā darbojās akušieru skola un dzemdību klīnika.
Adrese: Alberta iela 2A, Centra rajons, Rīga, LV-1010, Latvia
Īres nams Rūpniecības ielā
Vēl viens skaists jūgendstila sievietes tēls ir sieviete ar liru rokās uz nama fasādes Rūpniecības ielā 1. Skulptūra simbolizē mākslu un daili.
Vēl vairāku sieviešu sejas ir iemūžinātas maskciļņu veidā — tā dēvēja dekora skulpturālos elementus maskas vai sejas veidolā. Arī dažādos jūgendstila skatos tie ir ļoti populāri. Art-nuvo stila maskciļņi bieži attēlo jaunu sieviešu sejas un femme fatale tipoloģiju — liktenīgo, noslēpumaino un pavedinošo būtni, kas pieder nakts pasaulei. Ar savu valdzinājumu viņa ievilina mīlniekus lamatās — reizēm nāvējošās.
1903. gada ēkas arhitekts — Rūdolfs Heinrihs Cirkvics, kurš arī projektējis dzīvojamos ansambļus blakus esošajā Vīlandes ielā, kā arī Bīriņu ārpilsētas pili un Igates muižu.
Īres nams Vīlandes ielā
Vēl viens Rūdolfa Heinriha Cirkvica projekts ir neobaroka eklektikas stila ēka Vīlandes ielā. Šī ēka, tāpat kā citas ēkas apkārtnē, tika celtas XIX gs. beigās. Tā ievērības cienīgākais elements — stūra tornis ar noapaļotu kupolu un durvju ieejas portāla apdare atslēgas cauruma formā, ko ieskauj divas puskailu sieviešu figūras, kas ir nedaudz asimetriskas attiecībā viena pret otru. Šī vieglā neatbilstība nedaudz kliedē iespaidu par fasādes vispārējo stingrību un klasicistiskumu.
Neskatoties uz izcilajām mākslinieciskajām īpašībām, ilgu laiku ēka bija bēdīgā stāvoklī, bet pēc tam tika restaurēta. Šobrīd tas ir elitārs dzīvojamais komplekss Villa 11.
Evī Upenieces skulptūras
Leģendārā tēlniece Evī Upeniece, kura mūžībā devās 2024. gada augustā, strādāja līdz pēdējai sava mūža dienai. 95 gadu vecumā viņa sarīkoja izstādi “Zemes meita”, kas nosaukta tāda paša nosaukuma darba vārdā. Rīgā viņas skulptūras apskatāmas dažādās ekspozīcijās — arī Rīgas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”. 2019. gadā viņa pasniedza dāvanu — ģipša skulptūru kolekciju Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejam.
Lielākā daļa Upenieces daiļrades ir sieviešu figūras, kurās maigums apvienojas ar milzu spēku. Mūža pēdējos gados tēlniece uzsvērusi, ka skulptūra sastāv nevis no trim, bet četrām dimensijām — ceturtā no tām ir dvēsele. Laikam tāpēc viņai tik labi padevās skulpturālie portreti: par tēlnieces modelēm ir pabijušas aktrises: Astrīda Kairiša un Ausma Ziedone-Kantāne, māksliniece maija Tabaka, dzejniece Olga Lisovska.
“Pasaules deja”
Smalkā kompozīcija Rīgas kanāla krastā Raiņa bulvāra pusē ir tēlnieces Pārslas Zaļkalnes darbs. To uzstādīja pēc tam, kad 1968. gadā Rīgā tika sākta parka rekonstrukcijas kampaņa. Būtībā tās ir rokās saķērušās, dejā virpuļojošas “trīs grācijas”. Par prototipu darbam kļuva Anrī Matisa gleznieciskais sižets “deja” un zviedru tēlnieka Karla Milles daiļrade.
Rīgas pieminekļu aģentūra norāda, ka pretenciozais skulptūras nosaukums “Pasaules deja” skulptoram nodrošināja lielāku radošo brīvību: sievietes kailumu bija pieņemts piesegt, taču šeit no tā izdevās izvairīties, jo darbs atainoja “sabiedriski nozīmīgu tēmu” — mieru visā pasaulē.
Daugavas metafora
1970. gadu sākumā Rīgas jūras pasažieru osta pasūtīja skulptūru, kas sveica atbraucējus no jūras, un kuru varēja redzēt jau no kuģa klāja. Skulptūra tika izgatavota kombinātā “Māksla”, kur strādāja daudzi pazīstami Latvijas tēlnieki. Vara sievietes figūru, kas simbolizē Daugavu, izgatavoja pēc Viktorijas Pelšes — izcilas latviešu tēlnieces, vienas no Ernsta Ņeizvestnogo līdzautorēm — projekta.
Skulptūru uzstādīja 1972. gadā pie Rīgas jūras pasažieru ostas uz 5 metrus augsta betona staba. Daugava Pelšes interpretācijā ir sieviete ar izlaistiem matiem un kuplā kleitā. Viņa stāv uz kuģa, kas ir kā stilizēts vējrādis un ar izstieptu roku rāda uz ūdens pusi.
Adrese: Eksporta iela 3A, Ziemeļu rajons, Rīga, LV-1010, Latvia
Strūklaka “Nimfa”
Strūklaka “Nimfa” ir viena no vecākajām un pazīstamākajām strūklakām Rīgā. 1887. gadā to izveidoja vācu izcelsmes rīdzinieks Augusts Folcs, kuru nereti dēvē par Rīgas galveno pirms Pirmā pasaules kara laika tēlnieku. Pie strūklakas viņš strādāja vienlaikus ar Nacionālās operas (tobrīd — Pirmā pilsētas teātra) interjera atjaunošanu. Ēka atradās blakus un bija nopietni cietusi ugunsgrēkā, strūklaka kļuvusi par daļu no jaunā kopskata.
Strūklakas centrā ir jauna meitene, kas stāv uz klints un tur virs galvas gliemežnīcu. Pie viņas kājām četri bērni rotaļājas ar delfīniem. Par to, kas bija skulptūras iedvesmas avots, joprojām strīdas. Zināms, ka Folcs ilgstoši nav varējis atrast modeli, kā dēļ pilsētā sākuši baumot par to, ka visbeidzot par to kļuvusi Amālija Reinholde — imperatora Aleksandra III favorīte, kas bija pazīstama ar Folcu. Par labu šai hipotēzei liecina tas, ka arī viņai bijuši četri bērni, taču citu apliecinājumu nav. Cita versija vēsta, ka Folcs iemīlējies nezināmā modelē un tīšām vilcinājies ar pasūtījuma izpildi, lai ilgāk baudītu divvientulību ar savu mīļoto.
Tagadējā nimfa — ir strūklakas kopija, kas tika uzstādīta 1986. gadā. Oriģināls atrodas Rundāles pils muzejā.
Adrese: Aspazijas bulvāris 20, Centra rajons, Rīga, LV-1050, Latvia