menu

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts

Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka, ieguvusi segvārdu “Baltais nams”, tika uzcelta 1860. gadā Pankūku bastiona vietā – viens no Rīgas nocietinājumu sistēmas elementiem. Savas parādīšanās laikā, tā kļuva par pirmo monumentālo, atsevišķi stāvošo sabiedrisko ēku Rīgā.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
Latvijas Nacionālā opera
wikipedia.org

Mūzu nams: operas priekštecis

Latvijas operas vēsture aizsākās 1782. gadā, kad tika dibināts Rīgas pilsētas teātris. Tā zāles ar 500 sēdvietām atradās arhitekta Kristofa Hāberlanda projektētā ēkā Riharda Vāgnera ielā (Riharda Vāgnera ielā 4). Šis teātris, pazīstams kā “Mūzu nams”, tika uzskatīts par vienu no labākajiem vācu teātriem ārpus Vācijas.

Ēka piederēja baronam Oto Hermanim fon Fītinghofam-Šēlam , kurš finansēja mūzikas trupu un uzturēja simfonisko orķestri ar 24 mūziķiem. 1837.–1839. gadā šeit par kapelmeistaru strādāja Rihards Vāgners, kura vārdā vēlāk tika nosaukta iela un koncertzāle.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
Latvijas pastmarka: Rīgas pilsētas teātris
wikipedia.org
Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
theatre-architecture.eu

Leģenda par jauna teātra izveidi

Ideja par jauna teātra celtniecību Rīgā, pēc leģendas, piederēja Rīgas gubernatoram Filipam Pauluči, kurš pazīstams ar savu mīlestību pret operu. Stāsts vēsta, ka 1829. gadā kāzu laikā “Mūzu namā” ēkas griestu sijas neizturēja viesu pieplūdumu, izraisot paniku. Šis incidents it kā iedvesmoja Pauluči aizdomāties par nepieciešamību pēc lielāka un izturīgāka teātra.

Lai gan šī stāsta uzticamība ir apšaubāma, ideja, par atsevišķas ēkas celtniecību teātrim, tika aktīvi apspriesta jau kopš XIX gadsimta vidus. 1850.–1854. gadā tika izskatīti projekti, tostarp Pēterburgas arhitekta Haralda Jūliusa fon Boses projekts, taču sakarā ar prasībām par Vecrīgas vēsturisko ēku nojaukšanu to īstenošana tika atlikta.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
theatre-architecture.eu

Iespējas cietokšņa vietā

Rīgas cietokšņa nojaukšana 1857. gadā kļuva par galveno Rīgas pilsētvides attīstības posmu. Tas ļāva būtiski paplašināt pilsētas teritoriju un likt pamatus tās modernizācijai. Bijušo nocietinājumu vietā tika izveidots parku tīkls un kanāls, kā arī atvēlētas teritorijas sabiedrisko ēku, tostarp teātra, būvniecībai. 1859. gadā teātra projektēšana tika uzticēta vācu arhitektam Karlam Ferdinandam Langhansam , taču viņa koncepcija izrādījās pārāk dārga. Alternatīvu projektu izstrādāja Rīgas arhitekts Frīdrihs Kristians Hess, taču arī viņš nesaņēma galīgo apstiprinājumu.

Savu versiju piedāvāja Pēterburgas arhitektūras profesors Ludvigs Bonštets, un tieši viņa projekts tika augstu novērtēts pilsētnieku vidū un apstiprināts pilsētas varas iestādēs. 

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
sudraba-arhitektura.lv

Vieta priekš teātra sākotnēji bija nodrošināta Rīgas centra rekonstrukcijas ģenerālplānā, ko izstrādāja arhitekti Oto Dīce un Johans Daniels Felsko. Vēlāk projektu pabeidza arhitekts Jūlius Augusts fon Hāgens.

Jau 1860. gadā tika uzsākta teātra celtniecība pēc Ludviga Bonšteta projekta. Darbus vadīja Rīgas arhitekti Heinrihs Karls Šēls  un Frīdrihs Kristians Hess. Teātris tika atklāts pēc trīs gadiem, kļūstot par Rīgas pirmo monumentālo sabiedrisko ēku. 

Latvijas Nacionālā opera kļuva par jaunā laikmeta simbolu, atspoguļojot pilsētas vēlmi pēc Eiropas kultūras un arhitektūras standartiem. Kā pirmā monumentālā sabiedriskā ēka, teātris spēlēja nozīmīgu lomu Rīgas kultūras integrācijā Eiropas sabiedrībā, un demonstrēja savu ekonomisko izaugsmi XIX gadsimta vidū.

Arhitektūra un dekors

Zāles interjers ar plašiem stendiem, balkoniem un skatuvi ar priekšējo portālu ir aizgūts no itāļu tipa teātra, kura košākais piemērs ir Milānas La Scala.

Teātra projektu izstrādāja arhitekts Ludvigs Bonštets, arhitektūras profesors no Sanktpēterburgas. Viņa koncepcija apvienoja klasiskos elementus ar funkcionālu plānojumu, orientētu uz akustiku un publikas komfortu. Ēkas galvenā fasāde, ar sešu jonisko kolonnu portiku un frontonā veidotām skulptūrām, kļuva par vizuālo dominanti jaunajā pilsētvides ansamblī gar kanālu. Kompozīcija, izveidota Berlīnes meistariem Heinriha Vitiga  un Hugo Hāgena, akcentēja kultūras nozīmi ēkai.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
latvia.travel
Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
latvia.travel

Projekta īstenošanā piedalījās vietējie arhitekti Heinrihs Šēls un Frīdrihs Hess. Šēls bija atbildīgs par fasāžu detalizāciju un iekšējiem plānošanas risinājumiem, pielāgojot Bonšteta oriģinālo projektu ēkas būvniecībai pieejamajiem resursiem. Hess sniedza ieguldījumu būvniecības procesu vadībā un projekta pabeigšanā, kas ļāva teātri atvērt rekordīsā laikā – tikai trīs gados. 

Ugunsgrēki, rekonstrukcijas un renovācijas

1882. gadā teātris cieta ugunsgrēkā, ko izraisīja bojāts gāzes apgaismojums. Ēka restaurēta arhitekta Reinholda Šmēlinga vadībā 1887. gadā. Interjers tika atjaunināts: skatītāju zāle kļuva augstāka, skatuves portāls dziļāks, un starp skatuvi un zāli bija uzstādīts dzelzs priekškars ugunsdrošības uzlabošanai.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
opera.lv

Jaunās zāles dekoratīvo noformējumu veica Augusta Folca darbnīca: apmetums, zeltīšana, ķerubi, teātra maskas. Sienu un griestu paneļus renesanses stilā dekorēja R. Pētersona darbnīca. Laukumā ēkas priekšā tika uzstādīta strūklaka “Nimfa”, arī Augusta Folca veidota, kura kļuva par ansambļa noslēdzošo elementu.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
“Nimfa” strūklaka
wikipedia.org

Pirmā tvaika spēkstacija: progress un inovācijas

Pēc ugunsgrēka Rīgas pilsētas teātrī bija pieņemts lēmums atteikties no gāzes apgaismojuma par labu elektrībai. Arhitekts Reinholds Šmēlings projektēja pirmo tvaika elektrostaciju Rīgā, apvienotu ar centrālapkures katlu māju. Tas nodrošināja elektrību ne tikai teātrim, bet arī blakus ēkām 300 metru rādiusā.

Šis tehniskais jauninājums atstāja būtisku iespaidu uz teātra māksliniecisko dzīvi. Uzlabojās skatuves un orķestra bedres apgaismojums, ko īpaši atzinīgi novērtēja diriģenti, kuriem iepriekš nācās strādāt pustumsā. Divi no viņiem pat pameta profesiju redzes problēmu dēļ.

Timma tilts un jaunais laikmets

1900. gadā pie teātra ēkas, pāri pilsētas kanālam, atklāja jaunu tiltu. Inženiera Ivana Krapivjanska projekts tika īstenots ar profesores Emīlijas Timmas līdzekļiem, par kuru godam tilts arī ieguva savu nosaukumu.

XX. gadsimta sākumā teātris turpināja modernizēties. Priekš galdniecības darbnīcām bija izbūvētas jaunas telpas, salabots jumts, bet 1913. gadā parādījās rotējoša skatuve. 1911. gada decembrī teātris ieguva jaunu nosaukumu – Rīgas pilsētas vācu teātris). 

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
zudusilatvija.lv
Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
ebay.com

Komponista Pāvula Jurjāna vadībā 1912. gadā Rīgā tika izveidota Latviešu opera. 1914. gadā tā tika evakuēta uz Krieviju, bet 1918. gadā viņa atsāka darbu Latvijā komponista Jāzepa Vītola, Sanktpēterburgas konservatorijas absolventa un profesora vadībā, kurš atgriezās dzimtenē. Tomēr savas ēkas tai nebija. 1919. gadā tā pārcēlās uz Vācu teātra ēku. Pirmā izrāde notika 1919. gada 21. janvārī – tas bija Riharda Vāgnera operas “Klīstošais holandietis” iestudējums.

1919. gada 2. decembris tiek uzskatīts par Latvijas Nacionālās operas un baleta dibināšanas dienu. Kopš šī brīža ēka oficiāli ieguva jaunu nosaukumu. 1934. gadā teātra zālē bija 1240 skatītāju vietas, bet līdz 1940. gadam teātris kļuva par valsts vadošo muzikālo centru, gadā iestudējot līdz astoņām jaunām operām un uzņemot vidēji 220 000 skatītāju gadā.

Starp citu, 1920. gada 12. aprīlī šeit tika godināti no emigrācijas atgriezušies Rainis un Aspazija.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
Operas “Baņuta” pirmizrāde, 1920. gada 29. maijs
researchgate.net
Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
Latvijas Nacionālā opera, 20. gs
theatre-architecture.eu

Padomju periods: pārmaiņas un restaurācija

Līdz ar padomju varas atnākšanu 1940. gadā teātris tika pārdēvēts par Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātri. Kara gados nosaukums mainījies divas reizes – 1941. gadā tas kļuva par Rīgas operteātri, bet 1944. gada oktobrī atgriezās pie padomju versijas.

1957. gadā ēkas pēckara restaurācijai tika atvēlēti gandrīz 5 miljoni rubļu. Darba apjoms ietvēra skatuves aprīkojuma nomaiņu un mehanizāciju, ventilācijas sistēmas modernizāciju, plašas bufetes telpas izveidi zem skatītāju zāles un apgaismojuma uzlabošanu. Skatītāju zāles dekoratīvais krāsojums bija restaurēts, un atjaunota fasādes apdare.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
theatre-architecture.eu

20. gs. 70. gados Padomju Savienībā sākās vērienīga vēsturisko operas ēku rekonstrukcija. Rīgā projekts tika uzticēts institūtam “Pilsētprojekts” arhitekta Imanta Jēkabsona vadībā. Tika apspriests jautājums pat par jauna operas nama celtniecību, taču beigās tika nolemts modernizēt esošo ēku.

Darbs ilga gadu desmitiem: rekonstrukcijas projekts tika apstiprināts tikai 1993. gadā, divus gadus pēc Latvijas neatkarības iegūšanas. Līdz tam laikam teātris jau bija oficiāli atguvis Latvijas Nacionālās operas statusu.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
theatre-architecture.eu

Rekonstrukcija: restaurācija un modernizācija

Pētniecības darbu laikā, kas notika pirms rekonstrukcijas, tika veikti vērtīgi atklājumi. Atklātās skices no Šmēlinga projekta un vēsturiskās fotogrāfijas palīdzēja atjaunot lustru sākotnējo izskatu skatītāju zālē. Tika saglabāti arī 1887. gada sienu apdares elementi, kas kļuva par pamatu restaurācijai.

Taču ar restaurāciju vien nepietika – tika nolemts ēku paplašināt, pievienojot piebūvi un pilnībā modernizēt skatuves telpu. Pirmā vērienīgās rekonstrukcijas kārta tika pabeigta 1995. gadā: tika atjaunota vecā ēka, un uz skatuves atgriezās Latvijas Nacionālās operas kolektīvs.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
latvia.travel

Projekta pabeigšana un šodiena

Rekonstrukcija turpinājās līdz 2001. gadam, kad ekspluatācijā tika nodots jauns moderns piebūves komplekss. Tajā izvietotas telpas tehniskajam un radošajam personālam, kā arī Jaunā zāle, kas paredzēta 250–300 vietām.

2015. gada 1. jūnijā teātris saņēma jaunu nosaukumu – Latvijas Nacionālā opera un balets. Mūsdienās ēkā ir divas auditorijas: Lielā zāle ar 946 vietām un Jaunā zāle. Teātrī strādā vairāk nekā 600 darbinieku.

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
artsandculture.google.com

Pasaules slavu Latvijas mūzikas mākslā atnesa baletdejotāji Māris Liepa, Mihails Barišņikovs, Aleksandrs Godunovs, operzvaigznes Egils Siliņš, Aleksandrs Antoņenko, Elīna Garanča, Kristīne Opolais, Maja Kovaļevska, Marina Rebeka.

Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka ir viens no galvenajiem Rīgas apskates objektiem, kas iemieso kultūras tradīciju pēctecību un pagātnes saikni ar mūsdienām. 

Latvijas Nacionālā opera: vienas ēkas stāsts
Latvijas Nacionālā opera un balets
mylastdestination.eu
Autors: editor nbhd
Datums: 03.01.25
Pasākumi