Divkosīgie Preiļi: rotaļīgs postmoderns un brutāls sovmods

Pat ja neņem vērā arhitektūru, apskatiet tvaika panku muzeju, gliemežu fermu un pasaku galeriju, kur ikviens var pārvērsties par elegantu lelli. Mēs detalizēti aprakstījām šīs unikālās pilsētas apskates vietas mūsu apskates materiālā par Neighborhood. Un tagad piedāvājam sīkāk izprast 20. gadsimta 90.–2000. gadu Preiļu arhitektūras fenomenu, kā arī runāt par tikpat nozīmīgiem padomju laika pieminekļiem.

Jau pagājušā gadsimta 70. gados Rietumeiropā un ASV notika pāreja no utilitārā un askētiskā modernisma uz rotaļīgu un eklektisku postmodernismu. Līdz 20. gadsimta 80. gadiem šīs tendences bija sasniegušas Latvijas PSR, taču šādas Rietumu “palaidnības” centrālajās pārvaldes struktūrās nebija īpaši gaidītas. Postmodernisms tika uztverts kā destruktīva, antiracionāla parādība. Šī iemesla dēļ arhitektu mēģinājumi projektēt postmodernisma garā bija diezgan piesardzīgi, un padomju postmodernisms bieži tiek saukts par “kautrīgu”.

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu sākas jauns laikmets. Arhitekti eksperimentē dažādos virzienos, kas rada visdažādākos mākslinieciskos stilus: no kontekstuālisma, apkārtējo ēku atdarināšanas līdz kontrastējošām “glāzēm”. Preiļi ir ļoti orientējoša pilsēta, lai pētītu postpadomju postmodernisma daudzveidību.

Revanšisms un reģionālisms

Īsi pirms Padomju Savienības sabrukuma valsts antireliģiskā politika sāka mīkstināt. Pamazām tika celtas jaunas dažādu ticību un virzienu baznīcas. Visnetradicionālākie projekti ir sastopami luterāņu un katoļu vidū, bet brašajos 90. gados pat vecticībnieki dažkārt devās uz drosmīgiem eksperimentiem. Rets postmodernās arhitektūras paraugs vecticībnieku lūgšanu nams atrodas Preiļos Jelgavas ielā 33.

Pirmā koka baznīca vecticībniekiem pilsētā parādījās tālajā 1905. gadā. Vairāku gadu desmitu laikā tas vairākas reizes dega, un 1963. gadā ar padomju varas lēmumu tika pilnībā demontēts. Deviņdesmito gadu sākumā ticīgie nolēma baznīcu atdzīvināt un sāka meklēt līdzekļus un vietu celtniecībai. Tad palīgā nāca Romas katoļu kūrija, kas dāvināja viņiem zemes gabalu pilsētas nomalē pie vecticībnieku kapsētas.

Un jau 1991. gadā Sanktpēterburgā Borisa Ustinova darbnīcā tika pasūtīts jauna lūgšanu nama projekts.Viens no izcilākajiem šī arhitekta darbiem ir Kāzu pils Sanktpēterburgas Viborgas rajonā, kuras formu dinamikā atrodamas paralēles ar Preiļu ēku. Tempļa celtniecība tika plānota vēl Latvijas PSRS laikos, taču ēka tika iesvētīta tikai 1996. gada beigās — jau neatkarīgā valstī.

Tempļa celtniecība tika plānota vēl Latvijas PSRS laikos, taču ēka tika iesvētīta tikai 1996. gada beigās — jau neatkarīgā valstī.

Arhitektūras dizains izseko Latvijas postmodernisma reģionālajām iezīmēm: ārējo askētismu papildina dinamiskas, asas formas, un izteikti trīsstūrveida jumti attiecas uz viduslaiku un tautas celtnēm. Tas liecina par cieņu pret vietējām kultūras īpatnībām un uzmanību pret apkārtējām kameru ēkām. Bet galvenokārt šis projekts atriebjas PSRS valstiskā ateisma politikai: kamēr Savienība sabruka, tika celta baznīca.

Kontekstuālisms

Rūpīga attieksme pret apkārtējām ēkām un mēģinājumi iekļauties stilistiskajā un augstceltņu kontekstā ir noveduši pie tādas arhitektūras rašanās, kas atdarina blakus esošās ēkas.

Latvijā šī parādība raksturīgākā ēkām, kas celtas 90. gados – 2000. gadu sākumā. Labu piemēru var atrast Brīvības ielā 5a. Šis tirdzniecības centrs nemēģina pilnībā atdarināt blakus esošo veco eklektisko arhitektūru, bet cenšas saglabāt ielas intīmo atmosfēru. Viņš nekliedz savā veidā, bet iesaistās mierīgā dialogā ar kaimiņiem, vienlaikus saglabājot savu individualitāti.

Jumta dinamiskais zigzags kulminē dīvainā ķieģeļu formā, kas atgādina laternu ar savītu pamatni. Šis pārsteidzošais arhitektūras elements stilistiski sasaucas ar tuvumā esošo ķieģeļu māju.

Saplūšana

Tas ir skaists nosaukums mākslinieciskai kustībai, kas mēģina apvienot nesaderīgo. Nu, kurš gan 2000. gados nesapņoja savās mājās veikt Eiropas kvalitātes remontdarbus saplūšanas garā? Toreiz tā bija vismodernākā tendence.

Dīvainas izliektas formas papildina klasisks dekors, neskaitāmas nišas haotiskā kārtībā un kontrastējoši materiāli — tas ir patiesais postmodernisma skaistums. Piekrītiet, ka ir diezgan neracionāli būvēt cauri arkveida durvis ar balkonu, kam nav vienotas pieejas.

Bet restorāna Levaž ēkā Kooperatīvā ielā 1c vienkārši tā darīja. Padomju arhitekti — utilitārā modernisma piekritēji — noteikti jautātu arhitektam: “Kam tas domāts?” Bet postmodernists ar mierīgu dvēseli var atbildēt — “Jā, tieši tā!”

Dekonstruktīvisms

Viena no populārākajām kustībām postmodernismā ir dekonstruktīvisms. Iedomājieties vienkāršu funkcionālu ēku, kas tika sagriezta dažādos gabalos un salikta nejaušā secībā. Līdzīgus mākslinieciskos līdzekļus arhitekte izmantoja, veidojot tirdzniecības centru Brīvības ielā 12. Taču arī tik pārdrošs stils nepārkāpj galvenās ielas vispārējo kontekstu. Šī ēka diezgan labi iekļaujas apkārtējās mazstāvu ēkās, kas ietver 19. un 20. gadsimta ēkas.

Padomju mantojums

Rotaļīgā postmodernā arhitektūra daudzējādā ziņā ir pretstatā padomju utilitārismam. Salīdzinot 90. gadu ēkas ar 70. gados celtajām, dažkārt rodas iespaids, ka pēc ilgas atturēšanās perioda dizaineri nodarbojās ar izvirtīgu seksu. Viņi radīja visdažādākās formas!

Taču vēlme radīt jaunu arhitektūru nenozīmē iznīcināt veco. Un Preiļos viņi ciena pagātnes mantojumu. Šeit var apbrīnot saglabājušos metāla ciļņus no PSRS laikiem. Paneļi, kas rotā pasta ēku Raiņa bulvārī 21 un uzņēmuma Preiļu siers biroju Daugavpils ielā 75, ir labā stāvoklī.

Kapitālisma romantisms

Arhitekti 90.–2000. gados ne tikai debatēja par padomju pagātni, bet arī iedvesmojās no pirmspadomju laikmeta. Plānveida ekonomiku nomainīja tirgus sistēma ar saviem noteikumiem, bet dizaineri, noguruši no stingriem ierobežojumiem, gribēja nedaudz atpūsties un paspēlēties. Daudzi pievērsās viduslaiku arhitektūrai, daži bija iedvesmojušies no 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma arhitektūras mantojuma, un dažiem patika 20. un 30. gadu art deco. Senās arhitektūras romantizācija ir kļuvusi par galveno Latvijas postmodernisma zīmola virzītājspēku.

Preiļos, tāpat kā daudzviet citur valstī, ir saglabājušies daudzi skaisti neogotikas arhitektūras paraugi. Protams, šāda vide ietekmēja postmodernisma projektu mākslinieciskos lēmumus. No vienas puses, mēroga ziņā jaunbūvēm nevajadzētu konkurēt ar vietējā muižas parka apskates objektiem, bet, no otras puses, tās cenšas organiski iekļauties vēsturiskā ansambļa stilā.

Rezultātā pasūtītāji un projektētāji pēcpadomju periodā ne vienmēr ievēroja kapitālisma priekšrakstus, lai maksimāli palielinātu peļņu: viņi nebūvēja, lai pelnītu, bet pelnīja, lai celtu. Tie bija romantiķi, kas veidoja neatkarīgās, no padomju okupācijas atbrīvotās Latvijas arhitektonisko veidolu.