Jūrmala: arhitektūras ceļvedis

Citā mūsu materiālā atrodiet detalizētu tūrisma ceļvedi uz Jūrmalu.

Dzelzceļa stacijas

Jūrmalas stacijas paviljonu arhitektūra ir ļoti daudzveidīga. No tiem var pētīt vairāk nekā gadsimta būvniecības vēsturi: no ēkām ar atsaucēm uz dažādiem pagātnes stiliem līdz utilitāram modernismam un rotaļīgam postmodernismam. Pavisam pilsētā ir 14 stacijas, no kurām esam izvēlējušies 7 no arhitektoniskā viedokļa interesantākās: Priedaine, Bulduri, Dzintari, Majori, Dubulti, Asari un Sloka.

Priedaines stacija ir tipisks 20. gadsimta 30. gadu beigu Latvijas arhitektūras skolas paraugs. Viņas stils apvieno vieglo Art Deco dekorativitāti ar funkcionālisma utilitārismu. Fasādi rotā reljefs dzelzceļa simbols ar riteni un spārniem.

Arī Bulduru dzelzceļa stacijas arhitektūra atsaucas uz 20. gadsimta 20. un 30. gados Latvijā populāro Art Deco stilu. Tā celta pēc Voldemāra Ozoliņa projekta 1947. gadā Otrā pasaules kara laikā nodegušās koka ēkas vietā. Šis ir viens no interesantākajiem pēctecības piemēriem Latvijas būvniecībā — neatkarīgās Latvijas gadu desmitos veidojušās arhitektūras tradīciju turpinājums.

Pavisam drīz askētisko Art Deco, kas balansēja uz funkcionālisma robežas, nomainīja pompozs staļinisms un pēc tam Hruščova “pārmērību likvidēšana”. Tieši Bulduros un kaimiņos Lielupē atrodas greznākās un dārgākās slavenu cilvēku mājiņas no visas pasaules. Dažas teritorijas pēc izmēra ir salīdzināmas ar mikrorajoniem un aizņem milzīgu vietu starp četrām ielām.

Dzintaru pieturas punkts, gluži otrādi, ir pēc iespējas stingrāks savā arhitektūrā: modernistisks askētisms un bez volāniem. Ja jums patīk vienkāršība, tad šī 1980. gadā celtā stacija var būt jūsu gaumei. Agrāk netālu no modernās stacijas atradās 1877. gada platforma ar nosaukumu Edinburgh II. Tagad šī stacija neeksistē.

Bijusī koka Majoru stacija tika nojaukta 1992. gadā, un tās vietā parādījās ēka ar nelielu tolaik populārā postmodernisma stila pieskaņu: gari stikla daudzskaldņi pie griestiem, slīps jumts un kopumā mazliet pārdrošas formas. Bet neatkarīgi no tā, kā uz to skatās, tas nav uzskatāms par izcilu darbu.

Dubultu dzelzceļa stacija ir viens no izcilākajiem askētiskā, bet ekspresīvā modernisma paraugiem. Šeit jūtama biomorfisma ietekme — 20. gadsimta vidus ēkām raksturīgā gludo organisko formu arhitektūra. Bet tajā pašā laikā šī ēka uz apkārtējo mazstāvu ēku fona izskatās ļoti brutāla. Igors Javeins, kurš projektēja staciju, šajā dinamiskajā dzelzsbetona konstrukcijā centās nodot jūras viļņa spēku un skaistumu. Bet šajā gadījumā forma nedominē funkcijā, bet tikai uzsver vietas kontekstu.

Asaru stacijas ēka ir viena no izteiksmīgākajām Jūrmalā. To 20. gadsimta 10. gadu beigās projektējis arhitekts Pēteris Fedders, kura darbi apskatāmi arī Sanktpēterburgā, Ņižņijnovgorodā, Astrahaņā, Varšavā un citās pilsētās. Īpašu uzmanību piesaista daudzšķautņains paviljons ar lieliem logiem, kas naktī ir iespaidīgi izgaismots no iekšpuses.

Sloka un tās apkārtne ļoti atšķiras no pārējās Jūrmalas: šeit ir izplatītas daudzstāvu ēkas ar tipiskām padomju mājām. Uz šī fona šķiet pārsteidzoši, ka tieši šeit parādījās viena no pirmajām piekrastes apmetnēm. Un 1877. gadā celtā stacija ir viena no vecākajām Jūrmalā.

Pazuduši padomju bāri un restorāni

Īpaši savdabīga ir restorāna “Laiva” arhitektūra Jūrmalas rajonā Buļļuciemā. Fotogrāfijas no 1960. gadu beigām līdz 80. gadiem parāda laivu skeletus, kas rotā galveno paviljonu. Agrāk vietējie zvejnieki no nelietotām laivām būvēja īpašas mazas mājiņas, kurās žāvēja zivis — tas bija padomju projekta pamatā. Šo simbolisko un pat lielā mērā postmoderno restorāna tēlu skaidro arī ēkas atrašanās vieta — pie brīvdabas makšķernieku muzeja. 70. gadu beigās iestādījums tika pārdēvēts par “Laivas”, kas vairāk atbilst tās izskatam. 90. gadu sākumā tas nodega ugunsgrēkā.

Netālu no Lielupes stacijas vēlajos padomju gados daudziem patika izdzert glāzi alus, kamēr mūziķi uzstājās bārā ar tautas nosaukumu “Shalash”. Patiešām, celtne atgādināja nelielu būdu: piramīdveida koka konstrukcijas jumts bija klāts ar niedrēm pēc piekrastes latviešu tautas arhitektūras motīva.

Jūrmalā ir desmitiem restorānu, bet viens no tiem ir kļuvis par īstu pilsētas simbolu. Runa, protams, ir par slaveno “Jūras pērli” līča piekrastē Bulduros. Ēka ar skatu uz pludmali celta 1964.–1965.gadā pēc Josifa Goldenberga projekta. Šeit notika viena no pirmajām varietē programmām Padomju Savienībā. Vietējās izrādes apmeklēja daudzi slaveni viesi: no Tito līdz Gaļinai Brežņevai. Līdz 90. gadu sākumam iestādes apmeklētāju skaits bija strauji samazinājies, un tā pārdzīvoja vairākus ugunsgrēkus. Nodegušās ēkas drupas stāvēja vairākus gadus, līdz 1994. gadā tās beidzot tika nojauktas.

Tie, kuri nevēlējās dzert alkoholiskos dzērienus “Šalašā”, devās uz “Vigvamu”. Dzintaru piekrastē, Madonas ielā, piekrastes priežu paēnā bija vairāki koka čiekuri, kas atgādināja Amerikas indiāņu mājokļus. Restorāna teritorijā bija arī daži diezgan rāpojoši koka elki ar sarauktām uzacīm.

Un tagad pārceļamies uz Maioriem. Pašreizējā brīvā laukuma vietā Konkordijas ielā kādreiz atradās alus restorāns “Miezītis”. Tās arhitektūra nedaudz atgādināja vairākas reizes palielinātu zvejnieka būdu. Interjera iezīmes bija spilgti vitrāžas ar abstraktiem rakstiem un reljefa akmens sienas.

Pavisam netālu, Jomas un Jāņa Pliekšāna ielas stūrī, atradās populāra kafejnīca “Četri braļi” ar atpazīstamu arhitektonisko tēlu: ēka sastāvēja no četrām trīsstūrveida prizmām, kas novietotas viena pēc otras. Trīsstūra motīvs atkārtojas gandrīz visos Jūrmalas padomju restorānos un dzeršanas vietās.

Mellužos, kur Upes iela ietek jūrā, bija bārs Cabourg. Tā celta 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā un atgādināja asu kalnu vai piramīdu. Postmodernisma arhitekti mīlēja izmantot trīsstūra motīvu, taču šeit tā ir arī atsauce uz nacionālo latviešu arhitektūru: viduslaiku jumtiem un tautas namiem. Tagad bāra ēka ir zudusi, un tās vietā stāv dzīvojamā ēka.

Ievērojama ēka parkā pie Asaru stacijas padomju gados bija augsta koka telts, kurā atradās alus bārs Vecais gailis. Tās arhitektūrā var izsekot arī simboliskas atsauces uz tautas un viduslaiku latviešu celtnēm.

Pludmales infrastruktūra

Kūrorta slavu Jūrmala sāka iegūt tikai no 19. gadsimta beigām, kad 1877. gadā šeit no Rīgas tika uzbūvēts dzelzceļš. Tajā pašā laikā popularitāti guva pludmales brīvdienas un lauku māju celtniecība. Uz Rīgas jūras līča piekrasti plūda turīgi ļaudis no visas pasaules un uzcēla šeit bagātas savrupmājas. Tādējādi tradicionālos zvejnieku ciematus ar līkumotām ielām pakāpeniski nomainīja kūrortciemi ar stingru ortogonālu ielu tīklu. Ap jaunajām mājām pamazām veidojās infrastruktūra izklaidei un ērtai atpūtai.

Jau vairāk nekā simts gadus Majoros piekrasti rotā koka divstāvu Jūras paviljons (Jūras paviljons), kas celts 1909. gadā. Padomju laikos tur bija prestižs restorāns un populāra rotējoša deju grīda. Ēka tika vairākkārt pārbūvēta, un 90. gados oriģinālais interjers tika pilnībā zaudēts.

Jūrmalas populārākā pludmale Majori ir pelnījusi visneparastāko glābēju torni. Un viņš to dabūja. 1987. gadā Pilsoņu ielā 2 parādījās ļoti sarežģīta ēka ar daudziem izliekumiem. Intuitīvi tie attiecas uz jūras viļņiem un smilšu kāpām, taču jāpatur prātā, ka 80. gadu beigās bija aktuālas izliektas līnijas — torņa gadījumā to var uzskatīt gan par veltījumu modei, gan kā simbolisku žestu. Projektu realizēja Uģis Šēnbergs, slavenā latviešu arhitekta Edgara Šēnberga dēls, kurš dažiem rīdziniekiem varētu būt pazīstams ar sarkano ķieģeļu māju ar lauvu betona bareljefiem Brīvības ielā 104. Glābšanas torņa projektā., dēls turpināja tēva rotaļīgo postmodernisma līniju un radīja atmiņā paliekošu tēlu, kas spēlējas ar apkārtējo kontekstu.

Vēl viens glābšanas tornis, kas apvienots ar segtu paviljonu, atrodas piekrastē Bulduros. Šis ir tipisks racionālas arhitektūras paraugs Mid-Century Modern garā: sniegbaltā nojume atgādina kaijas spārnu kustību, un vieglais dizains ar panorāmas logiem rada peldēšanas sajūtu virs pludmales.

Sanatorijas, brīvdienu mājas un viesnīcas

Bulduri ir slaveni ar savām elitārajām privātmājām, bet bez tām apkārtnē atrodas arī daudzstāvu ēkas. Lielākā ir Belorusijas sanatorija Bulduru prospektā, 4/8. Šis ir tipisks utilitārā padomju modernisma piemērs ar diezgan vienkāršu un ne to izteiksmīgāko fasādi. Bet, kad ieskatīsies iekšā, tu tajā iemīlēsies. Uzkāpiet pa elegantajām izliektajām kāpnēm un apbrīnojiet milzīgo vitrāžu abstraktā gadsimta vidus modernā garā. 2022. gadā sanatorijai sākās problēmas saistībā ar sankcijām pret Baltkrieviju, taču cerēsim, ka jaunais īpašnieks turpinās vietējās dūņu vannas tradīcijas un varbūt pat ienesīs ko jaunu klasiskajā ārstnieciskajā procedūrā.

Viena no slavenākajām sanatorijām pilsētā ir Baltic Beach Hotel & SPA, kas celta 1977.–1981.gadā pēc arhitektu Normunda Pavāra, Viktora Valguma un Modra Ģelža projekta. Iepriekš tai bija latviskais nosaukums “Rīgas Jūrmala”.

Ēka ar terašu kaskādi ar skatu uz krastu atgādina milzīgu jūras laineri. Tās arhitektūrā ir daudz līdzību ar zudušo restorānu “Jūras pērle”, kur virs pludmales karājās arī galvenā izteiksmīgā fasāde. Šī būvniecības tehnika ļauj piešķirt ēkām efektu vieglums, kas ir ļoti piemērots kūrorta arhitektūrā.

Mellužu prospektā 19 atrodas izcils vēlīnās padomju arhitektūras paraugs — 1987. gadā celtais Komponistu nams. Garās pakāpienu terases, kas kļuvušas par apkārtējo teritoriju pazīmi, projektējusi Vera Savisko. Šobrīd ēka ir zaudējusi savu sākotnējo funkciju un ir pārveidota par daudzdzīvokļu māju.

Interesantākais 20. gadsimta 70. gadu modernisma piemērs ne tikai Latvijā, bet visā bijušajā Padomju Savienībā ir Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”, kas atrodas netālu no tāda paša nosaukuma stacijas, Asaru prospektā, 61. No attāluma redzams. atgādina piramīdu, un tās fasāžu stils attiecas uz klāju jūras laineri.

Koncertu norises vietas un sporta iespējas

Dzintaros atrodas viena no slavenākajām ēkām Jūrmalā — Dzintaru koncertzāle. Daudzi to zina no neskaitāmajiem koncertiem, kas notika unikālā zālē bez sienām, bet ar griestiem. Bet papildus tam kompleksu veido arī neliela iekštelpu halle, kas celta 1936. gadā pēc arhitektu Viktora Mellenberga un Aleksandra Birzenieka projekta. Šis ir interesants saglabājušās koka arhitektūras paraugs, kas apvieno neoklasicisma un art deco iezīmes ar nacionālromantiskiem elementiem.

Lielā atklātā zāle mazajai tika pievienota tikai 60. gadu sākumā. Viņa projektā jau iesaistījies cits slavens latviešu arhitekts Modris Ģelzis. Neskatoties uz to, ka zāle kopš tās uzcelšanas ir daudzkārt pārbūvēta, tā ir saglabājusi savu sākotnējo šarmu: līdzās koncertprogrammai skatītāji dzird jūras skaņas. Speciālisti iesaka lielajā zālē ienākt vētras laikā — jūs sagaida neaprakstāma sensācija.

Viens no lielākajiem Jūrmalas arhitektūras zaudējumiem ir spēļu un atrakciju pils “Daile”, kas celta 1976. gadā pēc slavenā latviešu arhitekta Edgara Šēnberga projekta. Šis komplekss atradās vietā, kur tagad atrodas mājas Dzintaru prospektā 26–28.

Tās ēkas tika veidotas asu un nošķeltu piramīdu veidā, izmantojot kontrastējošus materiālus un košus paneļus interjerā. Tā apvienoja modernisma stingrību ar vieglu postmodernisma arhitektonisko jautrību. Diemžēl izklaides pils līdz mūsdienām nav saglabājusies — 2002. gadā tā tika pilnībā nojaukta, un pēc tam tās vietā tika uzcelts luksusa korpuss.

Ledus arēna Majoros var pārsteigt ar savu izskatu. Mūsdienu arhitektūras cienītājiem tas būtu jāredz pēc iespējas ātrāk, jo 2022. gada beigās sāka parādīties ziņas par ēkas demontāžu. Ēka tika atklāta 2008. gadā pēc arhitektu biroja Substance projekta. Autori saņēma daudzus apbalvojumus par nestandarta pieeju un interesanto risinājumu iekštelpu kupolam no viegla materiāla.

Bet sākotnējais projekts bija paredzēts parastai sporta zālei vietējā skolā. Slidotava parādījās vēlāk, jo hokejs un daiļslidošana ir populārākie sporta veidi Latvijā. Funkcionalitātes izmaiņu dēļ ēka laika gaitā sāka radīt arvien lielākas problēmas un pašvaldības iestādes nolēma to pārbūvēt.

Kotedžu mājas un Ķemeru novadu šajā tekstā neiekļāvām — par tiem publicēsim atsevišķus ceļvežus.
Par interesantām ēkām un skulptūrām Jūrmalā varat lasīt arī citā mūsu rakstā.