Ķieģelis

Pirmie saglabājušies ķieģeļu paraugi datēti ar seno Ēģipti un Mezopotāmiju: tie datēti ar aptuveni 7000. gadu pirms mūsu ēras. Ēģiptieši deva priekšroku neapstrādātam ķieģelim un to apdedzināt iemācījās, kā vēsturnieki uzskata, tikai romiešu valdīšanas laikmetā (t.i. jau mūsu ēras I gadsimtā), bet Mezopotāmijā apdedzināšanas tehnoloģija pastāvēja aptuveni 3000. gadā pirms mūsu ēras.

No Senās Romas dedzinātie ķieģeļi pārgāja Eiropas civilizācijā, bet no Mezopotāmijas uz Āzijas civilizāciju. Būvmateriāls, kas ir plaši izplatīts visā pasaulē, joprojām ir populārs līdz šai dienai. Pieprasījums pēc ķieģeļiem ir saistīts ar to pieejamību un mūžīgo pievilcību.

Ķieģeļu izplatību var saistīt ar tā pieejamību, jo izejvielas tā ražošanai ir atrodamas gandrīz visur. Ķieģeļu krāsa atspoguļo vietējā māla minerālo sastāvu un piešķir ēkām siltu, dabisku nokrāsu. Saistīts ar cementu, ķieģelis veido stabilu un saprotamu, dažādām funkcijām piemērotu arhitektonisku apjomu.

Ar plašu bloku izmēru un būvniecības metožu klāstu, ķieģeļu mūrēšana piedāvā ļoti daudzpusīgu un izteiksmīgu paņēmienu arhitektūras projektiem. Neskatoties uz savu pieticīgo izskatu, ķieģelis turpina valdzināt ar savu māksliniecisko potenciālu neatkarīgi no tā, vai tas tiek izmantots tradicionālos vai novatoriskos dizainos.

Priekšrocības

• Izturība
• Siltuma efektivitāte
• Ugunsizturība
• Skaņas izolācija
• Estētiskā daudzpusība
• Ilgtspējība

Trūkumi

• Svara un strukturālie ierobežojumi
• Darbietilpīga uzstādīšana

Māla ķieģelis ir videi draudzīgs materiāls, pateicoties tā neapstrādātajām dabīgajām sastāvdaļām un tradicionālajam ražošanas veidam. Tas ir ļoti novērtēts tā izcilo īpašību dēļ:zema siltumvadītspēja un augsta skaņas izolācija. Ķieģeļu sienas nodrošina veselīgu iekštelpu vidi, jo tās iztur mikroorganismu ietekmi, dabiski regulē mitrumu un novērš kondensāta veidošanos uz virsmas.

Stiprums kopā ar salīdzinoši vieglo pārbūvi ļauj ķieģeļu ēkas pielāgot mūsdienu pilsētas vajadzībām. Ar rūpīgu demontāžu ķieģeļu var pat izmantot atkārtoti. Tādējādi ķieģelis ir piemērots otrreizējai pārstrādei un slēgtiem būvniecības cikliem, samazinot oglekļa dioksīda emisijas būvniecības nozarē. Energoefektivitāte un atkārtotas izmantošanas iespējas padara ķieģeļus par ilgtspējīgu risinājumu modernai celtniecībai.

Turklāt ķieģelis var saglabāt pievilcīgu izskatu gadsimtiem ilgi jebkuros laika apstākļos. Neatkarīgi no mūsdienu materiāliem, ķieģelis patīkami aptver savu novecošanas procesu un graciozi noveco. Atjaunotās vēsturiskās ēkās ķieģelis bieži tiek atstāts atklāts, jo tas rada viesmīlīgu un mājīgu atmosfēru. Ķieģeļu ēkām nobriestot, tās iegūst maigu šarmu un siltu izskatu, kas gadu gaitā var valdzināt.

Mūrēšana prasa prasmīgu un darbietilpīgu ieklāšanu: tas palielina būvniecības laiku un ēkas montāžas darbu izmaksas. Turklāt ķieģeļu ēku augstums ir ierobežots līdz 15 stāviem materiāla ievērojamā svara un maksimālās nestspējas dēļ. Ķieģeļu konstrukciju lielajam svaram ir nepieciešams dziļš pamats, kas ne vienmēr ir iespējams.

Tāpēc mūsdienu būvniecībā ķieģeļus reti izmanto nesošo sienu celtniecībai, bet bieži vien kļūst par apšuvuma slāni dzelzsbetona aploksnēm. Fasādēm vislabāk piemēroti pret ārējām ietekmēm izturīgi plānie klinkera ķieģeļi, nesošajām sienām — izturīgi būvķieģeļi, bet starpsienām — dobie ķieģeļi, jo to svars ir daudz mazāks nekā visa korpusa ķieģeļiem.

Latvijā ķieģeļu arhitektūrai ir bagātas un paliekošas tradīcijas. 18. gadsimtā visā valstī darbojās vairāk nekā simts ķieģeļu cepļu, un muižas mājas bija izplatītas lielākajā daļā Latvijas pilsētu. Vecrīgā var vērot krāšņo ķieģeļu izmantošanu tādās vietās kā Jāņa sēta, Svētās Ģertrūdes Vecā baznīca (Vecā Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskā baznīca) un Rīgas Doms (Rīgas Doms).

Jaunajā centrā ievērojamie jūgendstila arhitektūras pieminekļi stāv kā apliecinājums ķieģeļu ēku ilgstošajam mantojumam. Turklāt industrializācijas un kapitālisma attīstības laikā daudzas industriālās ēkas tika celtas arī no ķieģeļiem. Mūsdienās industriālā mantojuma revitalizācija sabiedrībai atklāj labi saglabājušos ķieģeļu mūri tādos projektos kā mākslas centrs Zuzeum un Hanzas Perons kultūras centra koncertzāle.

Sv. Pētera baznīca, agrīnā ķieģeļu ēka Rīgā, ir ievērojama arhitektūras pērle, kas celta 1209. gadā. Gadu gaitā tā ir piedzīvojusi ievērojamas izmaiņas, iekļaujot tajā romānikas, gotikas un baroka stila elementus. Lai gan laiks ir darījis savu, ir saglabājušās gotikas elementu paliekas, tostarp ārsienas, centrālā daļa un centrālās navas kolonnas. 15. gadsimtā baznīca tika pārveidota meistara Johannesa Rumešotela vadībā: tika pievienota grandioza bazilika ar trīs navām, rievotiem velvju griestiem un smailu zvanu torni, kas stāv iespaidīgā 136 metru augstumā.

Pārejot uz mūsdienām, Rīga lepni demonstrē modernu ķieģeļu ēku, kas harmoniski atspoguļo pilsētas vēsturisko garu. Skārņu ielas dzīvojamā ēka ir veiksmīgs piemērs: 2015. gadā celtā ēka nemanāmi saplūst ar pilsētas vēsturisko gaisotni, iesaistoties dialogā ar Sv. Pētera baznīcas ķieģeļu mūri. Tā sešstāvu struktūra ar sarežģīto un māksliniecisko dizainu šķietami izceļas no blakus esošās mājas sienas. Fasādes ir apšūtas ar sarkaniem ķieģeļiem: to faktūra ir saistīta ar autentisku tehnoloģiju, kas izmantota to izgatavošanā. Uzmanīgāk aplūkojot fasādes, atklājas stilizēti Brēmenes mūziķu tēli, ko veidojis dizainers Edgars Zvirgzdiņš. Šī modernitātes un vēstures saplūšana rada valdzinošu vizuālo pieredzi, aptverot pilsētas arhitektūras mantojuma būtību.

Pēdējā laikā ķieģelis piedzīvo ievērojamu popularitātes pieaugumu. Mūsdienu arhitekti aktīvi pēta jaunas mākslas metodes ar ķieģeļiem. Netipisku bloku formātu parādīšanās, plašs dabisko toņu klāsts, unikālas ķieģeļu mūra variācijas, digitālās pieejas un pat robotika ir paplašinājusi tradicionālā materiāla dekoratīvās iespējas. Rezultāts ir faktūras sienas, rakstainas fasādes, planējošas arkas, skulpturāli telpiskie risinājumi, sarežģītas detaļas un izsmalcināts bruģis.

Šī atjaunotā interese par ķieģeļu mūri izceļ tā daudzpusību un plašo pielietojumu klāstu bez ēku tipoloģiju ierobežojumiem. Izgudrojuma tehnoloģiju un tradicionālās amatniecības metožu apvienošana nodrošina nepārtrauktību sadrumstalotā pilsētas attīstībā.