Koks latviešu kultūrā

Senākie koka māju fragmenti, kas atrasti Latvijā, datēti ar mezolīta un neolīta laikmetu. Līdz pat mūsdienām koks tiek aktīvi izmantots māju būvniecībā, mājsaimniecības priekšmetu, mūzikas instrumentu un mākslas darbu izgatavošanā.

Lauku mājas un tautas tradīcijas 

Lai gan Latvija ir salīdzinoši neliela, tā ir bagāta ar daudzveidīgām tautas celtniecības tradīcijām. Rīgas jūras līča un Daugavas lejteces krastos jau izsenis dzīvoja lībieši, kuru galvenā nodarbošanās bija zvejniecība. Ūdens plašumu tuvums un zvejniecības attīstība ir ietekmējusi viņu arhitektūras funkcijas un formas. 

Austrumos no valsts dzīvoja latgalieši, kuri ilgstoši bijuši pakļauti spēcīgai Polijas un katolicisma ietekmei. Latgaļu kultūra ir pārņēmusi arī slāvu tautu tradīcijas. Vecticībniekiem, kuri pēc patriarha Nikona 17. gadsimta vidū īstenotajām baznīcas reformām Krievijas teritorijā bēga uz šīm zemēm, ir liela nozīme.

Latgales teritorija no 1791. līdz 1917. gadam atradās Nometinājuma joslā — daļa no represīvajiem pasākumiem, ko Krievijas impērija piemēroja pret ebrejiem. Latgale bija vieta, kur bija tiesības dzīvot visu šķiru ebrejiem. Šī kultūru daudzveidība būtiski ietekmēja arī reģiona arhitektūras iezīmes. Piemēram, atšķirībā no pārējās Latvijas teritorijas, kur lielāka nozīme bija viensētām, Latgalē galvenokārt attīstījās ciema tipa apdzīvojums — mājas un zemes gabali bija izvietoti gar vairākām ielām, nevis laukos.

Atšķirības starp Kurzemes, Zemgales, Sēlijas un Vidzemes tautas arhitektūru ir manāmas. Pirmie trīs reģioni no 1561. līdz 1795. gadam bija Kurzemes un Zemgales vasaļu hercogistes sastāvā, pakļauti Lietuvas dižkunigaitijai un pēc tam Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvam. Taču faktiski Kurzemes un Zemgales hercogiste ieguva ievērojamu neatkarības daļu un pat cīnījās par tiesībām uz kolonijām (piemēram, Tobago salā). Seno vācu dinastijām šeit bija liela politiska nozīme.

Vidzemes vēsture būtiski atšķiras no pārējās Latvijas. Ilgu laiku šeit dominēja zviedru, nevis lietuviešu un poļu ietekme. Vēlāk Lielā Ziemeļu kara rezultātā šīs zemes jau 18. gadsimta sākumā tika pievienotas Krievijai. Latgale, kā arī Kurzemes un Zemgales hercogiste, Krievijas impērijai tika nodota daudz vēlāk — tikai 18. gadsimta pēdējā trešdaļā. Agrāka Krievijas iejaukšanās un zviedru arhitektūras tradīcijas ir svarīgi kultūrpolitiskie faktori, kas ietekmēja tautas koka arhitektūru. 

Visos Latvijas reģionos būvniecībā visbiežāk izmantoti skujkoki: priedes, egles, retāk kadiķi. Ar tiem ir ērti strādāt, jo tās ir salīdzinoši vieglas, mīkstas un diezgan labi saglabā siltumu mājās. Tomēr, salīdzinot ar blīvākiem kokiem, piemēram, ozolu vai bērzu, no šiem kokiem izgatavotās konstrukcijas ir mazāk izturīgas.

Dārgo un spēcīgo ozolkoku biežāk izmantoja atsevišķu ēku detaļu izgatavošanai. Piemēram, no tā izgatavoja vertikālās asis vējdzirnavām — svarīgākajiem konstrukciju elementiem.

Visos valsts reģionos tautas arhitektūras formas un dekoratīvos elementus noteica ne tikai to veidotāji, bet arī tās vai citas teritorijas īpašnieku gaume, no kuriem zemnieki nomāja zemi, vai kuriem tie bija tiešā kalpībā pakļauti. 

Mūsdienās vērtīgākie tradicionālo koka ēku paraugi ir apskatāmi vairākos etnogrāfiskajos brīvdabas muzejos. Interesantas ēkas var atrast arī lauku saimniecībās, taču tās bieži vien ir privātīpašumā, kas apgrūtina to iepazīšanu.

Latvijas lielākais un vecākais tautas koka arhitektūras muzejs ir Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Tas atrodas gleznainā vietā Rīgas nomalē. Oficiāli tas tika atklāts 1924. gadā, bet pirmie apmeklētāji ar ekspozīciju varēja iepazīties tikai 1932. gadā. Tagad šeit ir apskatāmi aptuveni 118 koka arhitektūras pieminekļi, kas atvesti saglabāšanai no visas Latvijas.

Vienkopus var iepazīties ar četru kultūrvēsturisko reģionu arhitektūras daudzveidību: Vidzeme, Latgale, Zemgale un Kurzeme — atsevišķa tematiskā zona Sēlijā vēl nav izveidota. 

Šeit īpaši labi atpazīstama Latgales apbūves atšķirība no citiem Latvijas reģioniem: galvenā ieeja privātmājās orientēta uz ciema ielu, ēkas ir samērā tuvu viena otrai, jo tās izvietotas nevis plašā sētā, bet gan blīvi apbūvētā teritorijā. 

Mūsdienu Latgales ciemos un pilsētās joprojām var pamanīt unikālas reģionālās koka arhitektūras iezīmes. Piemēram, vietējo māju fasādes ir bagātīgāk klātas ar rotājumiem, īpaši logu rotājumiem. To var izskaidrot ar Vitebskas guberņas krievu-baltkrievu tradīciju ietekmi, kuras sastāvā Latgale ietilpa no 1802. līdz 1918. gadam.

Ļoti savdabīgi izskatās neliela zvejnieku ēka zivju žāvēšanai. Tā ir veidota no vertikāli novietotiem laivu korpusiem ar durvīm. Tās iekšpusē lomi karājas uz āķiem. Šī konstrukcija pasargā zivis no lietus un rada piemērotus apstākļus to pakāpeniskai žāvēšanai.

Latviešu tautas ēkām kopumā (galvenokārt Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā) raksturīgi tā sauktie divslīpju pusgūžas jumti. Gūža ir trīsstūrveida jumta slīpums, kas stiepjas no kores līdz jumta pamatnei. Pusgūža parasti stiepjas no jumta augšas līdz tā vidum, bet var būt īsāka vai garāka. Šis jumta veids ir plaši izplatīts Ziemeļeiropas valstīs, Austrijā, Slovēnijā, Vācijā un Anglijā. Šī jumta forma ir izturīga pret spēcīgiem vējiem, un tam ir atpazīstama izteiksmīga forma ar sānu fasāžu konusiem. 

Latvijā gūžu un pusgūžu jumtus klāja ar konkrētam reģionam raksturīgiem aizsargmateriāliem: piemēram, piekrastes teritoriju iedzīvotāji izmantoja biezu kārtu niedru, kas savas cauruļveida formas dēļ efektīvi novadīja mitrumu. Tikpat izplatīts bija arī koka dakstiņu segums. Laika gaitā šādi jumti pārklājās ar sūnām, kas tos padarīja (un joprojām padara) īpaši iespaidīgus. Turīgāki iedzīvotāji jumta segumam izmantoja keramikas dakstiņus.

Divslīpju pusgūžas jumta konstrukcija ir diezgan sarežģīta un tāpēc dārgāka. Tāpēc arī vējainos reģionos (piemēram, Liepājas pusē) bieži sastopamas vienkāršas divslīpju formas.

Starp citiem bieži sastopamiem sarežģītiem jumtu tipiem ir pusgūžu četrslīpju jumts. Tam raksturīga asāka formu dinamika.

Latvijas arhitektūrā jumtam kopumā ir svarīga vizuālā nozīme. Tradicionāli tautas arhitektūrā tam atvēlēja gandrīz ⅔ no ēkas augstuma. 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā postmodernisti reinterpretēja latviešu jumtu raksturīgos noformējumus: viņi mūsdienīgi un rotaļīgi iedvesmojās no reģionālām īpatnībām — piemēram, tā dēvētās rindu mājas (tautā sauktas par „Ķīpsalas ligzdu”), ko 1998–2001. gadā Ķīpsalas ielā 9–39 uzbūvēja Juris un Astra Poga.

Liela vērtība ir reliģiskajām ēkām. Piemēram, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā atrodas reta astoņstūra katoļu baznīca, kas celta 1815. gadā. Īpašu šarmu ekspozīcijai piešķir vējdzirnavas.

Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam ir vēl divas filiāles: Vēveros un Vītolniekos.

Vēveri ir apdzīvota vieta Vidzemē, zināma jau kopš 1601. gada. Šeit, tālu no lielpilsētas, sētā, kalnainu lauku, ezeru un mežu vidū, saglabājušās senas vietējo zemnieku un linu audēju koka mājas. Īpaši vērtīgu šo muzeju padara tas, ka ēkas stāv savā dabiskajā vidē, nevis pārvestas uz koka arhitektūras rezervātu, kā tas ir Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Divas vietējās saimniecības joprojām ir privātīpašumā tiem, kas tās mantojuši no pirmajiem īpašniekiem. Visaugstākajā apdzīvotās vietas punktā 1875. gadā tika uzceltas vējdzirnavas, kas 2008. gadā tika rekonstruētas. 

Valsts rietumos, gandrīz pie Lietuvas robežas, atrodas brīvdabas muzejs Vītolnieki, kur saglabājušās 19. gadsimta beigu — 20. gadsimta pirmās trešdaļas zvejnieku un zemnieku ēkas. Rīgas līča piekrastē gar Rīgas jūras līča krastu jau kopš seniem laikiem ir bijušas daudzas apmetnes, kurās zvejniecība bija galvenā iedzīvotāju nodarbe. Arī Liepājas apkārtnē ir atrastas daudzas senas koka ēkas — daļa no tām ir pārvestas uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā, bet daudzas ēkas joprojām stāv savās sākotnējās vietās.

Ventspilī ir arī Kurzemes reģiona zvejnieku un zemnieku koka ēku kolekcija Piejūras brīvdabas muzejā. Šī muzeja teritorijā atrodas apļveida šaursliežu dzelzceļš — daļa no tā, ko Pirmā pasaules kara laikā starp pilsētu un zvejnieku ciemiem izbūvēja vācu okupācijas vara.  

Ir iespēja iepazīties ar Latvijas zvejnieku sākotnējo dzīvesveidu, nebraucot simtiem kilometru tālu no Rīgas. Jūrmalā atrodas Brīvdabas muzejs, kurā var uzzināt, kādas šīs vietas bija pirms kūrortpilsētas izveidošanās 19. gadsimtā. 

Šeit ir 19. un 20. gadsimta sākuma koka dzīvojamās mājas, šķūņi, pirts un kūpinātava. Ievērojama ekspozīcijas daļa ir veltīta zvejas laivu, enkuru un virvju izgatavošanas piederumu kolekcijai. Priekšmeti un ēkas šeit tika pārvesti no vairākiem zvejnieku ciematiem: Kauguri, Ragaciems un Engure.

Līdz 20. gadsimta 90. gadu sākumam pie ieejas muzejā atradās izteiksmīga restorāna „Laiva / Laivas” ēka. Fotogrāfijās, kas uzņemtas 20. gadsimta 60. gadu beigās un 80. gados, redzami laivu korpusi, kas rotāja galveno paviljonu. Tā ir acīmredzama atsauce uz etnogrāfiskajos brīvdabas muzejos redzamajām zivju žāvēšanas būdiņām. 

Vēl viens neliels koka arhitektūras muzejs Sēļu sēta ar vairākām mājām, saimniecības ēkām un vējdzirnavām atrodas Jēkabpilī. Šajā ekspozīcijā uzsvars likts uz Sēlijas kultūrvēsturiskā novada arhitektūru. Daugavas kreisajā krastā senatnē dzīvoja seno cilts sēļi, kuru pēdas atrodamas Latvijā un Lietuvā. Lai gan sēļu valoda vairs nepastāv un par šīs senās tautas dzīvi zināms salīdzinoši maz — pēdējie ziņojumi par sēļiem kā vienotu tautu datēti ar 14.–15. gadsimtu, — vietējie nav aizmirsuši savu senču kultūru.

Brīvdabas muzejā apskatāmajām 19. gadsimta ēkām ir ļoti tāla saikne ar seno ciemu arhitektūru. Taču tām ir dažas īpašas iezīmes: galvenajai mājai izvēlējās ozolkoka, egles vai priedes baļķus, un, lai aizbiedētu ļaunos garus, tās stūros un dažkārt arī zem durvju apmalēm tika izgriezti krusti. Ja šie krusti bija arī no rožkoka, ēku uzskatīja par pilnīgi drošu.

Ar Latgales vecticībnieku dzīvi var iepazīties Slutišķu ciemā, gleznainā vietā Daugavas līkumotajos krastos Krāslavā. Vietējo ēku konstrukcijas pamatā ir četrstūraina koka guļbaļķu būve, ko sedz vienkāršs divslīpju vai četrslīpju jumts. Fasāžu kokgriezumi ir līdzīgi tradicionālajai slāvu apmetņu apdarei: izteiksmīgs logu un durvju dizains. Izvēloties rotājumus, meistari vadījās pēc kanona un savas iztēles, un svarīga bija katras ēkas individualitāte. 

Austrumlatgales koka arhitektūra ir apskatāma Ludzas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Uz šejieni pārvestas 19. gadsimta sākuma — 20. gadsimta vidus celtnes. Īpašu šarmu ekspozīcijai piešķir gleznainā atrašanās vieta starp Ludzas Mazo un Lielo ezeru.

Mūsdienu arhitektūrā tautas tradīcijas ļoti interesanti interpretē Andris Kronbergs, kura projektos ir atsauces uz zemnieku saimniecības ēkām — šķūņiem un noliktavām. Viņa darbi par savdabīgo radošo valodu iekļauti Latvijas Kultūras kanonā.

20. gadsimta 80.–90. gadu mijā Zaiga Gaile, Ausma Skujiņa, Ģirts Ādminis, Zintis Butāns, Ivars Šļivka un Raitis Jelēvičs izveidoja arhitektu grupu „Māja”, kuras mērķis bija jēdzieniskot un izprast tautas arhitektūru. Tajos gados uz cīņas par neatkarību no Padomju Savienības fona norisinājās latviešu pašapziņas atdzimšana. Grupas dalībnieki veidoja telpiskas instalācijas izstādēs Tallinā un Rīgā. 

Pilsētas mājas

Rīgas un dažu citu Latvijas pilsētu teritorijā ir saglabājušās 18.–20. gadsimta sākuma koka ēkas. Koks pilsētbūvniecībā tika izmantots arī agrāk, taču šīs ir senākās saglabājušās ēkas.

Latvijas Republikas un padomju okupācijas laikā koka būvniecība turpināja attīstīties — parādījās pat jauni ēku tipi. Piemēram, no 20. gadsimta 70. gadu beigām līdz Latvijas atdalīšanai no Padomju Savienības Līvānu namu celtniecības rūpnīcā tika ražotas tipveida individuālās mājas no skaidu plātnēm. Par tām detalizēti rakstījām mūsu ceļvedī pa Līvāniem.

Interesanti, ka daudzi lauku apvidu tautas arhitektūras elementi sakņojas pilsētu būvniecībā. Ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās valstīs ciemu, zemnieku saimniecību un citu nelielu apdzīvotu vietu iedzīvotāji nereti iedvesmojas no tipiskās elitārās lielpilsētu arhitektūras un muižu apbūves.

Dažādi tradicionāli akmens dekoratīvie elementi (kolonnas, rustikas, slēgakmens) tautas arhitektūrā tika veidoti no koka. Var teikt, ka arī pilsētu koka būvniecībai ir raksturīgi šādi aizguvumi. Šeit visprecīzāk būtu runāt par lielo stilu — klasicisma, baroka, jūgendstila — ietekmi uz koka arhitektūru. Šāda stila ēkas sākotnēji parādās lielpilsētās vai muižās un tad pakāpeniski izplatās tālāk. 

Ķīpsala 2000. gados kļuva par sava veida pilsētas koka arhitektūras svētnīcu. Šeit atjaunoja ne tikai vietējos namus, bet arī pārveda uz šejieni ēkas no citiem Rīgas rajoniem saglabāšanas nolūkos. Vairumā gadījumu to darīja arhitektūras uzņēmums „Zaigas Gailes Birojs”, kas nosaukts arhitektes vārdā. Viņa un viņas vīrs Māris Gailis, pazīstams Latvijas politiķis, uzņēmējs un ceļotājs, daudz strādāja pie Rīgas koka mantojuma rekonstrukcijas. 

Dažos gadījumos ir veikta izcila restaurācija, saglabājot vecos elementus un atjaunojot zudušos. Veiksmīgas arhitektūras mantojuma saglabāšanas piemērs ir slavenā arhitekta Eižena Laubes 1908–1909. gadā projektētās mājas restaurācija. Šeit labi saskatāmi jūgendstila dekoratīvie motīvi un formas, kas mijas ar nacionālā romantisma elementiem.

Sliktāk bija ar 18. gadsimta māju, kas 2006. gadā no Aristida Briāna ielas 11 tika pārcelta uz Ķīpsalu. Arī to rekonstruēja arhitekti no „Zaigas Gailes Birojs”. Tā rezultātā ēkai tika pievienotas papildu telpas un palielināta jumta platība, izveidojot papildu dzīvojamo stāvu. 

Viena no interesantākajām restaurētajām ēkām Ķīpsalā ir iesaukta par „Austrāļu māju”; celta 19. gadsimta beigās. Tās vietā 2000. gadā austrālietis vārdā Lennox iegādājās šo ēku un sāka nojaukt vecās mājas, lai rentabli uzceltu jaunas. Vēsturiskā mantojuma objekta dēļ iejaucās pilsētas aizstāvji. Tajā laikā Gaiļu pāris nodarbojās ar koka māju restaurāciju Ķīpsalā, un ar vienas savas komercsabiedrības „Ziemeļzunds” starpniecību ieguldīja līdzekļus ēkas saglabāšanā un daļējā rekonstrukcijā. Par godu austrāliešu īpašniekam, piemiņai uz jumta uzstādīja bronzas ķengura figūru, kuru 2005. gadā veidoja slavenais tēlnieks Gļebs Panteļejevs.

Lērums koka māju ir Rīgas centrā, Grīziņkalnā, Torņakalnā, Āgenskalnā, Latgales apkaimē, Mežaparkā, Čiekurkalnā, Sarkandaugavā un citos rajonos. Arī kaimiņos Jūrmalā saglabājušies izcili arhitektūras paraugi, no kuriem viens — Dzintaru koncertzāle — pat iekļauts Latvijas kultūras kanonā. 

Par Rīgas koka arhitektūru rakstījām citviet— tekstā atradīsiet ēku aprakstus un adreses, lai izveidotu pastaigu maršrutu. Savukārt vairāk informācijas par to, kā veidojusies pilsētas koka apbūve, var atrast tekstā un video materiālos Latvijas Kultūras kanona mājaslapā.

Mēbeles un mājsaimniecības priekšmeti no koka

Latvijas kultūras kanonā ir arī vairāki nozīmīgi koka priekšmeti. Par vienu no tiem un to vēsturi jau esam rakstījuši: Stulpiņš — tradicionāls tautas krēsls, kas senāk bija izplatīts Rīgas jūras līča piekrastē. 

Stulpiņš ir veidots no sarežģīti izliektām koka daļām: saknēm, zariem, plāniem stumbriem. Šim nolūkam labi piemērotas ir piekrastes priedes, kas vēja ietekmē iegūst dažādas formas. Skaistums slēpjas tajā, ka šo priekšmetu ir radījusi pati daba, un cilvēks tikai nedaudz piekoriģējis tā izskatu. Stulpiņš apskatāms Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. 

Tradicionālajam latviešu krēslam ir daudz interpretāciju: piemēram, Rīgas pils vēstnieku akreditācijas zālei, ko 1923. un 1929. gadā projektēja Ansis Cīrulis, Stulpiņa forma „pārtulkota” laikmetīgākās mēbelēs.

Latviešu kultūrā liela nozīme ir tradicionālo mūzikas instrumentu — kokļu — izgatavošanas mākslai. Viens no senākajiem arheoloģiskajiem atradumiem, kas, šķietami, saistīts ar koklēm, datējams ar 13. gadsimtu. Pirmās rakstiskās liecības par šo mūzikas instrumentu datējamas ar 17. gadsimta sākumu, un tiek uzskatīts, ka vecākā saglabājusies kokle ir izgatavota 1710. gadā. 

Pastāv divi galvenie veidi: grebtās un līmētās (jeb cītarveida). Par kanoniskajām koklēm uzskata tās, kas izgrebtas no viena koka gabala. Šim tipam ir raksturīgs neliels stīgu skaits — no piecām līdz divpadsmit. Izšķir arī kurzemes kokles (mazās), kurām ir no piecām līdz deviņām stīgām, un latgaļu (lielās), kurām ir no deviņām līdz divpadsmit. 

Cītarveida kokle, kas sastāv no vairākiem dēļiem, ir mūsdienīgāks instrumenta veids, kas radies 19. un 20. gadsimta mijā cita mūzikas insttrumenta ietekmē — cītars. Šādām koklēm var būt daudz vairāk stīgu — no 15 līdz 90. Mūsdienās līdzās tradicionālajām koklēm ir plaši izplatīti arī elektriskie, koncertieraksta un citi veidi.

Arī mūsdienu Latvijas arhitektūrā koka nozīme ir liela. Šo tēmu esam aplūkojuši tikai daļēji — tā ir ļoti plaša un ir pelnījusi atsevišķu rakstu. Pagaidām varat vērsties pie Silvijas Ozolas raksta, kas veltīts tradīciju un mūsdienu koka būvniecības saiknei Latvijā. 

Pastāv arī 2014. gadā izdota Jura Emsiņa grāmata „Koks Latvijas valsts un tautas dzīvē“. Tajā aprakstīta kokapstrādes un būvniecības vēsture Latvijā no senajām apmetnēm līdz pat neatkarībai no Padomju Savienības 90. gadu sākumā. 

Antras Viļumas doktorāta disertācija Wooden structures in Latvian architecture (Koka konstrukcijas Latvijas arhitektūrā) aplūko koka arhitektūru Latvijā: var iepazīties ar tās kopsavilkumu pirms lemjat lasīt tālāk.