Stulpiņš: kanonisks latviešu dizains

Kas ir Latvijas kultūras kanons?

Latvijas kultūras kanons ir 108 nozīmīgāko parādību saraksts, kas veido Latvijas kopējo kultūras ainavu. Tā galveno daļu 2007.–2008. gadā sastādīja dažādu nozaru eksperti: arhitekti, mūziķi, mākslinieki, mākslas vēsturnieki, tautas kultūras speciālisti un citi speciālisti. Starp Latvijas kultūras vērtībām var atrast pavisam atšķirīgas lietas: rudzu maizes recepte robežojas ar kapu kultūru, mūsdienu arhitekts — ar pagājušo gadsimtu arhitektiem. Kanonā ir ne tikai materiālās vērtības vai slaveni cilvēki, bet arī, piemēram, dabas ainavas.

Līdzīgi kā citos līdzīgos sarakstos, kas pastāv vairākās valstīs (piem. Dānijā, Nīderlandē), arī par Latvijas kultūras kanonu ir daudz jautājumu. Taču grūti apstrīdēt faktu, ka ievērojama daļa tajā uzskaitīto kultūras vērtību ir zināmas gan Latvijā, gan ārzemēs. Plašāka informācija par Latvijas Kultūras kanonu atrodama:

https://kulturaskanons.lv/en/list/

Kā krēsls kļuva par daļu no valsts kultūras kanona

Liela daļa Latvijas teritorijas stiepjas līdz Rīgas jūras līča krastiem. Vietējie koki nav pilnībā piemēroti izdzīvot spēcīgos vējos un smilšainās, barības vielām nabadzīgās augsnēs. Šādos apstākļos priedes aug plānas un dīvaini izliektas, un to sakņu sistēma bieži vien iziet virspusē.

Šo zemju iedzīvotāji jau kopš seniem laikiem ir izmantojuši dabas radītos kociņus dažādiem sadzīves priekšmetiem. Stulpiņš ir, iespējams, spilgtākais dabas un cilvēka sadarbības piemērs.

Patiesībā šo krēslu var izgatavot no jebkuras formas un izmēra ziņā piemērotas koka daļas. Cilvēkam tikai jānozāģē / jāpievieno daži elementi gatavajam jūras krastā izskalotajam kokam — un Stulpiņš ir gatavs. Koka izliektā virsma bieži vien iegūst ergonomiski pareizas līknes un padara konstrukciju izturīgāku un elastīgāku.

No kurienes tieši nāk Stulpiņš?

Stulpiņi no priedes saknēm ir izplatīti visā Baltijas reģionā, īpaši Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Līdzīgas mēbeles ir atrastas arī vepiem un citām tautām Krievijas ziemeļrietumos.

Spilgtākie latviešu paraugi atrasti Rucavas ciemā, dažus desmitus kilometru no Liepājas. Tiek uzskatīts, ka Stulpiņu izgatavošanas tradīcija šajās vietās izveidojās līdz XVII gadsimtam. Līdztekus priedei šeit izmantoja arī kadiķkoku – tā koksne ir tikpat viegli apstrādājama. Sākotnēji Stulpiņus uzskatīja par īpašu mēbeli, ko izmantoja svētkos un citās nozīmīgās dienās. Piemēram, paraugs no Rucavas bija paredzēts Mičošanas kāzu ceremonijai, kurā līgava tika novietota uz krēsla, viņai noņemts vainags un tā vietā uzvilkts cepurīte kā precētas sievietes simbols.

Laika gaitā latviešu tradicionālo krēslu līdzās citām mēbelēm sāka izmantot arī sadzīviskām vajadzībām. Taču, kā jau tas nereti notiek, standartizēti rūpnieciski ražoti priekšmeti pamazām izspieda stulpiņus no mājām un aizveda uz muzejiem.

Mūsdienās stulpiņi ir apskatāmi Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā, kur eksponēti vairāki izteiksmīgi eksemplāri. Diemžēl ne visi no slavenajiem stulpiņiem ir saglabājušies līdz mūsdienām — iepriekš aprakstītais Rucavas stulpiņš 2000. gadā sadega.

Nacionālais romantisms

Pirmais pamanāmākais intereses vilnis par Stulpiņa sēdekļa reinterpretāciju bija vērojams 20. gadsimta 20. gados. Latvija ieguva neatkarību no bijušās Krievijas impērijas, kas izraisīja nacionālās kultūras uzplaukumu. Šajos gados aktīvi darbojās nozīmīgais mākslinieks Ansis Cīrulis, kurš izveidoja Latvijas valsts karogu un citus kanoniskus priekšmetus.

No 1923. līdz 1929. gadam viņš veidoja Rīgas pils interjeru. Vēstnieku akreditācijas zālei viņš radīja mēbeles nacionāli romantiskā garā. Starp tiem atrodams arī laikmeta garā reinterpretēts Stulpiņš. Krēsla pamatne izskatās diezgan standarta, savukārt atzveltne ļoti atšķiras no klasiskās — tā atgādina izliektu koka sakni, taču saglabā savu ergonomisko formu.

Anša Cīruļa veidotais nacionālā stila mēbeļu komplekts tagad ir apskatāms Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Plašāku informāciju par muzeja darbu var atrast mājaslapā.

Stulpiņš pagājušā gadsimta vidus modernismā

20. gadsimta 60. gados Latvijas dizainā, tāpat kā citu valstu priekšmetiskajā vidē, dominēja modernisms. Uzsvars tika likts uz utilitāru, sērijveida, ekonomisku un vienlaikus askētisku mēbeļu eleganci. Taču pat plašās standartizācijas un internacionalizācijas kontekstā ir iespējams atrast atsevišķas reģionālisma izpausmes.

Kā tautas ideju reinterpretācijas piemēru Latvijas Kultūras kanona mājaslapā minēti taburetes un galds, kas kopš 20. gadsimta 60. gadu sākuma ražoti fabrikā „Latvijas Bērzs“. To konstrukcija sastāv no trim liektām saplākšņa kājām, kas tur sēdekli vai galda virsmu.

Šīs formas racionalitāte un ekonomiskums patiešām atbalso tautas krēsla dabiskās līknes. Taču svarīgi atzīmēt, ka šāda viegla konstrukcija ar trim kājām bija plaši izplatīta daudzās citās valstīs, kur dizaineri pieturējās pie modernisma idejām.

Iedvesma mūsdienu dizaineriem

No 2000. gadu vidus līdz 2010. gadu otrajai pusei parādījās daudz variāciju par latviešu tradicionālā krēsla tēmu. Viens no pirmajiem ievērojamākajiem darbiem bija dizaineres Elīnas Bušmanes 2004.–2006. gada projekts Staklis, ko viņa īstenoja Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju Barbaras Ābeles un Jura Krūmiņa vadībā. Viņas darbs vienlaikus atgādina Stulpiņu un plaši izplatīto padomju tabureti uz trim kājām.

2008. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas mācekle Gita Baumane to pašu pasniedzēju vadībā nāca klajā ar ideju par krēslu ar koka zara formas atzveltni — vienu no spilgtākajām mūsdienu Stulpiņa sēdekļa interpretācijām.

Māra Skujeniece 2005. gadā radīja savdabīgas formas piena krēslu „Milkstool”. Arī viņas darbā ir atsauces uz slaveno tautas krēslu: trīs kājas iet cauri sēdeklim, veidojot unikālu rakstu uz horizontālās virsmas. Šādas taburetes var izmantot, lai veidotu garu zigzaga formas soliņu.

Riharda Funta projekts „Dogie“, kas radīts 2014. gadā, atsaucas uz latviešu tautas mēbelēm. Lai gan viņa interpretācija ir vairāk zoomorfiska: objekti atgādina dažāda lieluma un formas suņus.

Nav pārsteidzoši, ka dizaineri joprojām atsaucas uz Stulpiņa dizainu. Tā formas pievilcību nosaka funkcijas un materiāla vienotība: pati daba rada stabilu un ergonomisku pamatu, ko cilvēks tikai papildina ar sev nepieciešamajiem elementiem.

Plašāka informācija par Stulpiņu un tā interpretācijām atrodama tā oficiālajā lapā Latvijas Kultūras kanona mājaslapā.