Stadioni – ieguvums vai slogs

2025. gada janvārī pēc starptautiskas futbola spēles Daugavas stadionā Rīgā izcēlās nekārtības, kas radīja bažas par drošību pilsētas centrā. Tas no jauna aktualizēja diskusijas par vēl viena stadiona nepieciešamību – šoreiz pretējā upes krastā, Lucavsalā, par kura ieceri iepriekš informēja Latvijas Futbola federācija.

Šie un citi piemēri Rīgā, Baltijā un citviet Eiropā parāda, cik sarežģīta un daudzpusīga var būt stadionu loma pilsētvides plānošanā.

Rīga – no pagātnes līdz nākotnei

Daugavas stadions Rīgā ir daudzfunkcionāls sporta komplekss ar vēsturi kopš 1927. gada. Sākotnēji tas bija sporta organizācijas “Strādnieku sports un sargs” centrs ar futbola laukumu, vieglatlētikas sektoriem un skrejceļiem. Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā tika plānots Uzvaras parkā būvēt stadionu, kas pārspētu pat Berlīnes olimpisko arēnu, taču šī ideja netika īstenota.

Laika gaitā Daugavas stadions piedzīvojis vairākas rekonstrukcijas, tostarp 1950. gadā uzcelto arēnu un 1960. gadā atklāto mākslīgā ledus slidotavu. Stadiona ieejā redzamas staļinisma arhitektūras formas, ko veidojis arhitekts Vladimirs Šņitņikovs, zināms arī kā Mežaparka estrādes pirmsrekonstrukcijas projekta autors.

Mūsdienās Daugavas stadions ir moderns sporta centrs ar vairāk nekā 10 000 skatītāju vietām. 2024. gadā tas saņēma UEFA 4. kategorijas sertifikātu, apliecinot atbilstību augstākajiem Eiropas futbola infrastruktūras standartiem.

Latvijas Futbola federācija (LFF) vēlas izveidot nacionālo futbola stadionu, par iespējamo vietu izvēloties Lucavsalu. LFF pieprasa 10 hektārus zemes un plāno stadionu ar 16 tūkstošiem skatītāju vietām, taču finansējums vēl nav skaidrs. Projekts ir nozīmīgs futbola attīstībai, taču Lucavsalas izvēle rada izaicinājumus.. Projekts ir pretrunīgs gan no pilsētas iedzīvotāju viedokļa, gan no finansējuma puses. Pašlaik Lucavsala ir klusa atpūtas zona pilsētvidē. Paredzamās būvniecības izmaksas ir aptuveni 50 miljoni euro, bet finansējuma avoti joprojām nav precizēti. Vai stadiona būvniecība Lucavsalā ir labākais risinājums, ņemot vērā lielās izmaksas, zaļās zonas un mazdārziņu zaudēšanu, kā arī šī brīža sadārdzinātās būvniecības izmaksas.

Kā norāda pilsētvides pētnieki (Baade & Dye (1990)), sporta infrastruktūras projekti bieži tiek prezentēti kā ekonomiski izdevīgi, taču realitātē tie reti atmaksājas un nereti slogs gulstas uz nodokļu maksātājiem. Tā kā Daugavas stadions nesen saņēmis UEFA 4. kategorijas sertifikātu, rodas jautājums – vai Rīgai tiešām vajadzīgs vēl viens stadions, vai arī resursi būtu efektīvāk ieguldāmi jau esošās infrastruktūras pilnveidē? 

Viļņa – cīņā par ietekmi

Viļņas nacionālā stadiona būvniecības projekts ir bijis viens no sarežģītākajiem un ilgākajiem infrastruktūras attīstības stāstiem Lietuvā. Ideja par modernu stadionu radās jau 20. gadsimta beigās, taču vairāk nekā divas desmitgades projekts ir piedzīvojis kavēšanos, pārtrauktas būvdarbus un strīdus par finansējumu.

Viļņas Nacionālā stadiona būvniecības projekts ir piedzīvojis vairākus skandālus un sarežģījumus. Stadiona būvniecības nākotne ir neskaidra, saistībā ar ievērojamu budžeta līdzekļu nepareizu piešķiršanu iepriekšējos būvniecības periodos.

Augušo būvniecības izmaksu, projektā veikto izmaiņu un neveiksmīgu būvdarbu dēļ, projekta lēstās izmaksas sasniegušas 200 miljonus eiro. Šobrīd projektā paplašinātas arī  stadiona funkcijas – piedāvājot vairākus sporta un biznesa infrastruktūras objektus pieguļošajā teritorijā. Viļņas piemērs ir interesants ar to, ka spilgti un uzskatāmi atspoguļo izplatītas stadiona būvniecības problēmas.

Ambīcijas uzbūvēt stadionu Viļņā varētu skaidrot arī kā rezultātu simboliskai cīņai starp Viļņu un Kauņu, kas jau vēsturiski vēlas iegūt lomu kā vadošās nacionālās identitātes nesējas. Nacionālā stadiona pabeigšana ļautu Viļnai iegūt vēl vienu nacionāla līmeņa infrastruktūras objektu. 

Liverpūles piemērs

Liverpūlē sports, īpaši futbols, ir dziļi iesakņojies pilsētas identitātē. Ar diviem pasaulē slaveniem futbola klubiem – “Liverpool FC” un “Everton FC” – pilsēta ir kļuvusi par dinamisku futbola kultūras centru. Futbola mači ne tikai vieno vietējos iedzīvotājus, bet arī piesaista tūkstošiem tūristu un sporta fanu, veicinot ekonomikas izaugsmi un pilsētas globālo atpazīstamību.

Tomēr stadiona būvniecība Liverpūlē ir bijusi pretrunīgs temats. “Liverpool FC” 2016. gadā pabeidza Anfīlda rekonstrukciju, ievērojami palielinot sēdvietu skaitu, savukārt “Everton FC” ilgstoši centās izveidot jaunu stadionu. 2021. gadā tika uzsākta Bramley-Moore Dock stadiona būvniecība, kas aizvietos vēsturisko Goodison Park. Šī jaunā arēna sola modernu infrastruktūru un ievērojamu ekonomisko ieguvumu apkārtnei.

Šīs izmaiņas Liverpūlei maksāja tās UNESCO Pasaules mantojuma statusu. UNESCO norādīja, ka pilsētas vēsturiskās ostas apbūve, tostarp jaunais stadions, neatgriezeniski mainīja Liverpūles vēsturisko panorāmu. Lai gan vietējās amatpersonas un futbola līdzjutēji uzskatīja stadionu par svarīgu attīstības soli, kritiķi uzsver, ka pilsēta ir upurējusi savu unikālo mantojumu par labu modernizācijai un ekonomiskajam izdevīgumam.

Liverpūles piemērs rosina svarīgus jautājumus – vai pilsētas attīstībā veiksmīgāk ir prioritizēt kultūras mantojuma saglabāšanu, vai pilsētas iedzīvotāju vēlmes pēc laikmetīgākas pilsētas infrastruktūras. 

Stadioni pilsētvidē ir daudz vairāk nekā tikai sporta norises vietas – tie kļūst par pilsētas identitātes, kopienas piederības un ekonomiskās attīstības centriem. Kā redzams Liverpūlē, Viļņā un Rīgā, šo grandiozo būvju plānošana un celtniecība vienmēr raisa plašas diskusijas par kultūras mantojumu, finanšu ilgtspēju un sabiedrības ieguvumiem. Labi attīstīta stadiona infrastruktūra var piesaistīt tūristus, veicināt vietējo uzņēmējdarbību un radīt jaunas darba vietas, taču vienlaikus pastāv risks, ka tie kļūst par smagu finansiālu slogu. Lai stadions patiešām kalpotu sabiedrības interesēm, nepieciešama līdzsvarota pieeja, kas ņem vērā gan ekonomiskos, gan sociālos, gan kultūras aspektus.