Vasaras estrāde Mežaparkā

Mežaparka Lielās estrādes vēsture aizsākās padomju okupācijas gados. Pirmais projekts staļiniskā neoklasicisma stilā tika pabeigts uz XII Dziesmu svētkiem 1955. gadā. Tad estrādei vairākkārt tika veikts kapitālais remonts, un 1990. gadā tā tika rekonstruēta pēc arhitektu Andreja Ģelža un Jura Paegles projekta.

Atbildība par akustiku bija Andris Zabrauskis, vairāk nekā 300 akustisko risinājumu autors koncertu norises vietām visā Baltijā un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) asociētais profesors. Kad 2000. gados atkal tika nolemts Mežaparka estrādi pārbūvēt, Zabrauskis atkal tika uzaicināts uz projektu.

Arhitektūra

Konkurss uz skatuvi tika izsludināts pirms vairāk nekā 15 gadiem — 2007. gadā. No 17 iesniegtajiem darbiem izvēlēts arhitektu Jura Pogas un Austrijas Mailīša dizains. Pasūtītāji bija Rīgas pilsētas pašvaldība un Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Rekonstrukcija tika uzsākta 2016. gada 11. martā. Darbs tika veikts divos posmos. Līdz 2018. gadam tika rekonstruēta skatītāju zona un pazemes stāvs ar biroja telpām, kafejnīcām un tirdzniecības telpām. Otrajā kārtā, kas sākās 2020. gada oktobrī, tika uzbūvēta saimniecības ēka, noliktava un estrāde ar četriem virszemes līmeņiem un diviem pazemes līmeņiem. Šī projekta daļa tika nodota ekspluatācijā 2021. gada 11. jūnijā.

Arhitekts Mailītis bija apmierināts ar projektu un nosauca to par “laimi”. Viņš uzsvēra, ka kordziedāšana Baltijas valstīs dažādu rituālu un tradīciju ievērošanas ziņā ir ļoti tuva reliģiskām aktivitātēm. Tāpēc, strādājot pie koncepcijas, arhitekti pievērsās senākajiem, arhetipiskākiem simboliem — galvenokārt dabas.

Skatuves noapaļotā forma ir “dziesmu šūpulis, sākuma un gaismas simbols”. Tas ir skaidri redzams pat no liela attāluma. Šajā gadījumā tas bija īpaši svarīgi — dziesmu svētku laikā attālums starp koristiem un skatītājiem var sasniegt pat simts metrus. Tā paša iemesla dēļ bija nepieciešams nodrošināt patiešām labu akustiku, kas neļautu skaņai izklīst milzīgā atklātā telpā.

Poga un Mailītis koncepciju sadalīja piecās simboliskās daļās: “Kalns”, “Koks”, “Birze”, “Lapas” un “Kronis”.

Kalns

Skatuve kopumā ir simbolisks “kalns”, kurā jāuzkāpj, lai dziesma izplatītos tālu. Paraboliskais siluets ir skaidri salasāms no tālienes. Šeit vienlaikus var uzstāties 12 874 koristi — gandrīz divas reizes vairāk nekā iepriekš. Turklāt amfiteātra pakāpieni korim tika padarīti stāvāki, lai atsevišķas balsu grupas būtu dzirdamas skaidri un skaidri.

Arhitekti rūpējās par skaļruņu komfortu. Virs skatuves tika uzstādīta adiabātiskā mitrināšanas sistēma (tā ir, sistēma, kuras pamatā ir ūdens dabiskā iztvaikošana): karstā laikā tā atvēsinās izpildītājus, izmantojot ūdens miglu.

Koks

Skatuve sastāv no savītiem “koka rakstiem”. Šī ir unikāla konstrukcija, kas izgatavota no kolonnām un kopnēm. Tā augstums augstākajā punktā ir 35,8 metri. Garākās kopnes un caurules sasniedz 23 metru garumu.

Tik sarežģītu un apjomīgu darbu Latvijā tehniski nebija iespējams veikt. Bija jāmeklē tuvākais uzņēmums, kas varētu uzņemties pasūtījumu: tā kļuva par lielāko metāla velmēšanas rūpnīcu Ungārijā. Metāla konstrukciju formas un slodzes aprēķina, izmantojot datoralgoritmus. Pirms nosūtīšanas uz Rīgu tie tika salikti ražošanā, pārbaudīti drošībai un stabilitātei, skenēti, pēc tam izjaukti un marķēti uzstādīšanai Mežaparkā.

Ieleja

Atsevišķas “koku” struktūras veido “sudraba birzi”, kas stiepjas virs dziedātājiem. Šī ir metafora no latviešu tautasdziesmas “Caur sidraba birzi gāju”, kas sākas ar rindām: “Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu” — “Caur sudraba birzi gāju un zariņu nenolauzu… ”.
Mailītis birzi sauc par ļoti labu tēlu mūzikas skatuvei: japāņu akustiķi (kuri tiek uzskatīti par labākajiem pasaulē) saka, ka mežs ir vispiemērotākā vieta kormūzikai.

Lapas

Tāpat kā lapas pie koku zariem, pie metāla konstrukcijām virs skatuves ir piestiprināts skatuves aprīkojums: skaņas ierīces, gaismas dekorācijas, lietus aizsardzības elementi, bet galvenais — akustiskie vairogi. Simt piecdesmit rombveida plāksnes atspoguļo skaņu un uzlabo akustiku.

2022. gadā Andris Zabrauskis sacīja, ka šī skaņu atstarojošā sistēma ir lielākā pasaulē un tai nav analogu. Savienojumā ar skatuves uzbūvi tas sniedz visdabiskāko skanējumu. Uz vecās skatuves koristi un klausītāji bija pieraduši, ka skaņa it kā nāk no vienas puses, no skatuves. Un uz atjauninātās skatuves mūzika un balsis kļuva daudz apjomīgākas.

Kronis

Skatuves kupols — “Kronis” — sastāv no membrānas pārklājuma 5324 m² platībā. Membrāna ir piestiprināta pie 43 kolonnām. Pie tā uzstādīšanas strādāja septiņi vācu speciālisti un 19 Latvijas industriālie alpīnisti. Materiāls ir austs no stikla šķiedras, kas ražota SIA Valmiera stikla šķiedra ražotnē Valmierā.

Akustika

Projektējot skatuvi, viņi uzbūvēja pasaulē lielāko kora tribīņu akustisko modeli — tas izgatavots mērogā 1:33. 2017. gadā tā bija izstādīta RTU Arhitektūras fakultātes aulā. Akustisko testēšanu sešus mēnešus veica Latvijas laboratorijas R&D Akustika un Vācijas uzņēmuma Müller BBM Akustik speciālisti.

Kā skaidroja Zabrauskis, pārbaudes darbā kora vietā izmantoti 35 ultraskaņas avoti, bet skatītāju vietā mērījumu veikšanai izmantoti mikrofoni. Šī mērīšanas sistēma tiek uzskatīta par visuzticamāko un objektīvāko.

Zabrauskis uzsver, ka pirmajā estrādes rekonstrukcijā 90. gados skanējums nav bijis tik veiksmīgs — “jau projekta attīstības sākumposmā tika pieņemti apšaubāmi lēmumi”. Taču šoreiz nākotnes apstākļi tika modelēti ļoti precīzi — tātad rezultāts bija paredzams un pozitīvs. Katrā ziņā Zabrauskis bija pilnībā apmierināts.

Viņam piekrīt arī Kultūras ministrijas arhitektūras eksperts, arhitekts Jānis Dripe: viņš saka, ka akustika šeit ir absolūti unikāla — bez pārspīlējumiem pasaulē nav citu līdzīgu risinājumu šāda mēroga.

Par to, kā notiek pats festivāls, lasiet šajā materiālā.