Kāpēc šo apkaimju arhitektūra ir vērā ņemams
No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka visi rajoni, kuros dominē standarta sērijas māju būvniecība, izskatās vienādi. Simtiem betona „kastu”, pelēcība, vienmuļība — masveida būvniecības izmaksas 1960.-1980. gados. Tajā pašā laikā aptuveni 70% Rīgas iedzīvotāju joprojām dzīvo šādos namos un ikdienā saskaras ar tā laika arhitektūras mantojumu.
pastvu.com
Pilsētas iedzīvotājiem ir atšķirīga attieksme pret padomju laika ēkām, kas balstītas uz standarta projektiem, bet kopumā tās viņiem patīk mazāk nekā, piemēram, 20. gadsimta sākuma mājas. Ir grūti ilgstoši dzīvot vidē, kas nav no estētiski estētiskākajām, bet arī ir ļoti grūti veikt plaša mēroga kvartālu renovāciju: ievērojamo materiālu izmaksu dēļ šis process prasa gadu desmitus. Šajā kontekstā pieaug interese par pagātnes mantojumu: tā izpēti, pieņemšanu un izpratni. Arvien vairāk cilvēku interesējas par sērijveida daudzdzīvokļu ēkām, nevis tās noraida.
Jebkurā padomju okupācijas laikā celtā mikrorajonā var atrast ne tikai sērijveida mājas, bet arī unikālus projektus: universālveikalus, sadzīves un kultūras ēkas, skolas, bērnudārzus utt. Šīs ēkas izceļas uz kopējā fona, tāpēc tās piesaista uzmanību un parasti ir vērtīgākas. Taču izrādās, ka tās ir grūtāk saglabāt nekā parastu daudzstāvu ēku. Tirdzniecības centram var būt viens vai vairāki īpašnieki, kas nav salīdzināms ar dzīvokļu īpašnieku skaitu jebkurā standarta piecstāvu ēkā. Un ir vieglāk pieņemt lēmumu par ēkas nojaukšanu vai atjaunošanu, ja ir mazāk ieinteresēto personu. Tāpēc sanāk, ka nestandarta ēkas izzūd (piemēram, kā tirdzniecības centra „Gauja”, Prūšu ielā 1, gadījumā, kura vietā 2023. gada sākumā tika uzcelts „Lidl”), bet standarta ēkas paliek ar mums uz ilgu laiku.
zinas.tv3.lv
zinas.tv3.lv
Purvciems
Purvciems ir viens no apdzīvotākajiem rajoniem Rīgā (ar 59000 lielu iedzīvotāju skaitu). Pamatā Purvciems ir būvēts no ēkām, kas seko īpašām ģeometriskām veidnēm — šūnveida, šķēpveida un arkveida formām. Būvplāns rajonam tika izveidots 1964. gadā un kopš tā laika turpinās aktīvi būvdarbi.
Agrāk šeit atradās Hausmaņa purvs, no kura arī cēlies apkaimes nosaukums. Lielākā daļa ēku uzceltas no 20. gadsimta 60. gadu vidus līdz 80. gadu beigām: sākumā 5-9 stāvu mājas, pēc tam arī augstākas. Purvciema rietumu daļā var atrast 20. gadsimta 20. un 30. gados būvētas ēkas, taču, mūsuprāt, vislielāko arhitektonisko nozīmi šeit iegūst padomju un mūsdienu projekti.
Padomju perioda celtnes
Viena no apkaimes arhitektoniskajām dominantēm ir „Mēbeļu nams”, kas celts 1976.-1980. gadā. Tas ir klasisks ģeometriski atturīga padomju modernisma paraugs ar askētiskiem dekoratīviem elementiem. Kompozīcijas centrā, centrālo ielu stūrī, atrodas stēle ar veikala logotipu un pulksteni — arhitektoniska variācija par slaveno Eiropas pulksteņu torņu tēmu. Starp citu, līdzīga būve, tikai augstāka, atrodas pie centrālās dzelzceļa stacijas.
Starp citām nozīmīgām Purvciema ēkām ir 1975. gadā atklātais tirdzniecības centrs „Minska”. Tolaik tas izskatījās citādāk: tajā bija tikai divi taisnstūra formas apjomi, kas viens pret otru izlīdzināti 90° leņķī. Septiņdesmito gadu vidum tas bija progresīvs projekts: liels pašapkalpošanās veikals. Astoņdesmitajos gados austrumu pusē tika pievienoti papildu korpusi ar izteiksmīgiem elementiem apaļu atveru veidā. Šāds brutāls dekors bieži sastopams Rīgas vēlīnā padomju perioda ēkās.
2024. gadā galvaspilsētas vadība nolēma tirdzniecības centru pārdēvēt saistībā ar pašreizējo ģeopolitisko situāciju. Taču līdz šim jauns nosaukums nav pieņemts.
Netālu no tirdzniecības centra „Minska” atrodas 20. gadsimta 80. gados celta ātrās palīdzības stacija. Tā ir tā sauktā „ēkas zīme” — tās arhitektūrā ir elements, kas stāsta par tās funkciju. Šajā gadījumā tā ir niša vienādmalu krusta formā — starptautisks medicīnas simbols. Ēkas fasādes ir vairākkārt pārbūvētas, bet kopumā ir saglabājušas sākotnējo izskatu.
Īpaša uzmanība jāpievērš dažādu skolu un bērnudārzu arhitektūrai. To ēkas ir daudzveidīgas un celtas pēc individuāli izstrādātiem projektiem. Padomju rajonos ar tipveida mājām tas nav bieži sastopams — parasti tur tika uzceltas desmitiem vienādu sabiedrisko ēku. Viens no šādiem piemēriem ir izglītības iestāde Augusta Deglava ielā 41a, kas 1985. gadā celta pēc Liesmas Galbiķes projekta.
20. gadsimta 80. gados Rīgā attīstījās augstceltņu — latviešu debesskrāpju — būvniecība. Visaugstākās un formas ziņā interesantākās bija 21 un 19 stāvu ēkas, kas celtas 1983.-1986. gadā, izmantojot monolītā dzelzsbetona būvniecības tehnoloģijas. Projekta autores bija Lidija Plakane un Olita Upaciere. Šādas mājas ir četras: divas atrodas Purvciema rietumu nomalē, viena — austrumu nomalē. Par ceturto pastāstīsim tālāk. Tās sauc par „franču projektiem”, jo veidņi betona betonēšanai tika pasūtīti no Francijas.
Modernā arhitektūra
Iepriekš minējām, ka Rīgā ir četras mājas, kas uzbūvētas pēc tā sauktā „franču projekta”. Viens no tiem ļoti atšķiras no pārējiem — tas atrodas Dzelzavas ielā 68. Sešpadsmitstāvu dzīvojamo torni sāka būvēt pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, bet pabeidza tikai 2004. gadā. Ilgā būvniecības procesa laikā padomju projekts tika pielāgots mūsdienu apstākļiem. Šo darbu vadīja arhitekts Igors Kiseļevs. Arī blakus esošo nepabeigto bibliotēku viņš pārvērta par tirdzniecības centru “Edgars”.
Neatkarīgās Latvijas laikā turpinājās augstceltņu būvniecība. Jau 2007. gadā Purvciemā parādījās jauna dominante — 24 stāvu dzīvojamā ēka „Astra Lux”. Tās stils ir atgriešanās pie padomju perioda modernisma utilitārisma un vizuālās atturības. Tas ir agrīns neomodernisma jeb metamodernisma piemērs, kas mūsdienās ir populāra arhitektūras tendence. Tajā nav ne miņas no 90. gadu un 2000. gadu sākuma postmodernisma “rotaļīguma”.
Vēl viena svarīga padomju mantojuma daļa ir lielie pagalmi starp tipveida mājām. No vienas puses, tie bieži vien rada problēmas, jo to uzturēšana ir pārāk dārga. No otras puses, neapbūvētajās teritorijās, kas atrodas infrastrukturāli attīstītā apkaimē, ir ievērojams attīstības potenciāls.
Divtūkstošajos gados Purvciema iekšpagalmos lielie neapbūvētie zālieni tika aktīvi apbūvēti ar jaunām mājām. Interesantākais piemērs ir 2007.-2010. gadā uzbūvētā daudzdzīvokļu ēka „Primavera” Ūnijas ielā 82. Arhitekti izveidoja „piekaramo dārzu”, kas izvietots uz betona platformas, zem kuras ierīkoja autostāvvietu.
Tomēr galvenie mūsdienu apskates objekti Purvciemā ir nevis mājas vai tirdzniecības centri, bet gan baznīcas. Pēc Latvijas atdalīšanās no PSRS valstī notika reliģiskā renesanse. Daudzus gadus padomju vara bija īstenojusi ateisma politiku, un valstī principā netika celtas jaunas baznīcas. Neatkarīgajā Latvijā parādījās daudz oriģinālu dažādu konfesiju baznīcu projektu. Pirmajos postpadomju gados vecticībnieki, viena no konservatīvākajām reliģiskajām grupām valstī, pat uzdrošinājās veikt arhitektoniskus eksperimentus. Iepriekš mēs jau rakstījām par vecticībnieku baznīcu Preiļos, kas celta 1991.-1996. gadā.
Sabrukušā Svētās Trīsvienības katoļu baznīcas, kas būvēta 2000.-2006. gadā Augusta Deglava ielā 63A, fasāžu konstrukcija. Tās dekonstruktīvistiskā forma kontrastē ar stingrajiem un diezgan monotonajiem modernisma namiem. Šajā lēmumā jūtama ne tikai tradīcijas pēctecība (baznīca jau kopš seniem laikiem ir bijusi vizuālās pievilcības objekts un izcēlās uz apkārtējās apbūves fona), bet arī mēģinājums arhitektūrā iemūžināt atriebību pār padomju antireliģisko kampaņu.
Svētās Trīsvienības katoļu baznīca rotā Purvciema dienvidu robežu. Vēl viena arhitektoniski interesanta baznīca atrodas novada ziemeļos. Šis objekts atrodas Gunāra Astras ielā 2, koku ēnā, kopš 2003. gada. To ir viegli pamanīt pēc spilgti sarkanā jumta, kas neparastās racionālās formas dēļ nedaudz atgādina sēni.
Vairāk par Latvijas postmodernismu apskatījām rakstā „Deviņi Rīgas arhitektūras apļi: Kapitālistiskais romantisms”.
Kur ēst un izklaidēties
Atpūsties no garas pastaigas un mazliet izklaidēties ir daudz patīkamāk ēkā ar rotaļīgu un noskaņai atbilstošu arhitektūru. Šim nolūkam lieliski piemērots ir Ulda Baloža un Ivo Šteimaņa projektētais un 2000.-2001. gadā celtais boulinga centrs „Mēness”. Tā stilistikā saskatāmas 90. gados un 2000. gadu sākumā populārā dekonstruktīvisma stila iezīmes, kurā dinamiskas un reizēm haotiskas formas tiek pretstatītas košām krāsām. Šis mākslinieciskais risinājums labi sasaucas ar tā laika temperamentīgo garu.
Purvciema eklektisko atmosfēru var labi sajust restorānā „Aleksandrs”. Tas atrodas postmodernistiskā ēkā ar stilistiskām atsaucēm uz Vecrīgas namu vai 19. gadsimta latviešu muižu arhitektūru, taču vieta šādai spēlei ar pagātnes mantojumu izvēlēta ļoti netriviāli. Restorāns ir burtiski iespiests starp divām tipiskām deviņstāvu ēkām. Šķiet, ka tas saka blakus esošajām ēkām: „Jūs taču neiebildīsiet, ja es šeit klusu pastāvēšu, vai ne?”. Un tie, šķietami, neiebilst.
Šis nav vienīgais piemērs „tukšumu” aizpildīšanai starp pašvaldības ēkām. Dažas no šīm tukšajām vietām apzināti netika apbūvētas, lai apkaime varētu attīstīties nākotnē. Kurš gan varēja iedomāties, ka pēc pāris desmitgadēm uz vienmuļajām dzelzsbetona „kastēm” izaugs tik brīnišķīga „sēne”.
Restorāna vērtējums ir tik slikts, un cenas, kā atzīmē daudzi apmeklētāji, neatbilst ēdiena kvalitātei. Bet kāda brīnišķīga arhitektūra!
Nesen Purvciemā atvērta jauna lekciju zāle, ko organizēja grāmatu veikala „Mnogoknig” (Augusta Deglava ielā 69d) īpašnieki. Tajā tagad notiks dažādi pasākumi: lekcijas, meistarklases un darbnīcas literatūras, mākslas, arhitektūras, zinātnes, uzņēmējdarbības, tehnoloģiju un personības attīstības jomās.
Pļavnieki
Purvciema dzīvojamā apbūve vienmērīgi pāriet Pļavnieku rajonā. Tās detālplānojums tika izstrādāts 1976.-1978. gadā, un aktīvā būvniecība sākās 80. gados. Šeit dominē 9-18 stāvu daudzdzīvokļu ēkas — ievērojams Rīgas apkaimes vidējais rādītājs. Agrāk šajā vietā atradās lauksaimniecības zemes, par godu kurām radies nosaukums Pļavnieki. Mūsdienās šajā rajonā dzīvo aptuveni 48000 cilvēku.
Padomju perioda ēkas
Par vienu no interesantākajām Pļavnieku rajona ēkām joprojām var uzskatīt 1990. gadā celto tirdzniecības centru „Tālava”. Tā formas atbilst vēlīnā padomju perioda arhitektūras tendencēm: lauzta struktūra, askētiski izliekumi, sarkano ķieģeļu kontrasts ar citiem materiāliem un viegla dekorativitāte ar brutalitātes piesitienu.
Pļavņieku rajona raksturīga arhitektūras iezīme ir daudzstāvu ēku pirmajos stāvos esošās segtās galerijas ar veikaliem. Tās rotā desmitiem arku un dekoratīvi apaļi caurumi ķieģeļu sienās. Tie nepilda nekādu svarīgu funkciju, bet ir nepieciešami tikai kā dekorācija. Šeit izpaužas kautrīgais padomju postmodernisms. Viena no lielākajām šādām būvēm atrodas Jasmuižas ielā 9a.
Un blakus tai redzama šajā Rīgas rajonā ierasta ēka „uz kājām” — māja, kas celta pēc tipiska padomju laika projekta, bet bez pirmā stāva. Daudzstāvu ēka stāv uz pīlāriem, un zem tās var iziet uz mikrorajonu.
Modernā arhitektūra
Arhitektūras emancipācija, kas aizsākās vēlajos padomju gados un ko pavadīja pieaugoša tolerance pret dekoratīvismu un eklektismu, turpinājās arī postpadomju periodā. Deviņdesmitajos gados projektētāji arvien vairāk eksperimentēja ar ēku formu un dekorāciju. Viņu projekti kļūst dinamiskāki, tajos parādās rotaļīguma sajūta. Kā uzskatāms piemērs arhitektūras pārejai no stingrā padomju modernisma uz drosmīgākiem eksperimentiem ir 1997. gadā pabeigtais mākslinieciskās jaunrades centrs (bijušā ģimnāzijas ēka) Andreja Saharova ielā 35.
Kur ēst
Iesakām doties uz kafejnīcu „Draugu Sēta” Jasmuižas ielā 2a, kas ir populāra vietējo iedzīvotāju vidū. Tās arhitektūra ļoti atšķiras no lielākās daļas apkārtējo ēku — kafejnīca ir veidota no gariem baļķiem un atgādina lauku mājas. Šeit var nobaudīt kafiju un kūku, kā arī ieturēt pilnvērtīgas pusdienas.
Ķengarags
Ķengaraga vēsture ir garāka un notikumiem bagātāka nekā abu iepriekšējo novadu. Tas saistīts ar tā ģeogrāfisko novietojumu — gar Daugavu, dzelzceļu un autoceļiem, kas savieno Latvijas centrālos un austrumu rajonus, kā arī lielākās ārzemju pilsētas (Maskavu, Minsku u. c.) ar Rīgu. Tāpat kā Purvciema un Pļavnieku gadījumā, apkaimes arhitektonisko izskatu veido galvenokārt daudzdzīvokļu ēkas, taču ir saglabājušās arī XIX-XX gs. sākuma celtnes.
Ķengarags ir viens no pirmajiem Rīgas mikrorajoniem, kur sākās masveida padomju būvniecība. Lielākā daļa ēku šeit tika projektētas un uzceltas laikā no 1958. līdz 1977. gadam. Tagad šajā rajonā dzīvo aptuveni 44 000 iedzīvotāju.
Padomju perioda ēkas
Ķengaraga daudzstāvu apbūves centrā atrodas tirdzniecības centrs „Dole”, kas tika uzcelts 1987. gadā par lielāko universālveikalu Padomju Latvijā. Gandrīz četrdesmit gadu pastāvēšanas laikā tas ir divreiz pārbūvēts un paplašināts, taču tā arhitektūrā saglabājušies daudzi autentiskā dizaina elementi.
Ēkas galvenais apjoms stāv uz vienstāva stilobāta, kurā tagad izvietoti dažādi veikali. Otrajā stāvā ir vairākas kāpņu telpas, kurām ir stingra ģeometrija. Kopumā tirdzniecības centra forma ir ļoti askētiska, bez postmodernisma pazīmēm — 20. gadsimta 80. gadu beigās populāra arhitektūras tendence. Tāpēc estētikas ziņā šo projektu nevar saukt par modernu.
Tikpat vienkārša savā ģeometrijā ir bijušā sociālā centra ēka Latgales ielā 264, ko 1968. gadā projektēja arhitekti Tamāra Krimska un G. Irbīte. Tas ir klasisks padomju modernisma paraugs, kurā nav dekoratīvu „pārmērību”. Šīs arhitektūras filozofijas pamatā ir utilitārisms un funkcionālais racionālisms.
Modernā arhitektūra
Ķengaragā, tāpat kā Purvciemā, liela nozīme ir reliģiskajai arhitektūrai. Svētā Antona katoļu baznīca ar tās kanonisko bazilikas formu un smailu torni virs centrālās ieejas izceļas no apkārtējās tipiskās apbūves. Tā ienes eklektisma un vizuālās daudzveidības pieskārienu apkaimes skarbajai un diezgan vienmuļajai padomju laika noskaņai.
Ārpus oficiālajām Ķengaraga robežām atrodas Dienvidu tilts — slavenais galvaspilsētas 2000. gadu megaprojekts. Tagad bez tā nav iedomājami panorāmas skati uz Daugavu no rajona galvenās krastmalas. Tā oranžie piloni ir kļuvuši par sava veida pilsētas skandālu simbolu, kas saistīti ar lieliem materiālo resursu tēriņiem un novēlotiem būvniecības laikiem. Savulaik šo tiltu pat nodēvēja par dārgāko pasaulē, lai gan izrādījās, ka tā nav.
Ēkas celtas pirms 1940. gada
Iebraucot Ķengaragā no rietumu puses, pirmais, ko ieraudzīsiet, ir milzīgs autoceļa mezgls. Un uzreiz aiz tā atrodas sarkano ķieģeļu skola, ko projektējis slavenais latviešu arhitekts Reinholds Georgs Šmēlings. No 1908. līdz 1914. gadam Rīgā tika uzceltas pusotrs ducis līdzīgu skolu. Visas tās nedaudz atšķiras savā arhitektūrā, taču tās vieno kopīgs neogotikas stils.
Matveja Kuzņecova porcelāna, fajansa un majolikas fabrika — savulaik ļoti nozīmīga padomju savienībā — Rīgā darbojās kopš 19. gadsimta vidus. Tās ēkas vairākkārt pārbūvēja, un ražošanas teritorijai tika pievienotas jaunas darbnīcas. Dažas no ēkām stāvēja līdz pat 2010. gadu vidum, kad to vietā parādījās tirdzniecības centrs „Akropole Rīga”. Fabrikas piemiņai ir saglabājušies vecie ķieģeļu skursteņi, kas redzami blakus kompleksam.
Kur sportot
Pēc garas pastaigas pa pilsētas rosīgajiem un pārpildītajiem rajoniem jūs, visticamāk, nevēlaties darīt neko fiziski smagu. Taču, iespējams, fitnesa klubs „Tornado” arhitektūra iedvesmos jūs doties uz vismaz īsu treniņu vai uzspēlēt tenisa spēli. Jūsu uzmanību piesaistīs apaļie logi, kas raksturīgi Rīgas vēlās padomju arhitektūrai. Turklāt šim sporta klubam ir diezgan iespaidīga vēsture — tas darbojas kopš 1992. gada. Pati ēka tika uzcelta 1989. gadā.
