Sāksim ar priekšvēsturi? Pastāstiet kad, kā un ar kādu mērķi tapa Rotu mākslas biedrību.
Viss sākās 2017. gadā. Tad Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notika izstāde “Sinerģija”, kurā piedalījās mākslinieki, kas ar metālu strādā rotu mākslā, objektos un dizaina priekšmetos. Pēc šīs izstādes Zanei Vilkai radās ideja dibināt biedrību, kas palīdzētu māksliniekiem uzturēt kontaktus vienam ar otru. Un tad Zane Vilka, Jānis Vilks un Valdis Brože nodibināja biedrību. 2020. gada vasarā es (Ginta Grūbe) un mākslinieks Māris Šustiņš pievienojāmies biedrības valdei.
Jau no paša sākuma bijām vienisprātis, ka mākslinieki, kuriem ir akadēmiskā izglītība rotu mākslā vai citā mākslas nozarē, var kļūt par daļu no rotu biedrības.
Viens no galvenajiem vienojošajiem mērķiem ir vēlme piedalīties kopizstādēs. Iegūstot juridiskas personas statusu paveras iespēja startēt dažādos konkursos, apgūt finansējumu un pārstāvēt mākslinieku intereses. Ir lietas, ko mākslinieks viens pats izdarīt nevar.
Kāpēc cilvēki mūsdienās pērk rotaslietas – vai tas vairāk ir saistīts ar statusu, pašizpausmi, iekšējās pasaules atspulgu?
Es redzu vairākus iemeslus, kāpēc cilvēki dod priekšroku mākslinieku radītām rotām, nevis bižutērijai. Pirmais ir kvalitāte. Autora rotu izgatavošana ietver darba noteikumus, kas nozīmē, ka tās var labot un atjaunot.
Otrs iemesls ir emocionālā piesaiste. Rotaslietas joprojām ir laba dāvana vai piemiņa, ko atvedam no ceļojumiem.
Un cilvēkiem joprojām ir interese kolekcionēt. Izstādes veidošanas laikā ierakstījām rotu īpašnieku komentārus par savu pieredzi un pārdomām, kas saistītas ar mākslinieku rotām. Viņi atzīst arī to, ka kvalitatīvas rotas var nodot no paaudzes paaudzē. Viņi ierakstā atklāj, ka šādas rotaslietas dod spēku, un spēks palīdz iegūt pašapziņu.
Agrāk rotaslietas patiešām tika nodotas no paaudzes paaudzē, nezaudējot savu vērtību. Bet šeit mēs drīzāk runājam par zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem. Mūsdienās rotaslietas tiek izgatavotas no dažādiem materiāliem, vai tas nozīmē, ka šādas rotas ir mazāk vērtīgas?
Lētāki materiāli patiešām zaudē “pārmantojamības” īpašību, jo zaudē kvalitāti – galu galā plastmasa nav tik ilgspējīga, tas ir fakts.
Es personīgi esmu daļa no jaunās mākslinieku paaudzes: es mēdzu izvairīties no klasiskiem materiāliem, piemēram, zelta, sudraba, dārgakmeņiem, bet es drīzāk eju meklējumu ceļu, izmantoju otrreizēji pārstrādātus un atrastus materiālus.
Es nedomāju, ka tendence dārgu materiālu aizstāt ar lētu ir slikta. Ir svarīgi saprast, kāpēc tika izmantots konkrēts materiāls. Ja tas izvēlēts, piemēram, tāpēc, ka autors domā par ilgtspēju, tad tas noteikti ir pamatoti. Neatkarīgi no tā, kādu materiālu mēs izmantojam, mums joprojām ir ideja, produkta mākslinieciskā koncepcija, vai ne? Tā arī ir vērtība.
Vai eksistē tādas kategorijas kā laba vai slikta rota?
Es izvairos dalīt “labajos” un “sliktajos”, jo viss ir relatīvs.
No vienas puses, labas rotaslietas ir augstas kvalitātes rotaslietas, runa ir par augstu meistarības līmeni, ergonomiku un lietotāja ērtību. Taču atbilstoši savai gaumei, pieredzei, vecumam un ikdienas ritmam cilvēks var izvēlēties rotu no lētākiem materiāliem, kuru viņam vienkārši nav iebildumu salauzt vai pazaudēt.
Rotu mākslas biedrība cenšas uzsvērt amatniecības augsto kvalitāti, vienlaikus saglabājot māksliniecisko, pētniecisko interesi par šo jomu.
Vai jebkurš priekšmets var kļūt par rotu?
Man ļoti patīk šis jautājums, jo es pati nodarbojos ar laikmetīgo rotu pētniecību. Jautājums ir par to, vai mēs varam novilkt robežu starp to, kas ir rotaslietas un kas nav. Un atbilde, iespējams, ir: mēs varam novilkt līniju, kur vien vēlamies.
Studējot Erasmus apmaiņas programmas ietvaros Francijā, satikos ar lielisku rotu mākslinieci, pasniedzēju Moniku (Moniku Brugger). Viņa stāstīja par mūsdienu rotu vēsturi un tieši tur uzsvēra, ka robežas var paplašināt bezgalīgi. Tad sāku pilsētvidē pievērst lielāku uzmanību ēku dekorācijām, aizdomājos par to, kā eglīšu rotājumi ir vai nav rotas. Galu galā reklāmkarogu uz ēkas var klasificēt kā ēkas rotu! Matu gumija uz rokas var būt rota. Man patīk, ka šobrīd ir tendence paplašināt šo koncepciju.
Parunāsim par Latvijas dizaineru identitāti. Vai var runāt par nacionālā rakstura esamību, kas atšķir rotaslietas?
Šis ir ļoti grūts jautājums, par kuru esmu daudz domājusi. Tikko biju radio studijā ar Ilzi Dobeli, kur Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska teica, ka latviešu rotu dizaineriem noteikti ir savs rokraksts.
Mēģināšu iezīmēt dažas raksturīgākās idejas.
Pirmkārt, ja skatāmies uz profesionāliem rotu māksliniekiem, izglītībai ir liela nozīme. Vecākās paaudzes mākslinieki ieguvuši izglītību Igaunijas Mākslas akadēmijā. Skola lielā mērā nosaka veidu, kādā akmens tiek apstrādāts, ietverts un veidots. Daudzi autori, iedvesmojoties no Igaunijas skolas, īsteno noteiktus principus. Vidējā paaudze, mākslinieki, kā Māris Šustiņš, Zane Vilka, viņi izceļ rotas tradicionālās, klasiskās vērtības – greznība, spožums, rotāšanās kā svētki.
Jaunajai paaudzei ir raksturīgi meklējumi atbilstoši laikmetīgajām norisēm pasaulē. Latvija galu galā ir postpadomju valsts, un šeit ilgu laiku bija aizliegts strādāt ar sudrabu (PSRS bija aizliegts strādāt ar dārgmetāliem valsts līmenī – red. piezīme). Varam spekulēt, ka tas ir viens no iemesliem kāpēc, piemēram, darbs ar dzintaru šeit bija tik populārs. Divdesmitā gadsimta beigās vērojama sava veida pretreakcija: atsevišķi mākslinieki un pasniedzēji vēlējās pēc iespējas mazāk izmantot dzintaru. Cilvēki vienkārši gribēja kaut ko jaunu un izvēles brīvību. Tagad šī brīvība pastāv. Un, starp citu, mēs atkal atgriežamies pie dzintara.
Vai rotu radīšana vienmēr ir saistīta ar radošo iedvesmu? Vai ar ikdienas smagu darbu?
Tas ir smags ikdienas darbs.
Tīra iedvesma un radošums ir mīts. Vislielākā vilšanās radošajās profesijās ir tā, ka radošā prakse ir tikpat saspringts darbs, kā birojā. Vienīgā atšķirība ir fiziskajā aspektā: lai izgatavotu rotaslietas, jāstrādā fiziski. Metāla apstrāde ir darbietilpīgs process: slīpēšana, vīlēšana, formas veidošana.
Vai rotaslietas var būt pašpietiekamas, vai arī tās sāk dzīvot tandēmā ar cilvēku, kurš tās nēsā?
Ir iespējami abi varianti. Ir rotas, kas dzīvo pašas par sevi, savukārt citas var izskatīties “kaili” bez cilvēka. Tas viss ir atkarīgs no rotas.
Mūsu izstāde, kas šobrīd notiek, lielā mērā ir par to, ka stafeti pārņem tas, kurš nēsā rotas. Pirmais, kas objektam piešķir dzīvību, ir mākslinieks, bet otrais – nēsātājs. Bet tas nenozīmē, ka viņš to vienmēr nēsās; varbūt rota viņam būs plauktā. Varbūt to izmantos reizi gadā, un ar to pietiks.
Izstāde tika atklāta 8. februārī. Kā radās izstādes koncepts – likt centrā cilvēku kurš izvēlās nēsāt rotas un dizainera personību?
Mēs nolēmām centrā likt cilvēku, jo tas atšķir rotu mākslu no citām lietišķās mākslas jomām.
Rotaslietu dizains bieži tiek klasificēts vienā “kastīte”, piemēram, ar keramiku.Tas ne vienmer ir precīzi – rotās svarīgas ir proporcijas attiecībā pret cilvēku. Rota ir radīta, lai būtu kontaktā ar cilvēku. Tieši šis proporcijas faktors ir izšķirošs rotaslietām.
Tāpēc mēs vēlējāmies koncentrēties uz cilvēkiem, kuri valkā rotaslietas. Katrs mākslinieks vērsās pie kāda sava klienta vai sev tuva cilvēka ar piedāvājumu piedalīties projektā. Izstādē varēs redzēt dažāda vecuma un dažādu profesiju pārstāvjus.
Kas ir pats interesantākais šajā izstādē?
Ineresantākais ir viss kopums, tas izpilda ieceri – pieredzēt rotu. Varu izcelt iespēju ielūkoties “virtuvē”, mākslinieku darbnīcas fotogrāfijās fiksējusi māksliniece Rasma Pušpure. Arī izglītības programma sniedz iespēju komunicēt ar autoriem.
Izstādē bez rotām vitrīnās apskatāmi arī Mārtiņa Cīruļa uzņemtie rotu īpašnieku portreti. Audiālu pieredzi nodrošina Pētera Pāsa skaņas instalācija. Scenogrāfe Ilze Ķēniņa izplānoja telpas iekārtojumu, ko viņa pati sauc par “rotu labirintu”. Izstādi papildina grafikas mākslinieka Eltona Kūna veidota vizuālā identitāte.
Pasākumu programma publicēta muzeja mājaslapā. Domāju, ka programma būs gana bagāta, tiks iesaistītas dažādas maņas: varēs gan sadzirdēt gan saskatīt. Es nevēlos visu atklāt iepriekš, es aicinu jūs visu redzēt izstādi pašiem.
