Pavards, lāpa, manifests: dzīvā uguns arhitektūrā

1. Pavards

Visredzamākais dzīvās uguns piemērs telpās — ir pavards, ap kuru cilvēki pulcējušies jau kopš paleolīta laikiem. Pēc dažu antropologu un arhitektūras teorētiķu, arī Gotfrīda Zempera, versijām, uguni izmantoja ne tikai pārtikas gatavošanai un apsildei, bet tā arī noteica plānojumu — tai apkārt cēla māju.

Pašreizējās Venēcijas biennāles kurators Karlo Ratti grāmatā “The City of Tomorrow: Sensors, Networks, Hackers, and the Future of Urban Life” raksta, ka pavards alā pamudinājis cilvēkus pārorientēties no klejotāju dzīvesveida uz mazkustīgāku dzīvesveidu un pēc tam, kā rakstīja Frenks Loids Raits, kļuva par “mājas psiholoģisko centru”.

Paša Raita arhitektūrā nozīmīga vieta ir kamīniem. Viņš nekad nav projektējis mājas bez pavardiem, apgalvo Stīvs Sikora — kādas rajona dzīvojamās ēkas īpašnieks un arhitekta pētnieks. Uguns kļuva par “kodolu” jau viņa agrīnajos projektos, ieskaitot paša māju Čikāgas piepilsētā.

Raita slavenākajā dzīvojamajā ēkā “Mājā virs ūdenskrituma” pavards atrodas klints galā, uz kuras stāv māja, kuras grīdu caurvij klinšu fragmenti. Virs pavarda ir novietots āķis tējkannai — viens no arhitekta raksturīgajiem paņēmieniem. Tomēr tam, tāpat kā pašam pavardam, bija drīzāk dekoratīvs raksturs, raksta Sikora.

Viņaprāt laikā, kad ir pieejamas modernas elektriskās tējkannas, vārīt ūdeni virs uguns ir tikai veids kā radīt īpašu atmosfēru — arhitekts it kā liek nojaust, ka agrāk dzīvā uguns bija jebkuras mājas sirds:

“Tikai iedomājieties vien par katlu virs sprakšķošas uguns, atmostas pirmatnējās emocijas un var sajust prieku par sātīgu maltīti pie pavarda — pat ja tā ir tikai iedomāta bauda.”

Varbūt tieši tāpēc kamīni bieži tiek ierīkoti visdažādākajās atpūtas un relaksācijas vietās. Katalonijā to apliecina jaunā sabiedriskā telpa “The Communal Barbecue”. Arhitektu birojam H30 Architects tas bija jāpārveido par parastu atpūtas zonu ar izeju uz populāru pastaigu maršrutu, taču tad arhitekti pamanīja, ka vietējie iedzīvotāji nes uz turieni grilu. Tad projekts tika pārorientēts uz šiem vietējiem iedzīvotājiem: tika izvietoti ērti galdi un pavards ar koši tirkīzzilu pergolu. Savukārt, lai atrastu vajadzīgo formu, viņi “paspēlējās ar atsaucēm uz raganas cepuri, Ansīša un Grietiņas piparkūku mājiņu un cilvēku dīvaino vēlmi pēc uguns”.

2. Olimpiskā uguns

Dizainu Olimpiādes galvenajam simbolam lielākoties izdomā slaveni arhitekti. Londonas vasaras spēlēm 2012. gadā kausu dzīvajai ugunij projektēja Tomass Heterviks — arhitekts un dizainers, kurš pazīstams ar savu tehnoloģisko, vienlaikus humāno pieeju. Pateicoties šim apvienojumam viņa projektos vienmēr ir jūtamas radošuma izpausmes, kas vienlaikus raisa spilgtu emocionālu reakciju.

Heterviks izveidoja struktūru no 204 vara “ziedlapiņām” — pa vienai ziedlapiņai katrai no dalībvalstīm. Atklāšanas ceremonijas laikā tās izvietoja uz tērauda stieņiem. Un, kad tika aizdedzināti visi elementi, stieņi, uz kuriem bija izvietotas ziedlapiņas, cēlās augšup, veidojot lāpas kausu — tautu vienotības simbolu.

Lāpas projektēšanai 2026. gada ziemas Olimpiskajām spēlēm Milānā arī tika izvēlēts jau pieminētais Ratti. Projektam tika dots nosaukums Essential. Studijā Carlo Ratti Associati uzsver, ka lāpas izgatavotas pārsvarā no pārstrādātiem materiāliem, ieskaitot alumīnija un misiņa sakausējumu. Krāsas atšķiras olimpiskajiem un paralimpiskajiem sportistiem: Olimpiskā versija — Shades of Sky (- zaļie toņi, kas iedvesmojušies no Itālijas debesīm un dabas); paralimpiskā versija ir Mountains of Light (bronzas nokrāsa, kas simbolizē gribu un pārvarēšanu).

Lāpas var izmantot līdz pat desmit reizēm — tādējādi to skaitu var samazināt, samazinot to skaitu un atkritumu daudzumu. Arī degvielu ražo no dažādiem atkritumiem, ieskaitot lietotas cepamās eļļas, dzīvnieku taukus un lauksaimniecības blakusproduktus. Šajā ziņā Ratti turpina ilgtspējīgo pieeju, ko viņš manifestēja Venēcijas biennālē.

3. Sakrālais un memoriālais

Šveices minimālistam, Prickera prēmijas laureātam Pēteram Cumtoram uguns ir viens no spēcīgākajiem izteiksmes instrumentiem. Arktiskajā pilsētā Vardo, Norvēģijā, atrodas viņa veidotais memoriāls sadedzinātajām raganām — Cumtors to radīja sadarbībā ar mākslinieci Luīzi Buržuā.

Par projekta sākumpunktu kļuva skaitlis 91 — tieši tik daudz raganu pēc oficiālās statistikas tika sadedzinātas Norvēģijā pirms četriem gadsimtiem. Memoriāls tika uzbūvēts kā gara koka galerija ar nejauši izvietotiem logiem, kuru skaits bija 91. Blakus ir stikla paviljons ar krēslu, no kura izlaužas liesmu mēles, un spoguļi — metaforiski slepkavības liecinieki.

Pavisam citu pieeju, apvienojot arhitektūru un performanci, Cumtors izvēlējās, projektējot brāļa Klausa kapelu netālu no Ķelnes. Arhitekts pie tās strādājis pēc vācu zemnieku lūguma, kuri vēlējušies pateikties svētajam par labo ražu.

Celtniecība izvērtās par mistēriju, kurā piedalījās viss ciemats: iedzīvotāji no plāniem, gariem dēļiem izveidoja teltij līdzīgu ēku, kuru pēc tam aplēja ar betona kārtām. Kad betons bija sacietējis, baļķu veidņus aizdedzināja. Vairākas dienas cilvēki vēroja kā no cauruma jumtā izvijas dūmi. Pēc tam apdedzinātās paletes uz sienām pārklāja ar speciālu šķīdumu. Un kapela bija gatava.

Caurumu jumtā atstāta neaizstiklotu, tāpēc lietainā laikā kapelā netraucēti ieplūst ūdens. Tas rada vēl poētiskāku kontrastu ar nomelninātajām sienām, gar kurām izvietotas sveces.

4. Manifests un festivāls

Ar kontrolētu dedzināšanu aizsākās vēl viena arhitekta — austrieša Volfa Priksa karjera. 1980. gada 12. decembrī viņa dibinātais birojs Coop Himmelb(l)au prezentēja instalāciju un performanci Blazing Wing (“Liesmojošais spārns”). Metāla spārnu piekāra Grācas tehniskās universitātes teritorijā un aizdedzināja. Fasādes sargāja ūdens aizkari. Uguns sprakšķēšana tika atskaņota skaļruņos.

Instalāciju pavadīja Architecture Must Burn (“Arhitektūrai jādeg”) manifests. Vēlāk tas kļuva par programmatisku tekstu dekonstruktīvismam — virzienam, pie kura bez Coop Himmelb(l)au var pieskaitīt arī Zahu Hadidu, Frenku Geriju, Remu Kolhasu un Bernāru Čumi.

“Mums ir vajadzīga arhitektūra, kas var dot vairāk. Arhitektūra, kas asiņo, kas noplicina, kas virpuļo un pat lūst. Arhitektūra, kas aizdegas, dzeļ, plēš un sadalās spiediena iespaidā.

Arhitektūrai jābūt no alām, ugunīgai, gludai, stingrai, stūrainai, raupjai, apaļai, smalkai, krāsainai, nepiedienīgai, iekārojamai, sapņainai, pievelkošai, atgrūdošai, mitrai, sausai un pulsējošai. Dzīvai vai mirušai.

Ja auksta, tad auksta kā ledus bluķis.

Ja karsta, tad karsta kā liesmojošs spārns.

Arhitektūrai ir jāliesmo. “

Vairāk pazīstams uguns, performances un arhitektūras mijiedarbības piemērs ir festivāls Burning Man, kas kopš 1990. gada noris Nevadas tuksnesī ASV rietumos. Pasākuma nosaukums saistīts ar priekšpēdējā naktī rīkoto ceremoniju: simboliski tiek sadedzināta liela koka lelle, ko sauc par Cilvēku (“Man”). Tiek uzcelts liels paviljons, katru reizi atšķirīgs. Šogad to izveidoja pēc XIX gadsimta Pasaules izstāžu motīviem — konstrukcijas atgādināja Eifeļa torni un citus “skaistā laikmeta” paraugus.

Viens no slavenākajiem skulptoriem, kas piedalās Burning Man — ir Sanfrancisko dzimušais Deivids Bests. 2016. gadā viņš piedalījās vēl vienā ar uguni saistītā pasākumā — 1666. gada ugunsgrēkam veltītajā festivālā London ‘s Burning. Toreiz, četru dienu katastrofas laikā, bez pajumtes palika 65 tūkstoši cilvēku, bet Londonas atjaunošanas ātrums un raksturs lika pamatus tai globālajai pilsētai, kuru mēs pazīstam mūsdienās.

Par godu ugunsgrēka 350. gadadienai Bests izveidoja projektu London 1666 — pilsētas koka siluetu, kuru uzcēla uz baržas un, tumsai iestājoties, aizdedzināja. Krastā procesu vēroja vairāk nekā 50 tūkstoši skatītāju, un simtiem tūkstoši skatījās tiešsaistes translāciju. Projekts tika veidots, aktīvi iesaistoties jaunajiem brīvprātīgajiem. 5-7 gadus veci skolēni radīja zīmējumus, kas veltīti Lielajam ugunsgrēkam un cerībām un sapņiem par Londonas nākotni; pēc tam, par pamatu ņemot šos zīmējumus, 16-24 gadus veci jaunieši uzbūvēja koka figūras, kuras apvienoja 120 metrus garā peldošā konstrukcijā.