Attieksme pret sakrālo mantojumu dažādos Ziemeļeiropas reģionos ievērojami atšķiras. To var izskaidrot arī ar to, ka Skandināvijā sekularizācijas procesi ir izteiktāki nekā Baltijā. Piemēram, Dānijā aptuveni 200 baznīcu ēku oficiāli atzītas par “liekām” (redundant churches). Ja dievnamam piešķir šādu juridisko statusu un draudze vairs nespēj ēku uzturēt, to pārdod. Šādos gadījumos fasādes tiek saglabātas neskartas, bet iekštelpas tiek pilnībā pārveidotas, ierīkojot tur birojus, sabiedriskās telpas vai pat dzīvokļus.
Baltijā situācija ir sarežģītāka. Šeit draudžu sarukumu papildina padomju perioda vēsturiskā trauma, kad baznīcas tika pārvērstas par noliktavām, sporta zālēm vai kinozālēm. Tāpēc mūsdienās biežāk vērojams pretējs process — restaurācija un sakrālās funkcijas atjaunošana. Piemēram, Liepājas Karostā esošais pareizticīgo Jūras katedrāles dievnams, kas celts 1903. gadā, gadu desmitiem kalpoja padomju armijas vajadzībām kā noliktava, bet šobrīd ir pilnībā atjaunots.
Tomēr pat atjaunotie dievnami reti kad paliek tikai kā reliģiski objekti.
Muzeji un koncertzāles
Vispieņemamākais un vismazāk pretrunīgākais scenārijs ir baznīcas pārtapšana par kultūras telpu. Klasisks piemērs — brāļu Timo un Tuomo Suomalainenu projektētā Tempeliaukio baznīca (1969) Helsinkos. Šis vēlā modernisma dievnams, kas izcirsts klintī, joprojām pilda baznīcas funkciju, taču vienlaikus ir arī viena no pilsētas galvenajām koncertzālēm.
Kultūras baznīca Kulturkirken Jakob Oslo ir gājusi vēl tālāk: šeit dievkalpojumi vairs nenotiek, bet 1880. gadā celtā ēka ir kļuvusi par avangarda kultūras centru, kurā mājvietu radis viss — no eksperimentālās mūzikas līdz pat dejas performancēm. Turklāt baznīcas interjers ir saglabāts gandrīz neskarts, radot spēcīgu sakrālo fonu laikmetīgajai mākslai.
Tallinā Nigulistes baznīca, kas dibināta jau 13. gadsimtā, pēc restaurācijas kļuvusi par Igaunijas Mākslas muzeja filiāli. Šeit regulāri notiek ērģeļmūzikas un viduslaiku mūzikas koncerti, kā arī apskatāms reģionam unikāls glezniecības paraugs — “nāves deja” (Danse macabre).
Ievērības cienīgs piemērs atrodams arī Kauņā: funkcionējošās Svētā Erceņģeļa Miķeļa katedrāles pagrabos ir izveidots Muzejs neredzīgajiem ar taktilām ekspozīcijām. Tā ir iekļaujoša telpa, kas radikāli maina priekšstatus par to, kā var tikt izmantotas baznīcu pazemes ejas.
Sports un atpūta
Vismērķtiecīgākos un drosmīgākos baznīcu pielāgošanas projektus īsteno Dānija. Šajā valstī socioloģiskās aptaujas gadu no gada uzrāda kristīgo draudžu sarukumu — baznīcu regulāri apmeklē vairs tikai aptuveni 10% iedzīvotāju. Lai cilvēki nezaudētu saikni ar šīm ēkām, viņiem tiek piedāvāta jauna sajūtu pieredze. Piemēram, bijušās Frederiksholmas baznīcas (1922) tornis ir pārtapis par 15,5 metrus augstu kāpšanas sienu, turklāt pati baznīca joprojām ir atvērta draudzei.
Vēl viens zīmīgs piemērs ir SPA komplekss Læsø Kur, kas ierīkots 50. gadu piekrastes baznīcā. Izšķirošo lomu šajās gadījumā nospēlēja pati daba — laika gaitā klejojošās smiltis pamazām pārņēma dievnamu un 21. gadsimta sākumā to nācās pavisam slēgt, jo ēka bija pilnībā iegrimusi smiltīs. Rekonstrukcijas gaitā baznīcas joms piekāpās jaunai arhitektoniskai formai, ko iedvesmojušas piekrastes kāpas, taču tornis tika saglabāts kā vizuāls orientieris ainavā. Interesanta ir pati transformācijas loģika: gan baznīca, gan SPA uzrunā līdzīgus dvēseles stāvokļus — mieru, koncentrēšanos un vēlmi patverties no ikdienas steigas.
Gastronomija un izklaide
Sociāli visaktīvākie projekti ir saistīti ar gastronomiju un neformālām kopienas telpām. Absalon baznīca (1926) Kopenhāgenā ir kļuvusi par savdabīgu brīvā laika centru: šeit tiek rīkotas kopīgas vakariņas, jogas nodarbības un pat galda tenisa turnīri. Tādējādi, mainoties telpu funkcijai, ir saglabājusies pati baznīcas pamatideja — būt par vietu, kur pulcējas vietējā kopiena, tikai šoreiz bez reliģiskā konteksta.
Drosmīgāks piemērs ir Stokholmas Omnipollos kyrka — bijusī baznīca, kas kopš 2008. gada pārvērsta par amatalus darītavu un bāru. Alus nogatavināšanas tvertnes aizņem joma centrālo daļu, savukārt bārs ierīkots kādreizējos kora balkonos. Klasiskā arhitektūra šeit veido dzīvīgu dialogu ar neona gaismām un laikmetīgo mākslu.
Mājokļi un izglītība
Te nu atkal jāmin piemērs no Dānijas: 2017. gadā par pirmo valstī īstenoto projektu, kurā baznīca pārtapa par dzīvojamo platību, kļuva bijusī Samuēla baznīca (1936) Nerebro rajonā. Tagad tajā atrodas studentu dienesta viesnīca ar 34 dzīvokļiem. Rekonstrukcijas gaitā arhitektu biroji “Arkitektbutikken” un “Sophus Søbye Arkitekter” saglabāja velvētos griestus un vēsturisko ķieģeļu mūri, sadalot dzīvojamo zonu četros līmeņos, kas nosaukti atbilstoši dievnama oriģinālajām daļām (“Kripta”, “Joms”, “Galerija” un “Velves”). 1742 m² plašā ēka ietver ne tikai privātos dzīvokļus, bet arī koplietošanas telpas, piemēram, jumta terasi un apzaļumotu iekšpagalmu, kas palīdz veidot kopienas sajūtu un veicina tās iedzīvotāju savstarpējo komunikāciju.
