Latvijas pludmales:
no Baltijas jūras līdz meža ezeriņiem

Vecāķi

Kādreiz Vecāķi bija pavisam neliels zvejnieku ciematiņš, bet 19. gadsimta nogalē viss mainījās. Pazīstamais latviešu uzņēmējs un mecenāts Augusts Dombrovskis ieguva tiesības nomāt piekrastes zemes, lai būvētu vasarnīcas, tādējādi liekot pamatus jauna kūrorta izveidei.

Pirmās 30 vasarnīcas tika nodotas ekspluatācijā 1898. gadā, un pats kūrorts ieguva nosaukumu “Bad Magnushof”. Atpūsties šeit bija tik pat prestiži kā Jūrmalā. Pirmā pasaules kara laikā Vecāķi cieta diezgan smagi, taču jauns attīstības posms sākās 1933. gadā, kad tika atklāta dzelzceļa satiksme. Līdz mūsdienām šeit saglabājušās vairākas koka villas ar jūgendstila iezīmēm. Turklāt tieši Vecāķos atrodas Latvijā vecākā nūdistu pludmale.

Mūsdienās Vecāķi ir viena no iecienītākajām Rīgas pludmalēm: plašs, smilšains krasts ar baltām, smalkām smiltīm, kāpām, pastaigu takām un attīstītu sporta infrastruktūru.

Vakarbuļļi mūsdienās ir viena no labiekārtotākajām Rīgas peldvietām, kas novērtēta ar starptautisko “Zilā karoga” kvalitātes zīmi. Šeit ir ierīkotas pārģērbšanās kabīnes, sporta laukumi un dēļu celiņi, pa kuriem var aiziet līdz pašai jūrai. Aptuveni 500 metrus uz rietumiem no galvenās ieejas atrodas nūdistu pludmale.

Turpat netālu atrodas arī tēlnieka Paula Jaunzema rezidence, darbnīca un akmens skulptūru parks. Līdz pludmalei var nokļūt ar 36. autobusu no Imantas, bet vasarā brīvdienās arī ar 3. autobusu no Pļavniekiem. 

Bābelītis

Šis klusais nostūris Juglā jau daudzas desmitgades ir iecienīta rīdzinieku atpūtas vieta. 1938. gadā šeit tapa neparasts objekts – rezerves elektrostacija, kas tika paslēpta mākslīgi veidotā paugurā.

Īpaši populārs Bābelītes ezers kļuva 1960. gados, kad tā apkārtnē sāka aktīvi būvēt jaunos dzīvojamos rajonus. Pateicoties ezera nelielajam izmēram un straumju neesamībai, ūdens šeit iesilst ātrāk nekā daudzās citās ūdenstilpēs, tāpēc karstajās vasaras dienās pludmalē parasti sarodas liels skaits atpūtnieku.

Pēdējos gados teritorija ap ezeru ir labiekārtota: ir izveidoti jauni celiņi, atpūtas zonas un moderna pludmales infrastruktūra.

Karosta

Karosta pie Liepājas ir viena no neparastākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, kurā vēsture un dabas ainava savijas īpaši cieši. Militāro ostu un pilsētiņu sāka būvēt 19. gadsimta beigās pēc imperatora Aleksandra III pavēles. Starp smilšu kāpām tika izveidoti Ziemeļu forti – vērienīga krasta nocietinājumu sistēma ar artilērijas baterijām un pazemes ejām.

Tomēr jau 1908. gadā daļa nocietinājumu tika uzspridzināti: militārpersonas secināja, ka to izvietojums vairs neatbilst jaunajām stratēģiskajām prasībām. Mūsdienās betona būvju fragmenti joprojām slejas ārā no jūras un smiltīm, veidojot vienu no atpazīstamākajām Latvijas piekrastes ainavām.

Padomju gados Karosta bija slēgta militārā teritorija, kas nebija pieejama pat lielākajai daļai liepājnieku. Pēc Krievijas karaspēka izvešanas 1994. gadā rajons pamazām kļuva pieejams apmeklētājiem un pārvērtās par iecienītu galamērķi pastaigām un militārā mantojuma izpētei.

Karostas pludmale atšķiras no vairuma Latvijas pludmaļu: šeit vienmēr pūš vējš, ir daudz akmeņu un bezgalīgs plašums. Šo vietu īpaši iecienījuši kaitbordisti, fotogrāfi un tie, kas meklē vientuļākus piekrastes posmus. Ģimenes atpūtai vairāk piemērota būs Liepājas centrālā pludmale ar baltajām smiltiņām vai netālu esošais Beberliņu ezers – bijušais karjers priežu mežā ar veikparku, kempingu un atpūtas zonām.

Sigulda

Gaujas senlejā, ko nereti dēvē par „Latvijas Šveici”, iespējams ne tikai doties pārgājienos pa gleznainām taciņām un pauguriem, bet arī nopeldēties vienā no Latvijas skaistākajām upēm.

Pludmale Siguldā izveidojās kā dabiska atpūtas vieta ceļotājiem, kuri bija ieradušies izpētīt apkārtnes nogāzes un meža takas. Pēc tam, kad tika atklāta dzelzceļa līnija un sāka būvēt vasarnīcas, 19. gadsimta beigās uz šejieni sāka braukt ne tikai pastaigu cienītāji, bet arī atpūtnieki, kuri vēlējās pavadīt dienu pie ūdens. Līdz pat pastāvīgā tilta uzbūvēšanai 1937. gadā tieši šeit atradās prāmju pārceltuve pār Gauju, un peldēšanos bieži vien apvienoja ar laivu izbraucieniem. 

Padomju gados pludmale tika oficiāli labiekārtota un kļuva par vienu no iecienītākajām peldvietām Gaujas senlejā. To veicināja lēzenais krasts un relatīvi mierīgā straume, kas šai upei ir retums.

Mūsdienās šeit ir ierīkotas pārģērbšanās kabīnes, sporta laukumi un atpūtas zonas, kā arī darbojas laivu noma. Pēc pastaigas pa apkārtnes takām vai Siguldas viduslaiku piļu apmeklējuma šī ir viena no labākajām vietām, kur atveldzēties karstā vasaras dienā.

Rāzna

Rāznas ezers ir Latvijas lielākais ezers pēc ūdens tilpuma un pēc platības otrais lielākais uzreiz aiz Lubāna. Pateicoties saviem apmēriem, to bieži dēvē par “Latgales jūru”. Stāvot vienā krastā, pretējais ezera krasts vietām gandrīz pazūd aiz apvāršņa.

Līdz 20. gadsimta sākumam vietējās smilšainās un oļainās piekrastes izmantoja galvenokārt zvejnieki un laivu īpašnieki. Tomēr jau starpkaru periodā tīrais ūdens, gleznainie pauguri un mierīgā atmosfēra sāka piesaistīt ceļotājus no visas Latvijas. Viena no reģiona galvenajām apskates vietām joprojām ir Mākoņkalns ar viduslaiku pilsdrupām un panorāmas skatu uz ezeru.

20. gadsimta otrajā pusē Rāzna pakāpeniski kļuva par galveno ūdens atpūtas centru Latgalē. Šeit parādījās atpūtas bāzes, laivu stacijas, sporta infrastruktūra un burāšanas iespējas. 

Mūsdienās ezers ietilpst Rāznas nacionālā parka teritorijā un joprojām ir viena no gleznainākajām vietām vasaras atpūtai. Viena no populārākajām publiskajām pludmalēm atrodas Lipuškos, kur ir ierīkoti pontoni, terases un piknika zonas. Ezerā var arī nodarboties ar vindsērfingu, doties izbraucienā ar buru laivu vai vienkārši pavadīt dienu pie ūdens, baudot Latgales skaistās ainavas.