Šogad festivāls notika 1. jūnijā. Pasākumā bija tematiski apdrukāti apģērbi un izklaides, tostarp putu slidkalniņš aukstās zupas bļodas formā. Restorānos un kafejnīcās visā pilsētā bija īpašas aukstās zupas akcijas un variācijas. Daudzi iedzīvotāji bija tērpušies rozā, un muzeju un veikalu īpašnieki bija sagatavojuši tematiskus rotājumus. Turklāt rozā krāsā tika izgaismotas arī ievērojamas vietas, tostarp TV tornis un četri no slavenākajiem tiltiem — Baltais, Zaļais, Žvėrynos un Karaļa Mindauga tilts.
Rozā zupas svētku popularitāte ir izplatījusies tālu aiz Viļņas robežām: daži to jau salīdzina ar Vācijas Oktoberfest, kamēr blogeri un angliski rakstošie plašsaziņas līdzekļi publicē reportāžas. Pēc pagājušā gada festivāla panākumiem “TasteAtlas” (populārs ceļvedis par tradicionālo virtuvi) ierindoja tieši šaltibarščiai pirmajā vietā 25 labāko auksto zupu sarakstā.
Tikmēr Latvija cenšas apstrīdēt Lietuvas zupas pārākumu. Valstī ir analogs — aukstā zupa. Un šķiet, ka kaisle šeit ir vēl karstāka nekā mūžīgajā strīdā par Ziemassvētku eglīti starp latviešiem un igauņiem.
Šaltibarščiai vs. aukstā zupa
Lielākā daļa sastāvdaļu abos variantos ir līdzīgas: zupai pievieno zaļos sīpolus, marinētas bietes, svaigus gurķus, vārītas olas, kefīru un sāli.
Tomēr šo auksto biešu zupu sastāvā joprojām ir minimālas atšķirības (vairāk par to tālāk); tas pamudināja ceļojumu aģentūras Viļņā un Rīgā sarīkot repa cīņu. Šajā videoklipā latviešu meitene (viņas vārds nav ticis norādīts) uzsāka “repa cīņu” par Rozā zupas svētku piederību Lietuvai. “Šis video sasildīs lietuviešu auksto zupu,” raksta viens no komentētājiem zem video.
Un lūk, ko nākamajā dienā atbildēja lietuviešu reperi Rokas Graiauskas un pijusopera:
Festivāla dienā viņi uzstājās Viļņas Rātslaukumā un, pūlim kliedzot, vēlreiz demonstrēja Rīgas tūrisma aģentūras reklāmu. “Mēs cienām savus brāļus[-latviešus], bet mēs nekad neatkāpsimies no savas pozīcijas,” no skatuves teica pijusopera.
Pēc tam žurnālisti sazinājās ar Viļņas pašvaldības tūrisma aģentūras “Go Vilnius” pārstāvi Gintare Kavaliūnaiti un lūdza viņai paskaidrot, kāda ir atšķirība starp “šaltibarščiai” un auksto zupu. Kavaliūnaite savā atbildē galvenokārt uzsver uzkodu: Latvijā auksto zupu ēd ar rudzu maizi, bet Lietuvā to pasniedz ar vārītiem kartupeļiem.
Rīgas Tūrisma aģentūras pārstāve Madara Oga piebilda, ka latvieši visu ēd ar rudzu maizi, un latviešu aukstā zupa nav izņēmums. Taču viņa atzina, ka latvieši ir mazliet greizsirdīgi uz lietuviešiem, kuriem ir šādi svētki.
Papildus rudzu maizei aukstajai biešu zupai latviskā versijā bieži vien pievieno arī doktora desu un mārrutkus. Tāpēc Graiauskas un pijusopera ieraksts saucas „Beef over Beet” — strīds (angļu žargonā “beef”) par bietēm. Kāds latviešu komentētājs jokoja: “Ei, brāļi, kāpēc jūsu zupā nav desas? Trūkst?”
“Tomēr desa aukstajā zupā ir kā ananāss uz picas”, skaidro kāds Reddit lietotājs un piebilst, ka karstās debates par šo sastāvdaļu, visticamāk, nekad nebeigsies.
Citas aukstās biešu zupas variācijas
Tāpat kā daudzu vēsturisku un tradicionālu ēdienu gadījumā, arī zupas receptes izcelsmi ir grūti izsekot līdz tā pirmavotam. Tā ir ļoti sena zupa, un daudzās variācijās tā ir bijusi sastopama visu sabiedrības slāņu — gan zemnieku, gan karaļnamu — virtuvēs. Nabadzīgajiem bija ļoti vienkārša recepte, bet turīgākās mājsaimniecības izgudroja sarežģītus pagatavošanas veidus.
Lietuvā dominē versija, ka šis ēdiens bija populārs jau Lietuvas Lielhercogistes laikā, kas pastāvēja no 14. līdz 18. gadsimtam. Šajā laikā, kā stāsta Viļņas Universitātes profesors Rimvydas Laužikas — “parādījās ļoti sarežģītas un greznas biešu zupas receptes.” Tās tika pasniegtas karstas un aukstas uz valdnieku Sigismunda Augusta un Barboras Radvilaites galda.
Tiek uzskatīts, ka Polijā tā parādījās poļu virtuvē jau Polijas-Lietuvas kopvalsts laikā, t. i., no 16. līdz 18. gadsimtam. Tā kā arī daļa mūsdienu Latvijas tolaik atradās Polijas pakļautībā, zupa ienāca arī Latvijas virtuvē. Sākotnēji tā bija balta — laika gaitā tajā parādījās bietes, bet sākotnēji to vietā pievienoja dažādas lapas un grūbas.
Vecajos aukstās zupas variantos bija arī citas sastāvdaļas, tostarp gaļa. Piemēram, populārajā kulinārijas grāmatā “Kucharka litewska” (Lietuviešu pavārgrāmata), kas pirmo reizi izdota 1852. gadā, biešu auksto zupu gatavo no vārītām bietēm un skābenēm ar skābo krējumu. Grāmatas autore, baltkrievu poļu valodā runājošā rakstniece Wincenty Zawadska raksta, ka sāli neizmanto kā patstāvīgu piedevu, bet to berzē kopā ar garšaugiem. Pirms pasniegšanas zupai pievieno ledu, vēžu raušus vai zivju gabaliņus un ceptu teļa gaļu.
Savukārt poļu žurnāliste, kulinārijas un mājturības grāmatu autore Lucina Zwierczakiewiczova iesaka aukstajai zupai pievienot gaļas buljonu, bet Maria Ohorowicz-Monatova piedāvā recepti, kurā krējumu sajauc ar skābo pienu. Polijā šī zupa joprojām ir populāra, un to sauc par chłodnik litewski jeb “lietuviešu aukstais”. Tāpat kā Latvijā, to izvēlas ēst ar rudzu maizi, nevis kartupeļiem. Dažas poļu chłodnik variācijas ietver biešu kvasu, buljonu, etiķi vai sālījumu.
Viena no sarežģītākas zupas receptēm ir aprakstīta Ludvikas Dijulienes-Jmonas 1913. gadā izdotajā “Saimniecības grāmatā”. Tajā ietilpst svaiga liellopu gaļa, kūpināta cūkgaļa, sīpoli, garšvielas, kvass un selerija. Šeit arī iesaka izmantot biešu lapas, kuras var aizstāt ar jebko: boršču lapām, skābenēm un pat nātrēm. Pirms pasniegšanas ēdienam pievienoja skābo krējumu.
Igaunijā ir arī aukstās zupas paveids — dažkārt tai pievieno siļķi vai brētliņas. Tomēr šī zupa ne tuvu nav tik populāra kā Lietuvā, Latvijā vai Polijā.
Kādas vēl aukstās zupas tiek ēstas Baltijas valstīs
Auksto zupu saraksts Baltijā neaprobežojas tikai ar biešu variācijām. Tās ir visdažādākās, tostarp deserta zupas:
No priežu čiekuriem (LV)
Tiek uzskatīts, ka tā izcelsme meklējama Latvijas ziemeļaustrumos, netālu no Balviem. Ne tik sen Latvija atdzīvināja tās pagatavošanas tradīcijas — un pat cienāja Francijas prezidentu Emanuelu Makronu viņa vizītes laikā ar to.
No alus (EE)
Maltītes pamatā ir gaišais alus un piens. Klasiskajā receptē zupu pārlej pāri dažām maizes šķēlītēm, bet to var pasniegt arī atsevišķi. Var izmantot svaigu maizi vai grauzdiņus.
No rupjmaizes (LV, EE)
Biezu, krēmīgu un saldu maizes zupu parasti gatavo no izmērcētas un saberztas maizes, vīnogām, augļu sulas, kanēļa un cukura. To bieži papildina ar pienu, krējumu, svaigiem augļiem un riekstiem.
No skābenēm (LT, LV)
Aukstās skābeņu zupas lietuviešu variācijā ietilpst vistas buljons, kartupeļi, sīpoli, speķis, lauru lapa, sāls un piparu graudiņi. Latvijā to gatavo no liellopa buljona, sasmalcinātām skābeņu lapām, pērļu putraimiem, sīpoliem, kartupeļiem un citrona sulas. Parasti pievieno rīvētus burkānus un kūpinātas cūkgaļas ribiņas, kā piedevu pievieno cieti vārītas olas un skābo krējumu.
No siļķes (LT)
Šmakalas — aukstā zupa, kas pagatavota no sālītas siļķes ar kefīru un garšaugiem. Tāpat kā šaltibarščiai, to visbiežāk pasniedz ar jauniem kartupeļiem.
