Kā Rīga izrotāja pirmo Ziemassvētku eglīti un deva piemēru pasaulei

Šī versija uzreiz atrada pretiniekus. Izlēmīgākie un bargākie noliedzēji nāca no Tallinas: pēc igauņu domām, Ziemassvētku egle viņu valsts galvaspilsētā parādījās gandrīz gadsimtu agrāk. Arī šodien Baltijas pilsētu pārstāvji turpina apstrīdēt viens otra apgalvojumus (lielākoties, protams, draudzīgi). Mēs centāmies noskaidrot, kas pamato abu pušu argumentus un kā attīstījusies viena no pasaules populārākajām Ziemassvētku tradīcijām. 

Paradīzes koks

Neviens nezina, kad un kur patiesībā parādījās pirmā rotātā eglīte un vai tā pat bija tieši egle. Vienā versijā, Eiropas pagāni izmantoja augus kā rituālos rotājumus nevis ziemā, bet gan maija sākumā. Lai dievi būtu labvēlīgi un dotu labu ražu, uzreiz pēc Valpurģu nakts apdzīvotās vietās tika uzstādīts ar lentēm un ziediem rotāts koks vai augsts stabs. Šī tradīcija vēlāk pārtapa arī vasaras saulgriežos un, piemēram, Skandināvijā stabu celšana joprojām ir nozīmīga tradīcija. 

Viduslaikos pagāniskā un kristīgā ticība arvien vairāk savijās, un, lai gan Bībelē nav minēti nekādi svētku augi, rituālos sāka tos izmantot. Pirms Ziemassvētkiem mājas tika rotātas ar āmuļiem, priedēm un citiem mūžzaļajiem augiem. Tiek uzskatīts, ka tas ir saistīts ar Jāņa evaņģēlija vēstījumu, ka Jēzu pie Jeruzalemes vārtiem sagaidīja ar palmu zariem. 

Augi kļuva par reliģijas sastāvdaļu, un tad viduslaiku pilsētu galvenajos laukumos sāka uzstādīt nozīmīgus kokus. Daži pētnieki arī apgalvo, ka pirmās Ziemassvētku eglītes saturēja pamācošu vēstījumu – atgādinot Vecajā Derībā aprakstīto cilvēces krišanu. Egle iemiesoja paradīzes koku, bet āboli, kas rotāja zarus, bija tie paši aizliegtie augļi. 

Paralēli pastāvēja arī pagāniska rituālu sistēma: daudzās valstīs ziemas saulgriežu svinību galvenais elements bija koks vai baļķis, ko sadedzināt rituālajā ugunī. Šeit, starp liesmām, viduslaiku kristietības un jauno Eiropas pilsētu vidū, dzima Ziemassvētku eglīte, kādu mēs to pazīstam šodien.  

Rīga un Rēvele: kurš bija pirmais 

1510. gadā Rīgā patiešām bija publiska Ziemassvētku eglīte. Mēs to zinām droši, jo atsauces uz eglīti ir saglabājušās Melngalvju biedrības (Bruderschaft der Schwarzhäupter) arhīvos. Šī viduslaiku organizācija apvienoja atsevišķus tirgotājus un jūrniekus, kas iepriekš bija Rēveles brīvpilsētas – tagadējās Tallinas – Lielās ģildes biedri. 

Viena no melngalvju tradīcijām bija pirms Ziemassvētkiem dedzināt eglīti: dažas dienas pirms ziemas saulgriežiem viņi devās uz mežu, kur izvēlējās lielāko un greznāko egli, novietoja to galvenajā zālē un tad aizdedzināja, lai aiz sevis atstātu visas aizejošā gada neveiksmes un pārkāpumus. Pirms dedzināšanas eglīti izrotāja, un ap to rīkoja dejas. 

Livonijas provinces hronikā (Chronica der Provinz Lyfflandt) 1584. gadā hronists Baltazars Rusovs (Balthasar Russow) detalizēti aprakstīja nevaldāmo jautrību, kas pārņēma Rīgu šajās aukstajās pirmssvētku dienās:  

Arī ziemas dienās, ap Ziemassvētkiem un Meteņiem, dižkungi daudz izklaidējās savās ģildēs, bet amatnieki – savās kompānijās. Un, kad mācekļiem pietrūka ko dzert, tie paņēma lielu egli, apvītu ar rozēm, novietoja to tirgus laukumā un vēlu vakarā kopā ar sieviešu un meiteņu pūļiem devās pie tās, vispirms dziedādami un vijot eglīti, bet pēc tam to aizdedzinot, lai tumsā tā spilgti degtu. Tad mācekļi ķērās viens otram pie rokām un pa pāriem lēkāja un dejoja ap uguni un palaida raķetes, lai izrādītos. Lai gan mācītāji to stingri aizrādīja, viņi tam nepievērsa uzmanību. Nekādu galu vai mēru nebija arī karuseļu braucieniem ar sievietēm un meitenēm gan dienā, gan naktī, bieži vien par skādi mācītājiem, kas šādas darbības nosodīja.

Ar laiku Ziemassvētku eglītes vairs netika dedzinātas. Ap 17. gadsimtu tās kļuva par ļoti izplatītu rotājumu rīdzinieku mājās. Sākumā tās tika liktas tieši uz galda blakus Ziemassvētku gardumiem.

Arī Rēvelē egle tika celta galvenajā pilsētas laukumā – un to darīja jau kopš 1400. gada. Tā vismaz apgalvo igauņu vēsturnieks un Tallinas mēra padomnieks Juri Kuuskemaa, atsaucoties uz Tallinas arhīva dokumentiem. Viņš apgalvo, ka 1441. un 1442. gada dokumentos minēts, ka Tallinas pilsētas dome maksājusi mūziķiem par to, lai tie 25. decembrī spēlētu Rātslaukumā pie Ziemassvētku egles. Tāpat kā Rīgā, tās uzstādīšanu iniciēja Melngalvju brālība. Eglīte tika aizdedzināta, un pirms tam viņi rīkoja svētkus, dejas un karnevāla gājienus. 

Šobrīd populārākā un plašāk atzītā Ziemassvētku eglītes izcelsmes versija joprojām ir Rīga – piemēram, ASV Nacionālā Ziemassvētku eglīšu asociācija piedalījās latviešu tradīcijas 500 gadu jubilejas svinībās. 

Tomēr pilnīgi iespējams, ka patiesība slēpjas citur – taču pagaidām nav zināmi dokumenti, kas to norādītu. Skaidrs ir viens: Latvijas un Igaunijas galvaspilsētām bija nozīmīga loma Ziemassvētku tradīcijas veidošanā, kas daudzās Eiropas valstīs ienāca ievērojami vēlāk.

Viduslaiku pēdas

Livonijā (apgabalā, kas savulaik ietvēra arī mūsdienu Latviju, Igauniju un Lietuvu) Ziemassvētku eglīšu rotāšanas tradīciju atveda vācu tirgotāji, kas ceļoja caur Hanzas savienības ostām – tieši viņi šo tradīciju vispirms izplatīja vāciski runājošajās valstīs un pēc tam arī pārējā Eiropā. Līdz 19. gadsimtam egles rotāja galvenokārt luterāņu valstīs, un katoļu priesteri pat sludināja pret eglītes izmantošanu Ziemassvētkos. Parīzē pirmā egle parādījās 18. gadsimtā, kad tā tika uzstādīta Versaļā, bet Londonai, neskatoties uz anglikānismu, bija jāgaida vēl ilgāk – līdz 19. gadsimtam. 

Eiropā joprojām ir daudz atgādinājumu par kādreizējo pagānisko un viduslaiku Ziemassvētku eglītes izmantošanu. Francijā Ziemassvētku vakariņās tiek pasniegts “baļķis” – kūka, kas atgādina rituālu koku. Igaunijā pēc ziemas svētkiem eglītes neizmet, bet no tām izgatavo dažādas skulptūras, kuras pēc tam sadedzina lielā priekšnesumā. Latvijā šāda tradīcija ir izplatīta neopagānu starpā. 

Arī Rīgā ir sens Ziemassvētku eglīšu rotājums – iespējams, senākais, kas saglabājies īdz 21. gadsimtam. Tas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, blakus pilsētas atslēgām. Tas tika atrasta izrakumos Vecrīgā. Neliela akmens bumba ar āķi, ar ko to piekarināt, konstatēta no 17. gadsimta. Par tās izcelsmi varētu strīdēties… bet tā tika atrasta ar skuju kaudzi blakus. 

Un ir vēl viena sena paraža, ko latvieši joprojām ievēro: Ziemassvētku dienā ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir tiesības nocirst egli jebkurā no valsts mežiem, kas aizņem aptuveni trešdaļu tās teritorijas.