“Pēc tam brāļi, tāpat kā arī svētceļnieki, sāka kopīgi celt Rīgas pilsētu, un pēc tam, kad viņiem tika piešķirta un uzdāvināta trešdaļa pilsētas, viņi tur uzcēla skaistu un stipru pili [1201. gada vasarā]”
Fragments no Hermaņa no Vartbergas “Livonijas hronikas”
13. gadsimts
Svētā Pētera baznīca
Svētā Pētera baznīca — ir viens no senākajiem Baltijas dievnamiem. Rīga tika dibināta 1201. gadā, bet baznīca pirmo reizi rakstos tika pieminēta 1209. gadā. Sākotnēji tā tika celta romāņu stilā, pēc tam paplašinoties ieguva gotiskas iezīmes, bet XVII gadsimtā tika būtiski pārbūvēta baroka stilā.
Ja pienāksiet tai tuvāk, skatienu piesaistīs daudzas alegoriskas figūras, kas rotā fasādi: ticība, mīlestība un uzticība — tikumi, kuri, kā mēdz teikt, ir pilsētas pamats.
14. gadsimts
Melngalvju nams
Sienas no sarkaniem ķieģeļiem, rustikas paneļi, rotājumu un skulptūru pārpilnība — reti kurš apšaubīs, ka Melngalvju nams ir Rīgas Rātsnama galvenā rota.
Pirmo reizi ēka minēta XIV gadsimtā, taču Otrā pasaules kara laikā tā tika pilnībā nopostīta, un tas, ko mēs redzam šodien, ir 1999. gada rekonstrukcija. Restaurācija tika veikta ar lielu rūpību, saglabājot vēsturisko vērtību: pat pēc pārbūves Melngalvju nams saglabājis spilgtas agrā baroka iezīmes — stila, kādā tas tika celts pirms vairāk nekā septiņiem gadsimtiem. Uz fasādes ir redzams uzraksts: “Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs!”
15. gadsimts
Trīs brāļi (Baltais brālis)
“Baltais brālis” jeb “Maiznieka māja” ir vecākā no trim slavenā ansambļa “trīs brāļi” ēkām, kas ir viens no atpazīstamākajiem Rīgas viduslaiku arhitektūras pieminekļiem. Tā ir senākā saglabājusies mūra ēka pilsētā, kas uzskatāmi atspoguļo, kā mainījies Rīgas veidols gadsimtu gaitā. Tā fasāde, ieturēta nīderlandiešu renesanses garā un papildināta ar gotiskiem elementiem, it kā vēsta par pilsētas tirdzniecības un kultūras saitēm ar Eiropu.
Ar māju saistīti arī daudzi pilsētas nostāsti. Pēc vienas no leģendām tieši šeit XVIII gadsimtā tika atvērta Rīgā pirmā konditoreja, kur pilsētnieki nāca pēc saldumiem un jaunumiem. Mūsdienās “Baltais brālis” ir ne tikai arhitektūras pērle, bet arī daļa no pilsētas dzīvās vēstures, kur katra fasādes detaļa glabā aizvadīto gadsimtu pēdas.
16. gadsimts
Ekes konvents
Ekka konvents ir viena no ievērojamākajām viduslaiku Rīgas ēkām, kas saistīta ar pilsētas viesmīlības vēsturi. XV gs. beigās Rīga strauji attīstījās, piesaistot arvien vairāk ceļotāju no visas Livonijas. Lai tiem nodrošinātu apmešanās vietas, 1493. gadā ar Rīgas birģermeistaru rīkojumu Skārņu ielā uzcēla jaunu trīsstāvu ēku ar augstu dakstiņu jumtu. Tajos laikos hospitālis bija nevis ārstniecības iestāde, bet gan vieta, kur apmetās ceļinieki — sava veida mūsdienu viesnīcas prototips.
Arī plānojums bija neparasts tam laikam: ēka atradās nevis šķērsām, bet gar ielas malu, kas to izcēla starp blakus esošajām celtnēm. No 1592. gada te atradās ģilžu locekļu atraitņu patversme jeb konvents, no kurienes arī radies tās tagadējais nosaukums. Šodien Ekka konvents ir ne tikai arhitektūras piemineklis, bet arī atgādinājums par Rīgas seno tradīciju rūpēties par saviem viesiem.
17. gadsimts
Mencendorfa nams
Mencendorfa nams, kas celts 1695. gadā, tiek uzskatīts par vienu no labākajiem XVII-XVIII gadsimta Rīgas dzīvojamās arhitektūras paraugiem. Gandrīz līdz XX gadsimta vidum tā saglabājās kā dzīvojamā māja, kurā bija izvietotas arī noliktavas telpas un veikals. Te atradusies otra vecākā Rīgas aptieka, bet pēc leģendas tieši šeit aptiekārs Abrahams Kunce pirmo reizi pagatavojis slaveno “Rīgas balzamu”.
1941. gada jūnijā apkārtējās ēkas stipri cieta, kad šāviņa trāpījuma rezultātā sabruka Sv. Pētera baznīcas tornis. Krītot tas sabojāja daudzas apkārtējās ēkas, taču Mencendorfa nams brīnumainā kārtā palika neskarts. Mūsdienās tas nav tikai arhitektūras piemineklis, bet īsts pilsētvēstures glabātājs, kurā leģendas un fakti savijas tikpat cieši kā ķieģeļi tā sienās.
18. gadsimts
Dzīvojamā māja Ogles iela 6
Latvija starp citām Eiropas valstīm izceļas ar saglabājušās koka arhitektūras apjomu. Gandrīz izzūdot no masveida izmantošanas būvniecībā, koks daudzās Eiropas valstīs tika aktīvi izmantots līdz pat 18. gadsimtam, bet mežiem bagātajā Latvijā koka būvniecība attīstījās īpaši aktīvi un saglabāja popularitāti līdz pat Otrajam pasaules karam.
Viens no vecākajiem Rīgas koka namiem saglabājies Ķīpsalā — salā, kas izsenis bijusi Rīgas zvejnieku dzīvesvieta. Šī vienstāva māja ar nīderlandiešu pusšļaupta jumtu, kas nosegts ar dakstiņiem, pilsētas kartē bija atrodama jau 1790. gadā.
“Ja stingrais jūgendstils ir Rīgas sāls, tad kā ar tās mazajām koka mājiņām? Varbūt tieši pipari ir tie, kas piešķir telpai pikantumu un ļauj uz pilsētu paskatīties savādāk – salīdzināt dažādus pilsētvides veidošanas principus,” saka Pēteris Blūms, arhitekts un vadošais Latvijas koka arhitektūras pētnieks.
19. gadsimts
Latvijas Nacionālā opera
Kad 1863. gadā atklāja Latvijas Nacionālās operas ēku, tā kļuva par pirmo monumentālo, atsevišķi stāvošo sabiedrisko būvi Rīgā un simbolu jaunam laikmetam — pilsētas tiekšanos pēc Eiropas kultūras un arhitektūras standartiem. Lielās zāles interjeru ar plašo parteru, balkoniem un skatuvi ar parādes portālu iedvesmoja Milānas opera “La Scala”.
Piedzīvojot ugunsgrēku un vairākas vērienīgas rekonstrukcijas, opera un balets joprojām ir viens no galvenajiem apskates objektiem Rīgā, personificējot kultūras tradīciju pēctecību un dzīvo saikni starp pagātni un tagadni.
20. gadsimts
Rīgas Jūgendstila centrs
Krāsainas fasādes, smalki ziedu raksti, rotaļīgi ģeometriski ornamenti — XIX-XX gs. mijā Rīga pārtapa par īstu “art-nuvo meku”. Mūsdienās vairāk nekā piecdesmit Jūgendstila ēkas ir atzītas par nozīmīgākajiem pilsētas arhitektūras pieminekļiem.
Viena no tām ir māja Alberta ielā 12, kur kopš 2009. gada ir atvērts Jūgendstila muzejs. Te var izsekot stila attīstības vēsturei, ieraudzīt XX gadsimta sākuma Rīgai raksturīgos interjerus un dizaina priekšmetus, sajust tā laikmeta atmosfēru, kad pilsēta piedzīvoja savu arhitektūras uzplaukumu.
21. gadsimts
Mežaparka Lielā estrāde
Mežaparka Lielās estrādes vēsture aizsākās jau padomju okupācijas gados. Pirmais projekts Staļina neoklasicisma stilā tika pabeigts līdz XII Dziesmu svētkiem 1955. gadā. Turpmākajās desmitgadēs estrādei vairākas reizes tika veikts kapitālais remonts, bet 2016. gadā tika uzsākta vērienīga rekonstrukcija pēc arhitektu Jura Pogas un Austra Mailīša projekta.
Noapaļotā estrādes forma simbolizē “dziesmas šūpuli, sākumu un gaismu”. Projekta autori šo koncepciju sadalījuši piecos tēlos: “kalns”, “koks”, “birztala”, “lapas” un “kronis” (plašāk par to — mūsu rakstā).
“Lepnums”, “prieks” un “laime” — tā par estrādi izteicās tās svinīgās atklāšanas dalībnieki 2020. gada jūnijā. Lai tieši ar šo noskaņu Rīga aizsāk savu 825. gadu.
