Latvijas dabas ainavu daudzveidība: maršruts tiem, kas vēlas redzēt visu

Vidzemes augstiene

Latvijai ir savs kalnains reģions — Vidzemes augstiene, kas stiepjas gandrīz no Daugavas krastiem līdz pat Igaunijas robežai. Šo pauguraino reljefu par kalniem var saukt tikai nosacīti, taču valsts dabas ainavu kontekstā vietējās ainavas raksturo gleznaina paugurainība. 

Vietējā topogrāfija ir ietekmējusi cilvēku apmetnes un māju celtniecības veidu. Auglīgākā zeme ir nogāzēs, kur nonāk vairāk saules gaismas. Lai šajās teritorijās varētu nodarboties ar lauksaimniecību, tika izcirsti meža puduri. Zemienēs starp pauguriem koki tika atstāti, veidojot sava veida zaļu mežģīni ar ziedošu lauku, augļu dārzu un zilu ezeru iestarpinājumiem.

Ziemā Vidzemes augstiene ir īpaši skaista. Vidēji šeit uzsnigs vairāk sniega nekā citviet Latvijā. Sniegbaltā ziema šajos apvidos parasti sākas 10-15 dienas agrāk, un sniega sega zemienē starp pakalniem var saglabāties līdz pat maija vidum. Temperatūra aukstajā sezonā ir pastāvīgi zemāka nekā kaimiņos esošajā Latgalē vai Vidzemes līdzenajā daļā.

Šo iemeslu dēļ Vidzemi iecienījuši ziemas sporta veidu cienītāji. Ir aprīkotas slēpošanas un snovborda trases, piemēram, Gaiziņkalna nogāzēs un Ķauķu kalnā pie Alūksnes.

Jau vairākus gadus slēpotāji no visas Latvijas apmetās viesu namos bijušās dzelzceļa stacijas teritorijā Ērgļos. Laipnie saimnieki ir radījuši lielisku vietu draudzīgām tikšanās reizēm, kur kopā sportot, nobaudīt gardus ēdienus, kas gatavoti no vietējiem produktiem, un iepazīt novada vēsturi no daudzajiem senajiem priekšmetiem, kas izvietoti stacijas interjerā.

Latgales ezera reģions

Latgale nav iedomājama bez daudzajiem zilajiem ledāja izcelsmes ezeriem. Latgales augstienes paugurainā teritorija ir pilna dīvainas formas ezeru ar daudzām mežainām salām. Piemēram, Ežezerā to ir starp 35-45. Ezeru virkni savieno krāčainas upītes, kas izbārstītas ar sūnainiem laukakmeņiem.

Šīs apburošās ainavas „autors” ir senais ledājs, kas izcirta morēnu kalnu, kēmu, drumlinu un dziļu kroku skulptūras, kuras laika gaitā piepildīja ūdens. Līdzīgi veidojušies arī citi ezeri Baltijas grēdā no Dānijas līdz Igaunijai. Kalni šeit ir paaugsti — piemēram, no Mākoņkalna virsotnes paveras brīnišķīgs skats uz Rāznas ezeru, ko dēvē par „Latgales jūru”. Vietējie ezeri ir arī dziļākie visā valstī, un Dreidža ezers ir dziļākais Baltijas valstīs (66,2 metri, kas pārsniedz maksimālo attālumu no ūdens virsmas līdz Rīgas jūras līča dibenam).

Meži un purvi

Nedaudz vairāk nekā 50% Latvijas teritorijas klāj meži. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā: vairāk koku ir tikai Somijā (73%), Zviedrijā (69%), Slovēnijā (62%) un Melnkalnē (61,5%); Latvija dala piekto vietu ar Igauniju. 

Visizplatītākās koku sugas ir priedes, bērzi un egles, kas kopā aizņem aptuveni 83 % no kopējās mežu platības. Valsts kultūrai tik nozīmīgais ozols ir daudz retāk sastopams, taču tas piesaista uzmanību ar savu iespaidīgo izskatu. Priede ir izplatīta jūras piekrastē un iekšzemes smilšainās augsnēs, piemēram, Strenču un Smiltenes apkaimēs. Egles biežāk sastopamas augstienēs, piemēram, Alūksnes un Madonas apkaimē. Bērzi aug bijušajās aramzemēs un purvu tuvumā, īpaši Latgalē. 

Dažas valsts daļas ir blīvi apaugušas ar mežiem, piemēram, Ventspils apkārtnē un uz rietumiem no Sēlijas. Starp Bausku un Aizkraukli atrodas nelielais Taurkalnes ciems, kuru daudzu kilometru garumā ieskauj necaurejami meži — šeit īpaši jūtams Latvijas meža gars.

Īpaša valsts vērtība ir tās purvi, kas aizņem aptuveni 10% teritorijas. Iespējams, slavenākais no tiem atrodas pie Ķemeriem. Šeit jūs varat izbaudīt vietējo floru un faunu pilnīgā ērtībā. Par šo vietu sīki rakstījām rakstā par dabas takām Jūrmalā.

Abavas upes ieleja

Šaurajā aizā starp divām Kurzemes augstienēm atrodas mājīgā un gleznainā Abavas upes ieleja, kuras krastus pirms vairākiem gadsimtiem bija iecienījuši kuršu senči. Šim dziļajam un izšķirtajam baseinam ir izteiksmīga forma: abās ielejas pusēs to caurvij nelielas upītes ar čalojošiem ūdenskritumiem, kas tek cauri laukiem un ozolu mežiem.

Upei un tās ielejai bija svarīga transporta nozīme — tas bija vispieejamākais ceļš no Kurzemes uz Zemgali. Tāpēc te ir tik daudz senu apmetņu, pilsdrupu, aizsargdambju un apbedījumu vietu.

Blakus esošajā Sabilē, Pedvāles muižā, atrodas brīvdabas muzejs ar abstraktām skulptūrām, kas sasaucas ar vietējām ainavām un arhitektūru. Sabiles pilsētiņu noteikti ir vērts apmeklēt — tā ir mājīga mazpilsēta ar šaurām ieliņām, romu kultūras elementiem (tajā ir lielākais romu īpatsvars valstī – aptuveni 6%), ābeļdārziem un brīvdabas vīna dārziem. Šeit ražo lielisku sidru un vīnu.

Ieleja sasniedz visdziļāko dziļumu teritorijā starp Kandavu un Veģi — 45-58 metrus. Ir vairākas vietas, no kurām paveras panorāmas skati, kā arī ūdens krāces un ūdenskritumi. Visa ieleja ir pilna ar skaistām dabas un kultūrvēsturiskām ainavām un izstaro mierīgu senatnes garu. 

Gaujas upes ieleja

Viena no Latvijas galvenajām vizītkartēm ir Gaujas senlejas dabas krāšņums. Tās ūdenskritumi, krāces, krāču atsegumi un klintis papildina Vidzemes senās pilsētas un pilis — šādu skaistumu apvienojums ir aizraujošs. Gauju var salīdzināt ar citām skaistām upju ainavām Eiropā, piemēram, Reinu pie Lorelejas klints. Gaujai latviešu tautas kultūrā ir liela nozīme — ne velti mākslinieki un dzejnieki tai veltījuši daudzus darbus.

Vēl vairāk krāsu ielejā parādās rudenī, kad ieleju īpaši pārpilda tūristi. Pazemes avotu ģeoloģiskā un ķīmiskā daudzveidība nosaka arī augu daudzveidību. Upes krastos pārsvarā sastopami vītoli, bet pauguru nogāzes un terases klāj priedes, egles, bērzi, ozoli, oši un kļavas: katrs koks veido savu daļu ainavas mozaīkas.

Gaujas senlejas teritorija ir apdzīvota kopš seniem laikiem, par ko liecina apmetņu, pilskalnu, piļu, seno nocietinājumu, apbedījumu un citu kultūrvēsturisku pieminekļu bagātība.

Daugava

Tā ir lielākā un nozīmīgākā upe Latvijas vēsturē. Tā sākas Valdajas augstienē un plūst caur Krieviju un Baltkrieviju. Latvijā tā ir aptuveni 352 km gara. Krāslavas novadā Daugava ir aptuveni 200 metrus plata, un šeit tā ir ļoti līkumaina un vijas ap mežo rotātiem pakalniem. Tuvāk Rīgai upe iztaisnojas un tās platums sasniedz pat 700 metrus. 

Vairāku kilometru garajā posmā starp Daugavpili un Pļaviņām upes krasti ir diezgan zemi un līdzeni. Jēkabpils apkaimē sāk veidoties lielas salas, ar kurām pavasarī saduras tonnām ledus, veidojot lielus sastrēgumus jeb vižņus. Tā rezultātā upes augštecē bieži rodas plūdi. Dažos gados arī Pļaviņas saskaras ar plūdu draudiem. 

Daugavas krastmalu ir spēcīgi ietekmējušas trīs hidroelektrostacijas: Ķeguma (uzbūvēta jau 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē), Rīgas (1974) un Pļaviņu (1966). Pēdējās būvniecības rezultātā tika appludināts mītiskais Staburaga iezis, kas daudzām latviešu paaudzēm bija garīgās jaudas ieguves vieta. 

Augstie klinšainie krasti tika gandrīz pilnībā appludināti, noslēpjot satriecošo klinti, uz kuras atrodas senā Kokneses pils. Taču līdz pat šai dienai Daugavas līkumainais posms starp Pļaviņām un Jaunjelgavu joprojām izceļas ar savu satriecošu skaistumu. Īpaši iespaidīgi skati paveras no pilskalnu virsotnēm pie Skrīveriem. Lejpus straumes, pie Lielvārdes pilsdrupām, iesakām apbrīnot augstos krastus zeltainā rudens laikā. 

Pļaviņi ir interesanti ar savu laukakmeņu arhitektūru, kas veidota no vietējā gaišā dolomīta, kas iegūts no klinšainajiem krastiem. Cilvēku veidotās ēkas gandrīz šķietami turpina dabas radīto.

Hidroelektrostacijas ir ne tikai sabojājušas kādreizējo upes skaistumu, bet arī radījušas jaunu. Piemēram, Aizkrauklē izveidojusies gleznaina atstraume, ko īpaši patīkami apbrīnot no krasta pie vietējā vēstures un mākslas muzeja.

Netālu no Ikšķiles applūdusi Latvijas vecākā baznīca. Tagad tā stāv uz zemas saliņas, un upes sekluma periodā līdz tai var nokļūt pa vecās alejas paliekām. 

Rīgas teritorijā Daugava veido daudzas salas, no kurām katra ir savā ziņā vienreizēja. Ķīpsalā ir daudz brīnišķīgu 18. un 20. gadsimta koka māju. Zaķusalā var paslēpties no pilsētas burzmas un sarīkot pikniku pie iespaidīgā televīzijas torņa pamatnes. Kundziņsala pārsteigs ar pretstatu starp ostas ēkām un nelielām vasarnīcām. 

Jūras piekraste

Latvijas jūras piekraste ir aptuveni 500 kilometru gara. Šeit ir stāvas klintis, plašas smilšainas pludmales, niedrēm apaugušas upju grīvas ar trokšņainiem putnu bariņiem, akmeņaini krasti un pat zaļas kāpas —- senās Litorīnas jūras mežu krasti, kas pastāvējuši pirms 8500-4000 gadu. Par vienu no šīm zaļajām kāpām mēs stāstījām mūsu ceļvedī par interesantākajām dabas takām Jūrmalā.

Viena no gleznainākajām jūras piekrastēm Latvijā ir garais posms pie Jūrkalnes. Šeit stāvās nogāzes augstums sasniedz pat 20 metrus. Jūra to pastāvīgi izskalo, un krasta līnija gada laikā atkāpjas vairākus metrus zemes dzīlēs. Jāņos šeit bieži tiek rīkoti tautas svētki, kuros ūdenī tiek palaists uguns rats.

Vidzemes piekrastes daļā atrodas arī teritorija ar stāvu nogāzi — Veczemju klintis sarkanās klintis, kas veidotas no devona smilšakmens. Tie izceļas ar seklām grotām, kas pārklātas ar vīstošām priežu saknēm. Vietējā smilšainajā pludmalē ir daudz mazu akmeņu.

Akmeņaini krasti ar noapaļotiem laukakmeņiem — sena ledāja kušanas rezultāts — sastopami vairākās vietās: Kaltenē, Engurē, Salacgrīvā un citās apdzīvotās vietās. 

Lielupes grīvā atrodas slavenā Baltā kāpa, kas ir 17 m augsta. Tā izveidojusies 1757. gadā, mainoties vienas no vispilnāko Latvijas upju tecējumam. No tās virsotnes paveras brīnišķīgi skati uz Buļļuciemu un jūras līci.

Uz dienvidiem no Ainažiem vairāku kilometru garumā stiepjas Latvijā unikālās Randas piekrastes pļavas, kas sastāv no zālājiem, nelielām lagūnām, dūņām, niedrēm un smiltīm.

Viena no lielākajām smilšu piejūras vietām ir Kolkas rags. Šeit Rīgas jūras līča ūdeņi satiekas ar Baltijas jūru, veidojot perpendikulārus viļņus, kas labi redzami no zemesraga.

Daudz putnu ligzdo seklos piekrastes ezeros (piemēram, Engurē un Papē). Tās ir senas lagūnas, kuras no jūras atdala smilšu kāpas. Šādos jūras ezeros un visā Kurzemes piekrastē var atrast dzintara gabaliņus.

Zemgales līdzenums

Latvijā ir novads, kas saistās ar brīvību, plašumiem, maizi un vienlaikus ar spēcīgu zemnieku labklājību. Tā ir valsts galvenā maizes klēts — Zemgale. Mūsdienās šis novads tiek uztverts kā pārmaiņu un neatkarības zīme: 20. gadsimta 20. un 30. gados Zemgales zemiene tika aktīvi slavināta kā Latvijas sāls, dzirnakmens un dzinējspēks latviešu tautas ceļā uz attīstību, labklājību un atbrīvošanos.

Līdzenumu iezīmē labības lauki ar augļu dārziem, bet ainavu iezīmē gravas, mežu joslas, ceļi, alejas un upju ieleju meži. Teritorija ir ieplaka, kas vērsta pret Rīgas jūras līci. Kādreiz šeit atradās liels ledāja izcelsmes ezers, kas atstājis daudz taukainu māla nogulumu. Tas noteica reģiona lauksaimniecisko likteni.

Zemgales galvenā artērija ir lēni un pilnbriedā tekošā Lielupe, kas veidojas, Mūsas un Mēmeles upēm saplūstot pie Bauskas. No tās atzarojas daudzi kanāli, veidojot seklas iegrieztas upju ielejas tuvāk augstienēm.

Zemes bagātība un auglība veicināja izcilas arhitektūras rašanos: Rundāles pils, Bauskas pils, Mežotnes muiža un daudzas citas kolorītas celtnes. Zemnieku lauku dzīvesveidu un plašās debesis ar sniegbaltiem mākoņiem ir apdziedājuši daudzi Zemgales dzejnieki un prozaiķi, piemēram, Anna Brigadere, Edvarts Virza un Vilis Pludonis.

Tērvete ir novada pērle: sena apmetne, pilsdrupas, Kalnamuiža un gleznains priežu mežs — nepalaidiet garām iespēju apmeklēt šo Zemgalei ikonisko vietu.