No alus darītavas līdz ekosistēmai – “DUNA” stāsts

Alus darītava, kas nepalika alus darītava

Latviešu vārds “duna” apzīmē dobju, nepārtrauktu troksni – murdoņu, kāda rodas, cilvēkiem pulcējoties, čalojot un pakāpeniski piepildot telpu.

Daudzējādā ziņā šī definīcija izsaka “DUNA” filozofiju un stāstu daudz precīzāk par formālu aprakstu. Sākotnēji nelielā alus darītava Kuldīgā ir pakāpeniski attīstījusies tālu pāri ražošanas robežām, vienojot cilvēkus, vietu un kopīgu pieredzi.

Esat pazīstami kā zīmols no Kuldīgas. Kāda ir pilsētas loma, kā tā ietekmē to, ko darāt?

Roberts: Tas nekad nav bijis stratēģisks lēmums – Kuldīga vienkārši ir tā vieta, no kurienes nākam. Tomēr Kuldīgai ir arī sava īpašā dvēsele. Pilsēta ir mierīga, bet ne tukša – tai piemīt neapstrādāta dimanta skaistums, kaut kas ne līdz galam noslīpēts un īsts. Kuldīga rada spēcīgu nepārtrauktības sajūtu, tās klusais raksturs paliek atmiņā.

Plašākā nozīmē tas arī izskaidro, kāpēc Kuldīga vilina cilvēkus turp doties. Kuldīga joprojām ir ļoti īsta vieta. Šeit patiešām dzīvo cilvēki – tā nav mākslīgi radīta vide. Viss ir tuvu un viegli sasniedzams kājām; kādas piecpadsmit minūtes, un jau esi otrā pilsētas galā.

Šeit ir jūtams arī spilgts individualitātes gars – ir mazas kafejnīcas, darbnīcas, vietējās iniciatīvas. Daudz kas top neatkarīgi, un viss kopā veido ļoti īpašu atmosfēru.

Šis dabiskais konteksts ir ietekmējis mūsu zīmolu un pakāpeniski arī paplašinājis mūsu domāšanu un skatījumu uz to, ko veidojam. Mēs nemēģinām kaut ko radīt mākslīgi – te viss jau ir.

“DUNA” nesākās kā konkrēta, pilnībā izstrādāta ideja. Ja atskatāmies – kā īsti viss sākās?

Toms: Ideja radās gluži dabiski. Tolaik mēs strādājām pie viesnīcas “AUSMA” projekta Kuldīgas vecpilsētā, un mūsu arhitekts ierosināja tur izveidot alus darītavu. Sākotnējā iecere bija neliela, vietēja mēroga darītava. Taču ātri vien sapratām, ka to nebūs iespējams iekārtot vecpilsētā, viesnīcas telpās.

Tāpēc mēs sākām meklēt citu vietu un galu galā atradām piemērotāku lokāciju – pamestu, degradētu teritoriju, kas kļuva par “DUNA” un “Kaļķu kvartāla” mājvietu.

Pamazām projekts sāka augt. Mēs nebijām to speciāli plānojuši, bet darbojoties pastāvīgi parādījās jauni slāņi – jaunas idejas, jauni cilvēki, jaunas iespējas. Kādā brīdī viss vienkārši attīstījās tālāk, nekā sākotnēji bijām iztēlojušies.

Kurā brīdī fokuss no produkta mainījās uz plašāku perspektīvu?

Roberts: Sākumā viss patiešām bija saistīts ar produktu. Mēs zinājām, ka koncentrēsimies uz alus darīšanu un produkta attīstīšanu.

Taču diezgan ātri kļuva skaidrs, ka ar to vien nepietiek. Var izveidot tehniski perfektu produktu, bet, ja ap to nav cilvēku – nav konteksta, nav mijiedarbības –, tas zaudē savu nozīmi. Tāpēc fokuss gandrīz nemanāmi pavērsās citā virzienā. “DUNA” kļuva par cilvēku satikšanos, kopā būšanu, atmiņu radīšanu. Par atmosfēru, kas veidojas ap produktu, nevis tikai par pašu produktu.

Toms: Tas mums ir kļuvis svarīgāk par vienkāršu alus vai limonāžu radīšanu. Mēs radām iemeslu atbraukt, pakavēties un piedzīvot ko jaunu. Īpaši vasarā, kad notiek pasākumi un koncerti, kļūst skaidrs, ka cilvēki paņem līdzi vairāk nekā tikai garšas pieredzi. Viņi paņem līdzi kopīgi piedzīvotos mirkļus, emocijas un atmiņas.

Kvartāls bez ģenerālplāna

Laika gaitā jaunais domāšanas veids sāka iegūt fizisku apveidu. Ap alus darītavu pamazām parādījās telpas ar jaunām funkcijām – nelielas darbnīcas, ražošanas telpas, vietas, kur paēst un pavadīt laiku.

Tagad šo teritoriju pazīst kā “Kaļķu kvartālu” – kompaktu kultūras un industriālo kvartālu Kuldīgas nomalē, kur līdzās pastāv ražošana, viesmīlība un pasākumi.

Kā aizsākās “Kaļķu kvartāls”? Vai tas jau uzreiz bija plānots kā kultūrtelpa?

Toms: Tas netika plānots kā kultūras kvartāls. Iecere bija vienkārši izveidot vietu alus darītavai. Sākumā bija doma atrasties vecpilsētā, taču tam bija pārāk daudz šķēršļu gan telpas, gan noteikumu ziņā.

Tāpēc mēs pārcēlāmies uz šo teritoriju un uzsākām ražošanu. Pārējais nāca vēlāk.

Kāda bija šī vieta, kad to pirmoreiz ieraudzījāt, – kad tā pārstāja būt tikai alus darītava? 

Toms: Kad ieradāmies šeit pirmoreiz, teritorija bija praktiski pamesta. Kā spoku pilsēta – te bija tikai dubļi, tukšas ēkas un veca, gadiem neizmantota industriālā infrastruktūra.

Sentimentālā nozīmē te nebija ko saglabāt. Taču bija mērogs, telpa un potenciāls. Bija skaidri jūtams, ka šeit kaut ko var izveidot.

Mēs sākām teritoriju soli pa solim atjaunot. Un paralēli sāka nākt cilvēki – nelieli uzņēmumi, darbnīcas, ražotāji –, jautājot, vai šeit būtu vieta arī viņiem.

Tā vietā, lai vispirms visu uzbūvētu un tad meklētu nomniekus, viss izvērtās otrādi. Vieta sāka piepildīties pati no sevis, un mēs pakāpeniski tai pielāgojāmies.

Toms: Nebija viena liela ģenerālplāna vai viena arhitekta, kurš visu projektētu.

Vīzija veidojās procesā. Mēs strādājām pakāpeniski – veidojām infrastruktūru, tad pievērsāmies ēkām un publiskajai ārtelpai. Dažreiz kopā ar inženieriem, dažreiz ar dizaineriem, bet bieži vien vienkārši darot.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija infrastruktūra. Nācās pārbūvēt gandrīz visu – elektrību, ūdeni, ceļus. Tas bija kā būvēt pilsētu pilsētā, turklāt bez iepriekšējas pieredzes.

Roberts: Te ir dažādu elementu kombinācija. Ražošana, mazie uzņēmumi, viesmīlība, kultūras pasākumi – tas viss pastāv vienā teritorijā. Dažādas funkcijas, bet kaut kā visi spēj darboties kopā vienā telpā.

Šajā ziņā kvartāls patiešām funkcionē kā maza pilsēta pilsētā.

Toms: Sākumā mēs bijām daudz atvērtāki. Fokuss bija uz radošiem cilvēkiem, mazām ražotnēm, jebko, kas šai vietai varētu pievienot kaut ko nozīmīgu.

Laika gaitā virziens kļuva skaidrāks, un mēs sākām daudz apzinātāk izvērtēt, kas šeit iederas un kas ne.

Bija brīdis, kad kāds piedāvāja vienā no galvenajām ēkām izveidot lielu tirdzniecības centru. No biznesa viedokļa tas bija jēdzīgi, taču tas būtu mainījis vietas atmosfēru. Tāpēc nolēmām to nedarīt.

Šobrīd iecere ir turpināt attīstīt “Kaļķu kvartālu” kā radošu centru – vietu, kur satiekas dažādas nozares, kur organiski var notikt starptautiski pasākumi un kur vienlīdz labi jūtas gan vietējie, gan viesi. Nevis tikai kā pasākumu norises vietu, bet kā funkcionējošu ekosistēmu.

Kas rodas no visa kopā

Skatoties uz “Kaļķu kvartālu” šobrīd, ir grūti nodalīt “DUNA” kā produktu no visa, ar ko tas apaudzis.

Laika gaitā ir izveidojusies savstarpēji saistīta sistēma – vieta, kur cieši savijas ražošana, vide un pieredze un kur garša, vieta un cilvēki kļūst par daļu no vienotas, loģiskas kopainas.

“DUNA” ir ģimenes uzņēmums. Kā tas ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu?

Roberts: Kā ģimenes uzņēmumā “DUNA” lēmumi balstās savstarpējā uzticībā, tie tiek pieņemti ātri, bet domājot ilgtermiņā. Pie mums pastāv vienprātība attiecībā uz vērtībām, kvalitāti un attīstības virzienu, kas palīdz uzņēmumam rīkoties ātri un pārliecinoši attīstīt idejas.

Roberts: Pats būtiskākais ir laba garša. Ja kaut kas šķiet pārāk vienkāršs vai nav pietiekami interesants, tam nav nākotnes. Tāpēc pirmais solis ir radīt kaut ko tādu, kas patīk mums pašiem.

Pēc tam mēģinām saprast, kas savā starpā sader. Dažas kombinācijas var šķist neparastas – piemēram, Latvijas plūme ar Ķīnas ingveru vai Guandžou zaļā tēja ar cidoniju –, taču neparasti salikumi nekad nav pašmērķis.

Svarīgs ir līdzsvars un kvalitāte. Ja mēs izmantojam, piemēram, tēju no Guandžou, tad tāpēc, ka tas ir augstas kvalitātes produkts. Un tad mēs lūkojam, kā to savienot ar kaut ko vietēju.

Tā produkts kļūst starptautisks, tomēr saknes paliek šeit.

Jūs attīstāt arī bezalkoholiskos dzērienus, tostarp bezalkoholisko gaišo eilu “RĪTS”. Kāpēc šis virziens jums ir svarīgs?

Roberts: Industrija mainās, un cilvēki lieto mazāk alkohola. Tomēr tajā pašā laikā viņi joprojām vēlas kaut ko ar raksturu un garšu.

Mums ir svarīgi nepieļaut kompromisus. Bezalkoholiskajam alum ir daudz grūtāk panākt īsto garšas niansi, taču mērķis vienmēr ir viens – radīt kaut ko tādu, kas patiešām garšo labi.

Toms: Mūsu gaišais eils ir labs piemērs. Tas ir saņēmis ļoti pozitīvas atsauksmes, un mēs jau ražojam nākamo partiju.

Mēs šos dzērienus neredzam tikai kā atsevišķus produktus. Tie var darboties dažādos veidos – atsevišķi vai kā bāze kokteiļiem. Ir svarīgi piedāvāt plašākas iespējas, nenolaižot kvalitātes latiņu.

Roberts: Mēs sākām kā alus darītava, un mums bija nepieciešama papildu telpa, tāpēc pārbūvējām vienu no ēkām.

“DUNA Taproom & Kitchen” pakāpeniski ir kļuvusi par organisku un nozīmīgu DUNA zīmola daļu. Šodien tā ir alus darītava, taproom & kitchen kā vienota pieredze, kur cilvēki var vienuviet baudīt mūsu dzērienus, ēdienu, atmosfēru, doties ekskursijās un degustācijās uz alus darītavu.

Šai telpai ir svarīga loma tajā, kā cilvēki iepazīst DUNA – ne tikai caur pašiem produktiem, bet arī caur vidi un viesmīlību, ar kādu viņus uzņem. Svarīgākais ir radīt īstu, viesmīlīgu sajūtu, kas atbilstu mūsu patiesajai būtībai.

Pati telpa ir ļoti vienkārša – te ir dīvāni, vinila plates, laba skaņas sistēma. Nekā pārlieku formāla. Tā ir vienkārši vieta, kur būt.

Un kaut kādā ziņā tas arī ir iemesls, kāpēc tas darbojas.