Industriālo mantojumu pārskatot: ūdenstorņi

Īsa ūdens torņu vēsture

Domājot par industrializācijas vēsturi, bieži vien prātā nāk pilsētu ainavas ar rūpnīcām un to varenajiem skursteņiem. Tomēr tvaika dzinēji nevarēja darboties bez vienas būtiskas sastāvdaļas — ūdens. Ūdens torņi palīdzēja attīstīt vietējo rūpniecību, darbināja strauji augšo vilcienu infrastruktūru un nodrošināja uzticamu ūdens avotu kopienām, kas iepriekš saskārās ar tā iztrūkumu.

Ūdens torņi pamazām tika asociēti ar plašākuām progresa un modernizācijas idejām. Daži no tiem bija kļuvuši par pieminekļiem, piemēram, Čikāgas ūdenstornis — viena no retajām celtnēm, kas negāja postā 1871. gada Čikāgas ugunsgrēkā.

20. gadsimta otrajā pusē situācija pamazām sāka mainīties. Dzelzceļam vairs nebija nepieciešams tik liels ūdens daudzums, jo tvaika lokomotīves pakāpeniski aizstāja dīzeļlokomotīves un elektrovilcieni. Lēta un pieejama elektrība ļāva sūknēt ūdeni ar jaudīgiem elektriskajiem sūkņiem, kuriem nebija nepieciešamas tik milzīgas telpas uzglabāšanai. Šie un citi apstākļi iezīmēju pakāpenisku atteikšanos no lielu torņu izbūves. 

Savulaik bijuši modernitātes simboli, ūdenstorņi pamazām kļuva tikai par tukšām čaulām, jo tiem bija grūti atrast jaunu funkciju. To lineārā forma, sliktā izolācija un citas tehniskas problēmas apgrūtina to pārveidošanu, liekot dažām pašvaldībām un īpašniekiem pieņemt lēmumu tos nojaukt. Tomēr netrūkst traki domājošu indivīdu un novatoru, kuriem ir bijusi drosme stāties pretī izaicinājumiem, kas saistīti ar šo arhitektūras mantojumu. Apskatīsim dažus no šādiem piemēriem Latvijā un ārpus tās robežām.

Augstums — ieguvums vai apgrūtinājums?

Jau iepriekš minētā ūdenstorņu slaidā un augstā forma rada vairākus apgrūtinājumus, mēģinot tos pielāgot modernas pilsētas prasībām, piemēram, lai padarītu tos par apdzīvojamām telpām, birojiem vai pieejamiem plašākai sabiedrībai. Tomēr to var uzskatīt arī par priekšrocību, proti, pārveidojot tos par skatu torņiem. Šāds risinājums varētu šķist acīmredzams, teju garlaicīgs. Tomēr šī šķietami neinteresantā pieeja var sniegt vairākas priekšrocības. Telpu var pielāgot ne tikai kā skatu platformu, bet arī ar izglītojošu nolūku — muzeju ekspozīcijām, kā telpu ekskursijām vai kā vietu dažādiem pasākumiem (piemēram, Eiropas kultūras mantojuma dienām u. c.). Turklāt, labiekārtojot fasādes un padarot interjeru pieejamu apmeklētājiem, apkaime var iegūt ne tikai jaunu tūrisma orientieri, bet arī apkaimes simbolu.

Šāda pieeja tika pielietota Ķemeru ūdenstorņa restaurācijai. Tornis celts 1929. gadā un ir 42 metru augsts, tādējādi padarot to par augstāko skatu platformu Jūrmalā. Pats tornis ir atzīts par kultūras mantojuma objektu un jau starpkaru periodā tika izmantots kā skatu laukums. Pēc Otrā pasaules kara tornis tika aizturēts apmeklētājiem, un pēc vērienīgas renovācijas durvis atkal vēra tikai 2021. gadā. Tagad torņa četros stāvos apmeklētājus sagaida ekspozīcija par torņa arhitektu, torņa funkcionalitāti un atpazīstamākajiem Ķemeru iedzīvotājiem. Jāpiebilst, ka Ķemeros atrodamais tornis ir vienīgais Latvijā, kas joprojām darbojas kā ūdenstornis un ir atvērts arī apmeklētājiem. Tornis apmeklētājiem ir atvērts sezonāli (no maija līdz oktobrim). Lai apmeklētu tā skatu platformu, nepieciešama reģistrācija.

Nelielā Aizpute pierādīja, ka šādu funkciju var pielāgot ne tikai krāšņajai starpkaru perioda arhitektūrai, bet arī 60. gadu tīrajam funkcionālismam. Aizputes ūdenstornis, kas celts 1960. gadā, nevar lepoties ne ar kultūras mantojuma objekta statusu, ne ar kādām oriģinālām arhitektūras iezīmēm. Tomēr, kad pašvaldība bija spiesta izlemt, ko darīt ar vairs nefunkcionējošo celtni, tā izvēlējās to nenojaukt, bet gan pielāgot kā skatu platformu. Pēc atjaunošanas tornis izrādījās populārs ne tikai vietējo iedzīvotāju vidū, bet arī izpelnījās skolu interesi, tādējādi palielinot tūrisma piedāvājumu nereti līdz šim piemirstajā Aizptutes pilsētā.

Radošums pret birokrātiju

Ne visi ūdenstorņi ir cilindriskas konstrukcijas, kuru lielāko daļu aizņem spirālveida kāpnes, kas ved uz skatu platformu tās augšpusē. Daži ir būvēti ar masīviem pamatiem, kas nodrošina lielu grīdas platību. Viens no šādiem piemēriem ir Karostas ūdenstornis Liepājā. Tornis, kas celts 1905. gadā, apgādāja ar tekošu ūdeni tuvumā esošās armijas kazarmas. Ūdens apgādes funkciju tornis vairs nepilda jau vairāk nekā 30 gadus, tomēr tam ir atrasts cits pielietojums. Pēdējos četrus gadus dažādi mākslinieki pulcējas, lai izmantotu torņa iekšējo telpu kā savu vasaras radošo rezidenci, aicinot vietējos iedzīvotājus un viesus piedalīties  un apskatīt mākslas radīšans procesu un savas personālizstādes.

Tas ir bijis iespējams, pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar vietējām nevalstiskajām organizācijām, piemēram, “Karostas glābšanas biedrību”, torņa īpašniekiem “Liepājas ūdens” un Liepājas pašvaldību. Lielā mērā pateicoties šī projekta panākumiem, “Liepājas ūdens” ir atpazinis torņa potenciālu, un plāno to nākotnē attīstīt kā mākslas telpu — muzeju, kas veltīts pilsētas ūdensapgādes vēsturei. Ņemot vērā būves lielos izmērus, ir nepieciešamas diezgan lielas investīcijas. Šobrīd noritot plānošanas darbi, lai torni padarītu pieejamu publikai visa gada garumā, ne tikai vasaras sezonā.

Ne visur sadarbība starp pašvaldībām, NVO un ieinteresētajiem īrniekiem ir bijusi tik veiksmīga. Vilhelms Bokslafs, kas pazīstams arī ar tagadējās Latvijas Mākslas akadēmijas arhitektūras projektu, 1911. gadā projektēja Āgenskalna ūdenstorni. Tas ir kļuvis par vienu no spilgtākajiem pilsētas industriālās pagātnes simboliem.

Tornis savu funkciju pārtrauca pirms vairāk nekā trim desmitgadēm, taču tas vēljoprojām ir palicis tukšs. Neraugoties uz to, ka tornī īslaicīgi atradās ierakstu studija un nevalstiskās organizācijas ir izteikušas daudzas citas idejas par torņa turpmāku izmantošanu, Rīgas pašvaldība joprojām vilcinās virzīt šo jautājumu uz priekšu.

Tomēr viss nav velti. Kad birokrātija, finanses un strukturālās grūtības izrādās pārāk lielas, vietējie iedzīvotāji bieži vien atrod radošus, alternatīvus risinājumus. Tā radās “Balodis” — kultūras un koncertu vieta, kas vietējiem iedzīvotājiem piedāvā bezmaksas mūzikas koncertus un par to fonu atjautīgi izmanto ūdenstorni. Vēl nav zināms, vai Rīgas jaunā politiskā elite pievērsīs uzmanību šim jautājumam, taču allaž klātesošās kultūras aktivitātes ap ūdenstorni ir nostiprinājušas to kā vienu no Āgenskalna apkaimes simboliem.

Tomēr ir daži entuziasti, kas ir uzņemušies izaicinājumu tos saglabāt un dzīvot tajos. Vēl pirms dažiem gadiem Čiekurkalna ūdenstornī atradās dizaina studijas biroji, bet vēl pirms desmit gadiem tajā atradās vairāki komunālie dzīvokļi. Daži Latvijā platformās kā TikTok un Instagram ir dalījušies savā pieredzē par izaicinājumiem, ar kuriem viņi saskaras, atjaunojot ūdenstorņus, taču pagaidām nav zināms, vai video redzamie projekti tiks līdz galam īstenoti.

Iespējams pārsteidzoši, ka ideja apdzīvot ūdenstorņus nav tik mūsdienīga, kā varētu sākotnēji šķist. ”Māja mākoņos” (House in the Clouds) ir slavens ūdenstornis, kas pārbūvēts par dzīvojamo māju Torpenesā, Apvienotajā Karalistē. Tas tika uzcelts 1923. gadā, un tā forma jau sākotnēji atgādināja dzīvojamu māju torņa augšpusē. Pagājušā gadsimta 70. gados tas tika pārveidots par unikālu mājokli ar modernām ērtībām, vienlaikus saglabājot tā sākotnējo izskatu. No labiekārtotā ūdenstroņa tā iedzīvotājiem tagad paveras gleznains skats uz ciematu un tuvējo Ziemeļjūru.

Dažas pašvaldībām saskaroties ar lēmumu nojaukt ūdenstorņus finansiālu apstākļu dēļ, mums kā sabiedrībai jāaktualizē un  jāpiedāvā jaunus, radošus risinājumus. Ņemot vērā nepārtraukto urbanizāciju un sabiedrībā pieaugošo izpratni par ilgtspējīgu pilsētvides attīstību, ūdenstorņi dažiem no mums varētu piedāvāt savu māju mākoņos. Bet mums pārējiem — ir vērts piedalīties vietējās iniciatīvās, lai popularizētu šo industriālā mantojuma daļu, lai to nezaudētu.