Kapsētu īsa vēsture
Kopš neolīta laikiem Eiropā, Āzijā un Āfrikā (aptuveni no 9500. gada p.m.ē.) mirušo cilvēku ķermeņi tika apglabāti alās vai iežogoti klintīs pilsētu nomalēs vai ārpus tām. Dažkārt apbedījumi veidoja veselus nekropolus — lielas kapsētas ar pazemes galerijām un kapenēm.
Kapsētu iekļaušana pilsētvidē ir tieši saistīta ar kristietības izplatīšanos. Tas bija izšķirošs brīdis viduslaiku pilsētas attīstībā: ar to tika pārrauta saikne ar antīko tradīciju. Sākot ar 10. gadsimtu, Eiropā cilvēkus sāka apbedīt baznīcu tuvumā vai to iekšienē, lai paustu garīgo nepārtrauktību starp mirušajiem un tiem, kas vēl palikuši uz zemes. Viduslaiku pilsētās baznīcas — un līdz ar tām arī piegulošās kapsētas — bieži vien bija pilsētas struktūras centrālie punkti: sprediķu un dievkalpojumu, regulāru vietējo kopienu sanāksmju, gadatirgu un festivālu, parlamenta sēžu, tiesas procesu un pat nāvessodu izpildes vietas.
17. un 18. gadsimtā iedzīvotāju skaits pilsētās sāka strauji pieaugt: tajās sāka parādīties manufaktūras un vēlāk rūpnīcas, un uz pilsētām no laukiem regulāri ieradās strādnieki. Industrializācijas gaitā pilsētās pieauga ne tikai dzīvo, bet arī mirušo skaits: vecās kapsētas vairs nespēja uzņemt visus mirušos. Dažkārt pārapdzīvotība izraisīja infekciju nokļūšanu dzeramajā ūdenī, un dažās pilsētās sākās epidēmijas, tostarp mēra uzliesmojumi.
Kopš 18. gadsimta beigām apbedījumu vietas kā slimību un epidēmiju avotus sāka rūpīgi pētīt un pārskatīt. Mainījās arī pieeja to izvietojumam pilsētās: piemēram, lai atrisinātu pārpildīto kapsētu problēmu Parīzē, 19. gadsimta sākumā Napoleons Bonaparts pavēlēja ierīkot jaunas kapsētas piepilsētā. Pēcāk nāca slavenā Perlašēza, kas bija pirmais kapsētas mērķtiecīgas plānošanas un labiekārtošanas gadījums.
Sākotnēji šādas kapsētas ārpus pilsētas bija ļoti nepopulāras. Lai piesaistītu „klientus”, 1817. gadā Perlašēzā tika pārapbedītas dramaturga Moljēra (miris 1673. gadā) un rakstnieka Lafontēna (miris 1695. gadā) mirstīgās atliekas, pēc tam arī filozofa un teologa Pjēra Abelāra (miris 1142. gadā) un viņa mīļākās Heloīzes (mirusi 1164. gadā) atliekas. Tādējādi 19. gadsimtā notika liela kapsētu migrācija uz pilsētu nomalēm.
Pēc Parīzes, tradīcija ierīkot kapsētas priekšpilsētās izplatījās arī Anglijā un ASV: ap Londonu izveidojās „Magnificent Seven” (septiņas lieliskās) kapsētas, no kurām slavenākā — Highgate Cemetery — tika atvērta 1839. gadā, Londonas apbedīšanas firmas dibinātāja, arhitekta un uzņēmēja Stīvena Gīrija (Stephen Geary) vadībā. Amerikas Savienotajās Valstīs 19. gadsimtā pakāpeniski attīstījās „pusdienošanas” tradīcija starp dzīvajiem un mirušajiem: radās pikniku kultūra kapsētās, kas pastāvēja līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem.
Pilsētu parku jaunattīstības lielpilsētās nebija daudz, un kapsētas, kas bija daļa no piepilsētu infrastruktūras, pakāpeniski pārtapa par sava veida pilsētas dārziem: tās izmantoja pastaigām un piknikiem, slavenu cilvēku kapu apmeklēšanai (prakse, kura plaukst vēl šodien), dažkārt arī medību braucieniem un pajūgu sacīkstēm. Dažās kapsētās pat bija kartes un ceļveži, kā arī norādījumi apmeklētājiem, kā uzvesties.
Kapsētas kā kulturāls fenomens
Franču filozofs Mišels Fuko (Michel Foucault) 20. gadsimtā savos darbos pētīja kapsētas fenomenu: reflektējot par dažādiem urbānās telpas veidiem, viņš ieviesa jēdzienu „heterotopija”. Vārds cēlies no divu grieķu valodas sakņu kombinācijas: „heteros” (ἕτερος — „atšķirīgs”, „cits”) un „topos” (τόπος — „vieta”).
Heterotopija ir reāla vai iluzora vieta iekš citas vietas, kas maina vai iekustina ierasto cilvēka pieredzi tajā, kas šķietami atgādina „normālajā” pasaulē notiekošo. Papildus kapsētām Fuko kā heterotopijas minēja arī gadatirgu, dārzu, atspulgu spogulī un kuģi atklātā jūrā.
Pēc Fuko domām, kapsētas ir telpas, kas rada īpašu atmosfēru un lauž ierasto laika ritējumu. Fuko apgalvoja, ka tieši 18. un 19. gadsimtā kapsēta kļuva par vienu no pilsētas bailēm: sabiedrības apziņā izveidojās „apsēstība ar nāvi kā slimību” un stereotips, ka mirušie ir tie, „kas nes slimību dzīvajiem, un viņu klātbūtne un tuvums māju, baznīcu tuvumā, gandrīz ielas vidū, ir tas, kas propagandē pašu nāvi”.
Tāpēc epidēmiju izraisītā panika, kas 18. gadsimta lielajās pilsētās bija izplatījusies pilsētu dzīvē, izraisīja nepieciešamību īstenot sanitāro politiku un pārvietot kapsētas uz pilsētas nomalēm. Fuko arī apgalvo, ka tieši līdz ar kapsētu pārvietošanu uz pilsētu nomalēm vai ārpus tām izplatījās individuālie zārki un atsevišķas kapavietas, nevis ģimenes kapenes, un kapsētas kļuva tādas, kādas mēs tās pazīstam šodien: „katram ir tiesības uz savu mazo kastīti personiskajai sairšanai”. Taču tas nav gluži pareizi: kapenes un glabātuves parādījās jaunajās kapsētās 19. gadsimtā, kā arī turpina parādīties arī līdz šai dienai.
Kapsētas tagad: Ceļi uz attīstību
Kapsētas ir svarīgs pilsētas struktūras elements. Tas, kā pilsētas ar tām rīkojas, ir daļa no to rakstura. Daudzu pilsētu, kas radās viduslaikos, centrā ir vecas kapsētas. Arī tās kapsētas, kas 19. gadsimtā parādījās nomalēs vai perifērijā, pakāpeniski kļūst par pilsētu teritorijām: lielās pilsētas tās absorbē.
Mūsdienās atkal mainās priekšstati par to, kāda ir kapu izmantošanas norma pilsētā. Piemēram, pilsētu iedzīvotāji kļūst arvien sekulārāki un multikulturālāki, līdz ar to apbedīšanas un piemiņas vietu veidošanas prakse kļūst daudzveidīgāka un mazāk regulēta reliģijas iespaidā.
Turklāt, pilsētplānotāji arvien biežāk runā par kompaktām pilsētām kā ilgtspējīgāko pilsētu attīstības veidu. Kad pilsētas blīvējas — tas parasti notiek to centrālajās un vidējās daļās, kur 19. un 20. gadsimtā atradās rūpniecības vai ostu teritorijas —, palielinās to cilvēku skaits, kuriem ir nepieciešamas zaļās zonas ikdienas pastaigām un fiziskām aktivitātēm.
Dažādu pilsētu pieredze liecina, ka kapsētas var arī neuzskatīt par slēgtām un biedējošām, bet tomēr par publisku telpu. Tā var būt ne tikai sēru vieta, bet arī nozīmīgs pilsētas punkts, kur krustojas atmiņas, kultūras mantojums un brīvdabas izbaudīšanas iespējas.
Mūsdienu lielpilsētu kapsētas var izmantot kā zaļās zonas pastaigām, cienot sērotājus un mīļotos, kuri ierodas apciemot savus aizgājušos tuviniekus, integrējot šīs telpas pilsētas struktūrā, nevis izslēdzot tās no ikdienas dzīves. Tas nenozīmē, ka visām kapsētām jākļūst par parkiem ar izklaides vietām: tās joprojām ir īpašas telpas, kas atgādina par nāves esamību un ļauj dzīvajiem pakāpeniski pārdzīvot savas skumjas par zaudējumu. Taču, ja kapsētas kļūs atvērtākas iedzīvotājiem, tās kļūs arī redzamākas un drošākas, un ievērojami samazināsies risks, ka tās kādu dienu tiks apbūvētas (kā tas bieži notiek ar vecām kapsētām).
Par dažām Latvijas kapsētām, kuras vērts apmeklēt, ir rakstījuši mūsu kolēģi no Neighborhood.
Materiāls tika sagatavots kopā ar umagamma komandu