Restaurācija

Restaurācija ir smalks un dziļi kulturāls darbs ar ēkas vēsturiskajiem slāņiem. Restaurācija var ietvert ne tikai atjaunināšanu, bet arī arhitektūras elementu konservāciju — tas ir, to autentiskā izskata saglabāšanu. Tāpat restaurācijas gaitā iespējama daļēja rekonstrukcija, lai ēku pielāgotu mūsdienu uzdevumiem.

Restaurācijas laikā ēkas nereti tiek attīrītas no vēlīnām kārtām, tas ir, no elementiem, kas vēsturiskā ēkā radušies vai mainījušies tās pastāvēšanas laikā — kas īsti tiek uzskatīts par vēlu, lemj restaurācijas komanda.

Svarīgs dokuments, kas nosaka restaurācijas ētiskos standartus, ir Venēcijas harta, ko starptautiskā sabiedrība pieņēma 1964. gadā. Hartas galvenā ideja ir skaidra veco un jauno elementu nodalīšana ēkā: dokumentā teikts, ka, atjaunojot un pievienojot ēkai jaunus elementus, ir jānovelk skaidra robeža starp vēsturisko (autentisko) un moderno. daļas, lai skatītājs saprastu redzēto un ēka nepārvērstos par vēsturisku “fake”.

Šī tēze kādreiz nebija tik acīmredzama: restaurācijas pieejas mainījās jauno un mūsdienu laikā. Vēl 19. gadsimtā arhitekts Jūdžins Violet-le-Duks apgalvoja, ka ēkas restaurācija nav tikai tās renovācija, konservācija vai remonts, bet gan tās rekonstrukcija, lai iemiesotu noteiktu pabeigtu stāvokli — ideju, ko restaurators redz savā ēkā. ēka. Tomēr bieži vien īstā ēka šādā stāvoklī nekad nav pastāvējusi. Šī pieeja bija pretrunīga Le Duc dzīves laikā, un pēc tam 20. gadsimta vidū tika uzskatīta par pārāk subjektīvu.

Mūsdienās restaurācijā jebkura iejaukšanās ir balstīta uz stingru kultūras mantojuma vēsturiskās un estētiskās integritātes ievērošanu: visas esošās vēstures liecības nedrīkst iznīcināt, falsificēt vai radīt no jauna — tas ir, tām nevajadzētu attālināties no sava autentiskā izskata. Visas izmantotās metodes un materiāli ir dokumentēti.

Darba sākumā restauratoru komanda iepazīstas ar objektu: pēta un sistematizē vēstures ierakstus, zīmējumus un citus arhīvu materiālus. Liela nozīme darbā ir arī lauka pētījumiem: arhitektoniski arheoloģiskie pētījumi, mērījumu veikšana, ēkas skicēšana, pamatu izpēte. Pēc tam, pamatojoties uz izpēti, tiek izveidots priekšprojekts un sākas tehnisko risinājumu un darba rasējumu sagatavošana projekta īstenošanai.

Latvijā restaurācijas darbus kontrolē Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Kā minēts iepriekš, restaurācija nereti ietver rekonstrukciju — kā, piemēram, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Pats muzejs tika izveidots 1869. gadā, bet šodien pazīstamā ēka parādījās 1905. gadā — to projektējis muzeja direktors Vilhelms Noimans, kurš bija arhitekts un mākslas vēsturnieks. Šī ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Taču muzejs nemitīgi attīstās, un simts gadu laikā tā uzdevumi ir mainījušies — tas nozīmē, ka ēka bija jāpielāgo, lai tā būtu piemērota.

2010.gada 25.maijā Rīgas domes Īpašuma departaments izsludināja starptautisku arhitektūras konkursu par ēkas rekonstrukciju un paplašināšanu. No divdesmit astoņiem projektiem par labāko tika atzīts Lietuvas arhitektu biroja “Processoffice” projekts Vītauta Biekšas un Andriusa Skiezgela.

Muzeja atjaunošanas stratēģija tika aprakstīta trīs kategorijās: mantojums, estētika un funkcija. Arhitekti ierosināja atjaunot ēkas autentiskās detaļas un esošajām telpām pievienot modernas pazemes daļas, lai muzejam būtu papildu platības dažādiem mērķiem, bet ēkas forma nemainītos. Projekts tika pabeigts līdz 2016.

Vēsturiskās ēkas pirmajā stāvā tagad atrodas telpas izglītojošām aktivitātēm, muzeja kafejnīca, veikals un konferenču telpa. Tāpat apmeklētājiem pirmo reizi kļuva pieejamas muzeja bēniņu un zem jumta telpas ar atjaunotām koka konstrukcijām. Ēkā ir arī jauns pazemes korpuss ar izstāžu zālēm, jauno kolekciju krātuvi, restaurācijas un tehniskajām telpām. Apmeklētājiem, ieejot lielajā izstāžu zālē, ir unikāla iespēja caur stikla sienu ieskatīties slēgtajās kolekcijas glabātuvēs.