Latvijas Nacionālais teātris: vēsture, kas kļuvusi par simbolu

Teātra trupa no Pleskavas

Ēkas vēsture, kurā mūsdienās atrodas Latvijas Nacionālais teātris, aizsākās 1883. gadā. Toreiz pirmā krievu teātra trupa, kas tika uzaicināta no Pleskavas, ar savu izrādi uzstājās Krievu amatniecības arteļa telpās Maskavas (tagad Latgales iela) un Spas-Baznīcas (tagad Jēzusbaznīcas iela) ielu krustojumā. Tā tika atklāta pirmā Krievu teātra sezona Rīgā.

Tomēr apstākļi izrādēm nebija tie labākie un prasījās pēc uzlabojumiem — skatuve bija šaura un nebija piemērota vērienīgiem iestudējumiem. Meklējot piemērotāku vietu, trupa pārcēlās uz Krievu biedrības “Strops” (“Uļej”) jauno māju, kas atradās Kaļķu ielā 16. Kopš 1886. gada teātris saņēma atbalstu no valsts kases, kas ļāva tam paplašināt repertuāru un piesaistīt profesionālus aktierus. Pamazām publikas skaits pieauga, taču arī “Stropa” zāle drīz vien vairs neatbilda prasībām. Maza skatuve, tehniskā aprīkojuma un palīgtelpu trūkums — teātrim bija nepieciešama jauna ēka.

“Dum spiro, spero”: jaunajā pilsētā dzimušais teātris

XIX gs. beigās Rīga piedzīvoja vētrainu attīstības periodu. Viduslaiku aizsardzības mūri tika nojaukti, un to vietā nu slējās jauns bulvāru ansamblis ar majestātiskām ēkām. 1897. gadā pilsētas dome pieņēma lēmumu par pastāvīga teātra celtniecību krievu trupai. Tomēr ar vienu nosacījumu — brīvajās dienās te jānotiek priekšnesumiem latviešu valodā. Tā radās Otrais pilsētas teātris, vēlāk pazīstams kā Krievu teātris.

Būvniecībai tika izvēlēts zemes gabals pilsētas kanāla malā, Nikolaja (tagad Krišjāņa Valdemāra iela) un Puškina (tagad Kronvalda bulvāris) bulvāra krustpunktā. 1898. gadā tika rīkots arhitektūras konkurss, kurā piedalījās seši projekti. Uzvarēja latviešu arhitekts Augusts Reinbergs (Augusts Reinbergs) ar projektu, kura devīzes bija “Dum Spiro, spero” (“Kamēr es elpoju, es ceru!”).

Projektu oficiāli apstiprināja 1899. gada 12. janvārī, tika apstiprināts arī budžets, bet būvdarbus uzticēja pazīstamajam darbuzņēmējam Krišjānim Ķergalvim. Ēkas celtniecībā piedalījās ne tikai vietējie meistari, bet arī speciālisti no Krievijas, Vācijas un Igaunijas. Teātris kļuva par daļu no jaunā Rīgas arhitektūras ansambļa, kas kļuva par pamatu pilsētas turpmākajai attīstībai.

Atlanti un pusotrs tūkstotis ozolpāļu

Jaunā teātra celtniecība Rīgā saskārās ar negaidītām grūtībām. Izvēlētais zemes gabals pilsētas kanāla malā izrādījās problemātisks: stāvs slīpums, plūstoša grunts un veca cietokšņa bedre, kas apbērta ar smiltīm un skaidām. Turklāt, rokot būvbedri, strādnieki uzdūrās trīssimtgadīgiem zviedru pāļiem — nojauktās Citadeles ravelīna paliekām.

Inženieri pieņēma lēmumu būvēt teātri uz jaudīgas pāļu pamatnes. Pusotra gada laikā gruntī tika iedzīti 1493 6,4 metrus gari ozola pāļi, telpa starp tiem tika piepildīta ar šķembām un granti, bet pa virsu uzlikta betona plātne. 1900. gada 1. jūlijā ēkas pamatos tika ielikta kapsula ar teātra rasējumiem un vēstījumu pēctečiem.

Teātra arhitektonisko noformējumu uzticēja Rīgas labākajiem meistariem. Dekoratīvie elementi un skulptūras, ieskaitot majestātiskos Atlantus, tika radīti slavenā tēlnieka Augusta Folca (Augusts Folcs) darbnīcā, kas radīja arī dekoratīvos elementus Operā. Interjeru projektēja kompānija “Otto & Wassil”, bet metāla un stikla darbus veica Rīgas amatnieki.

Teātris tika iekārtots ar visiem tehnikas jauninājumiem. Tika pieslēgts ūdensvads, kanalizācija un apgaismojums bija ar elektrību. Skatuves apgaismojumā vien bija gandrīz 3,5 tūkstoši dažādu krāsu lampu. Tika ierīkots arī tālrunis, unikāla ventilācijas sistēma un ugunsdrošs metāla priekškars, kas tika izgatavots Rīgas rūpnīcā “R. H. Mantel”.

Tā nu, neskatoties uz sarežģīto reljefu un tehniskajiem izaicinājumiem, teātra ēka kļuva ne tikai par Rīgas arhitektūras pērli, bet arī par piemēru novatoriskam inženierrisinājumam.

Otro pilsētas teātri pilsētas valde atklāja 1902. gadā Rīgas 700 gadu jubilejā. Jau 1904. gadā bija nepieciešama tā paplašināšana, tika pievienota piebūve ar mansarda jumtu, kur izvietojās mākslinieku darbnīcas.

Viens no pēdējiem eklektisma paraugiem

Arhitektoniski teātris iemantojis vairāku stilu iezīmes. Pamatkonstrukcija ieturēta masīvās baroka formās, kas papildinātas ar klasiskiem un renesanses elementiem. Noformējumā saskatāmas arī XX gadsimta sākumā popularitāti ieguvušā moderna iezīmes, bet apgaismes ierīces dekorētas rokoko stilā.

Augusts Reinbergs centās iekļaut ēku apkārtējā pilsētvidē, orientējoties uz XVIII gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijām. Sākotnēji viņš bija iecerējis fasādes noformēt Birģeru (pilsētnieku) klasicisma garā, taču rezultātā teātris ieguva baroka veidolu. Eksterjerā vērojami elementi, kas raksturīgi Kristofa Hāberlanda — Birģeru stila priekšteča Rīgā — daiļradei. Īpaši pamanāmi ir stilizēti triglifi, dzegas un pilastri, kas sasaucas ar viņa darbiem.

Viena no arhitekta iecerēm bija nelieli tornīši uz fasādes, kas asociētos ar atpazīstamo Rīgas silueta panorāmu. Taču no šīs idejas atteikušies vēl projektēšanas posmā pēc Pēterburgas arhitektūras profesora Viktora Šrētera (Victor Schröter) ieteikuma, kas ēku padarīja mazāk eklektisku.

Tādējādi Otrais pilsētas teātris kļuva ne tikai par nozīmīgu pilsētas vēstures daļu, bet arī par vienu no pēdējām eklektiskā stila būvēm Rīgā. Jau 1904. gadā šis arhitektūras stils pavēra ceļu jaunām tendencēm, un teātris palika viens no pēdējiem aizejošā laikmeta simboliem.

Teātris, kurā tika proklamēta Latvijas Republika

Līdz 1914. gadam Otrais pilsētas teātris rīdzinieku vidū bija ļoti populārs. Tomēr Pirmā pasaules kara laikā aktieri aizplūda no pilsētas, un teātra dzīve vairs nebija tik aktīva. 1917. gadā Rīgas Latviešu biedrība īrēja ēku iestudējumiem latviešu valodā, taču aktīvai darbībai traucēja sarežģītais militārais iekārtojums. Drīz tukšās telpas sāka izmantot politiskām sanāksmēm.

Viena no šādām sēdēm kļuva vēsturiska: 1918. gada 18. novembrī, kamēr ārā valdīja aukstums, iesildītajā teātra zālē Tautas padomes locekļi pasludināja Latvijas Republikas neatkarību.

1919. gada sākumā vara Rīgā uz neilgu laiku nonāca boļševiku rokās, un teātra ēka tika nacionalizēta. Ēkā tika izvietots Padomju Latvijas Strādnieku teātris, kas kļuva par revolucionārās propagandas instrumentu. Tomēr pēc boļševiku sakāves teātris atgriezās pie savas galvenās misijas — mākslas. 1919. gada 30. novembrī notika Rūdolfa Blaumaņa lugas “Ugunī” pirmizrāde, kas iezīmēja Latvijas Nacionālā teātra dzimšanu.

Tomēr pēc boļševiku sakāves teātris atgriezās pie savas galvenās misijas — mākslas. 1919. gada 30. novembrī notika Rūdolfa Blaumaņa lugas “Ugunī” pirmizrāde, kas iezīmēja Latvijas Nacionālā teātra dzimšanu.

1934. gadā arhitekta Osvalda Tīlmaņa vadībā tika veikti vērienīgi interjera atjaunošanas darbi: pārkrāsotas halles un garderobes, nomainītas grīdas vestibilos, bet 1936. gadā tvaika apkuri nomainīja pret modernāku ūdens apkures sistēmu. Pēc sezonas beigām remontēta tika arī skatītāju zāle.

Tā teātris ne tikai kļuva par nozīmīgu Latvijas neatkarības simbolu, bet arī turpināja attīstīties kā viens no valsts galvenajiem kultūras centriem.

Padomju laiki

1940. gadā Nacionālais teātris zaudēja savu statusu un kļuva par Drāmas teātri. Pēckara gados, neraugoties uz smago ekonomisko situāciju, 1946. gadā tika atrasti līdzekļi tā restaurācijai. Tomēr jauninājumi nāca kopā ar ideoloģiskām izmaiņām: Rīgas ģerboni nomainīja pret Latvijas PSR ģerboni, no fasādes pazuda 12 dekoratīvās vāzes, baroka ornamenti, kā arī kompozīcija ar Liru un Faunu maskām. Teātris zaudēja “lieko greznību” un ieguva jaunu vārdu — par godu rakstniekam Andrejam Upītim.

1962. gadā arhitekts Dzintars Driba izstrādāja teātra paplašināšanas projektu, kas ietvēra jaunas rotējošas skatuves būvniecību pēc inženiera Andra Bites (Andris Bite) projekta. 1976. gadā pēc Ojāra Dombrovska projekta ēkas pagrabā tika izveidota mazā skatītāju zāle, kas tika dēvēta par “Aktieru” zāli, bet ogļu pagraba un krāsns vietā ierīkoja mājīgu kafejnīcu skatītājiem.

1988. gadā, līdz ar nacionālās atmodas vilni, teātris atguva savu vēsturisko nosaukumu — Latvijas Nacionālais teātris. Drīzumā Ojāra Dombrovska vadībā tika veikta galvenās fasādes restaurācija, uz kuras atkal parādījās zudušie elementi — zelta Lira un Faunu maskas.

Rekonstrukcija jaunajos laikos

2002. gadā teātris tika slēgts vērienīgai rekonstrukcijai, kuras projektu izstrādāja vietējais arhitektu birojs “Graf X”. Darbu gaitā tika pilnībā atjaunoti augšējās un apakšējās skatuves mehānismi, kā arī orķestra bedre. Skatītāju zāle ieguva sākotnējo eleganto koloristiku bordo-bēšos toņos.

Restaurācijas procesā teātra ēka ieguva mūsdienīgu piebūvi. Sākotnēji tajā tika izvietotas palīgtelpas, taču vēlāk šeit tapa Jaunā zāle. Piebūves fasāžu arhitektoniskais risinājums apvieno tekstūras apmetumu un stikla elementus, radot kontrastu ar ēkas vēsturisko daļu. 2004. gadā teātris atkal vēra durvis skatītājiem.

2017. gadā sākās jauns restaurācijas posms. Darbu sarakstā bija fasādes atjaunošana, jaunas arhitektūras apgaismojuma sistēmas izveide, iekštelpu remonts un sēdekļu nomaiņa skatītāju zālēs.

Neskatoties uz 2004. gada piebūvi, teātrim joprojām trūkst telpu. 2019. gadā tika rīkots arhitektūras konkurss “Nacionālā teātra paplašināšana”, par kura uzvarētāju kļuva birojs “AB3D”.

Saskaņā ar projektu jaunajai piebūvei būs jābūt kā organiskam vēsturiskās ēkas turpinājumam, aizpildot zemesgabala ziemeļu daļu. Tā tālākajā daļā bija ieplānota mūsdienīga teātra telpa — tā saucamā “Melnā kaste”.

Šobrīd nav skaidrs, vai projekts tiks īstenots tuvākajā pārskatāmajā nākotnē.