Padomju laiku bloku māju pārbūve: efektīvas stratēģijas un prakses

Kamēr arhitekti, pilsētplānotāji un amatpersonas apspriež labākos veidus, kā plānot padomju laika tipveida apbūves nākotni, to iedzīvotāji ir iestrēguši tādā kā pelēkajā zonā. Novecojuši dzīvokļu plānojumi, nolietotas ēkas un neizmantotas zaļās zonas var negatīvi ietekmēt iedzīvotāju dzīves apstākļus, taču viņi bieži vien nav pienācīgi informēti par savām iespējām. Tomēr pēdējā laika notikumi, piemēram, arhitektūras konkursa izsludināšana dzīvojamās ēkas pārbūvei Ziepju ielā 11, liecina, ka situācija varētu mainīties.

Ēka Ziepju ielā 11tika uzbūvēta 1970. gadā kā dienesta viesnīca tuvējā trolejbusu parka darbiniekiem un vēlāk izmantota kā kopdzīvojamā māja dažādām sociālajām grupām. Tomēr kopš 2018. gada, kad tika nolemts ēku renovēt un pārveidot par īres dzīvokļiem, tā ir stāvējusi tukša.

Katrā stāvā gara gaiteņa abās pusēs izkārtotas (salīdzinoši mazas) istabas, bet abos gaiteņa galos atrodamas kāpnes, kopējā mazgāšanās telpa un virtuve. Šis nav raksturīgs padomju laika tipveida dzīvojamo ēku plānojums, jo ‘divpusēji noslogotie’ koridori parasti tika izmantoti tikai viesnīcās un citās kopmītņu veida naktsmītnēs.

Šī ķieģeļu un saliekamo paneļu ēka kalpos kā pilotprojekts un modelis ilgtspējīgai paneļu bloku renovācijai — ieskaitot aprites ekonomikas principu piemērošanu, ilgtspējīgas enerģijas apgādes ieviešanu un estētiski pievilcīgas, modernas pilsētvides izveidi. Būtībā šis projekts testēs dažādas pieejas pirms to ieviešanas lielākā mērogā.

Bet, kamēr mēs mēģinām izstrādāt labāko stratēģiju paneļu bloku renovācijai Latvijā, jāvelta laiks, lai analizētu dažādas pieejas citās postsociālistiskās (bet ne tikai) valstīs, jo no tām var daudz mācīties. Kopumā mēs varam izdalīt 5 galvenās stratēģijas:

• Fasādes fokuss: energoefektivitātes uzlabošana, pievēršot uzmanību tikai fasāžu siltināšanai.
• Integrēta renovācija: fasādes siltināšana ar būtiskām izmaiņām dzīvokļu plānojumos un citām ērtībām.
• Identitātes pārrakstīšana: mēģinājums pārrakstīt ēkas vēsturi.
• Dzīvojamās telpas paplašināšana: ēkas paplašināšana, izveidojot ārējas galerijas un citi risinājumi ārpus ēkas perimetra.
• Ēkas dekontrukcija: dzīvojamās telpas samazināšana sarūkošam iedzīvotāju skaitam.

 Fasādes fokuss

Latvijā diskusijas par padomju laika dzīvojamā fonda uzlabošanu gandrīz ekskluzīvi vērstas uz ēku energoefektivitātes uzlabošanu. Parasti šeit tas tiek panākts, nosiltinot ēku fasādes un vai nu nokrāsojot tās spilgtās krāsās, vai apšujot. Lai gan iedzīvotāju apkures rēķinu samazināšana ir novērtējama, vai mikrorajonu vienmuļības aizstāšana ar uzpūstu dzeltenu, zaļu un bēšu bloku kakofoniju ir labākā pieeja? Un vai mēs vienkārši neizvēlamies vieglāko variantu un mēģinām pārdot to iedzīvotājiem kā visnoderīgāko viņiem?

Lielisks piemērs tam ir Tartu SmartEnCity. Projekta mērķi, kā aprakstīts mājaslapā, “ir padarīt pilsētvidi gudru un ilgtspējīgu, iedvesmot cilvēkus pieņemt videi draudzīgus lēmumus un veidot projektu viegli replicējamu citās Eiropas pilsētās”. Lai gan tas izklausās diezgan iespaidīgi, realitātē tas nozīmē ēkas fasādes siltināšanu, jaunu ventilācijas un centrālās ūdens apkures sistēmu uzstādīšanu, saules paneļu izvietošan, gudrās mājas sistēmas integrēšanu “lai palīdzētu uzraudzīt enerģijas patēriņu” un, protams, ēku vizuālās pievilcības uzlabošanu.

Tomēr ēku vizuālā pievilcība netiek uzlabota ar arhitektūras elementiem, piemēram, tekstūrām, dažādām proporcijām, dekorācijām vai augstas kvalitātes materiāliem, bet tā vietā katrs paneļbloks tiek apgleznots ar unikālu sienu gleznojumu, kam teorētiski vajadzētu bagātināt pilsētas ainavu, veicināt ēku atkārtotu izmantošanu, izveidot āra galeriju un, kā norādīts mājaslapā, “atzīt pilotteritorijas mājokļu biedrību progresivitāti, kļūstot par smartovkām un izceļoties pilsētā, izmantojot mākslu”.

Bet tas, ko šī pieeja nerisina, ir šaurie, bieži novecojušie plānojumi, ēku integrācija pilsētvidē vai ārtelpas atjaunošana. Ņemot vērā to, ka tik liela daļa mūsu dzīvojamās ēkas ir tipveida projekti un tādējādi identiskas, ir svarīgi izmantot pārbūvi kā iespēju dažādot dzīvojamo fondu. Tas var tikt darīts, modificējot un uzlabojot dzīvokļu plānojumus, lai tie būtu piemērotāki plašākai iedzīvotāju grupai un apmierinātu arī viņu mainīgās vajadzības.

Mikrorajoni bieži tiek kritizēti par to vienveidību un identitātes trūkumu. Tomēr, siltinot fasādes, mēs tikai vēl vairāk samazinām atšķirības starp dažādām ēku sērijām, līdz brīdim, kad tās pat ir grūti atpazīt. Pretēji izplatītajam uzskatam, daudzos paneļu blokus ir dekorācijas un variācijas, kurām ir nozīme un kuras ir vērts saglabāt. Šie elementi sniedz vērtīgu ieskatu ikdienas dzīvē, politiskajos notikumos un sociālajā attieksmē 20. gadsimta otrajā pusē.

Integrēta renovācija

Lai gan arī nākamā metode nesaglabā sociālistiskā modernisma iezīmes, tā piedāvā pārdomātāku pieeju šo ēku renovācijai. Slovākijā bāzētās arhitektūras studijas GutGut priekšlikums ir salīdzinoši vienkāršs: gandrīz balta siltināta fasāde ar “izkaisītiem” piekārtiem tērauda balkoniem kā arhitektūras akcentiem. Kāpņu telpas, kas paneļu ēkās parasti tiek akcentētas, šeit tiek pārveidotas tā, lai tās saplūstu ar pārējo fasādi, lielo stikla plakņu vietā paredzot logus, kas atbilst pārējām ēkas proporcijām.

Tomēr šeit redzams reāls mēģinājums uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti, noajucot dažas starpsienas un ieviešot lielākas ailas, tādējādi krasi izmainot dzīvokļu plānojumus un pat apvienojot vairākus dzīvokļus, kā rezultātā katrā kāpņu telpā ir 2 vai 3 nevis 4 dzīvokļi stāvā. Turklāt augšējais stāvs ir paredzēts greznākiem, lielākiem divu līmeņu dzīvokļiem ar terasēm, sniedzot plašākas izvēles iespējas Rimavská Sobota iedzīvotājiem.

Bet visnoderīgākās pārmaiņas iedzīvotājiem, iespējams, ir koplietošanas telpu — kafejnīcas, trenažieru zāles un pat pirts — ieviešana bijušo noliktavu telpu vietā pirmajā stāvā. Lai gan šī stratēģijā arī gandrīz pilnībā izdzēš ēkas sākotnējo fasādi, tā vismaz reāli uzlabo dzīvokļu plānojumus un ērtības, kā arī ievieš arhitektonisko daudzveidību mikrorajonā. Šāds risinājums ir iespējams tikai tad, ja ēka nav apdzīvota, ņemot vērā būtiskās izmaiņas plānojumā un dzīvokļu skaitā. Taču, ņemot vērā, ka iedzīvotāju skaits Latvijā pamazām sarūk, koncentrēšanās uz dzīvokļu kvalitāti, nevis kvantitāti, nešķiet tik slikta doma.

Identitātes pārrakstīšana

Ja pirmās divas renovācijas stratēģijas varētu raksturot kā ēku identitātes vai vēstures dzēšanu, tad šī iet soli tālāk, mēģinot to pārrakstīt. Skatoties uz apšūto koka ēku ar violetajiem mežģīņu balkoniem, tikai tās logu proporcijas nodod ēkas padomju pagātni. Tas šķiet apzināti, vismaz no attīstītāju puses. “Pirms” attēlu ar kādreizējo padomju sanatoriju Jūrmalā, ko ieskauj priežu mežs un kas ir tikai īsas pastaigas attālumā no pludmales, var atrast tikai arhitektu (OpenAD) mājaslapā.

Tagad ēka pārveidota par dzīvojamo māju ar nosaukumu “Edinburgh Apartments & Lofts”. Kamēr arhitekti stāsta par atkārtotas izmantošanas nozīmīgumu un potenciāla saskatīšanu ēkas pagātnē, nekustamo īpašumu aģenti izvēlējušies izcelt tikai kūrortpilsētas koka arhitektūras tradīcijas no 19. gadsimta, ignorējot tās nesenāko pagātni kā “karsto punktu” padomju sanatorijām un kūrortiem, kā rezultātā 20. gadsimta otrajā pusē pilsētā parādījās daudzas monumentālas modernisma ēkas.

Tā vietā, lai atsauktos uz ēkas modernisma pagātni un tā laika interesanto pieeju veselības iestāžu arhitektūrai, ēka tiek pārveidota par “tradicionālu” koka māju Jūrmalā. Šeit atrodami dzīvokļi platībā no 30 m² līdz 90 m², bet ‘loft’ tipa dzīvokļi sasniedz pat 150 m², visi ar piekļuvi vai nu terasei vai balkonam.

Šī renovācijas stratēģija ir tikpat lielā mērā par stāsta pārdošanu kā par ēkas atjaunošanu. Ironiski, ka renovētās ēkas aprakstā ir ietverti daudzi padomju modernisma principi, piemēram, pieeja dabai vai iedzīvotāju mudināšana veidot kopienu un socializēties.

Dzīvojamās telpas paplašināšana

Vēl viena populāra pieeja paneļu boku atjaunosanai ir dzīvojamās zonas paplašināšana, izveidojot ārējās galerijas, kas aptver visu fasādi. Pazīstamākais piemērs tam ir Lacaton & Vassal’s Grand Parc sociālo mājokļu renovācija Bordo, Francijā, taču “apdzīvojamās izolācijas” (ang. liveable insulation) pieeja ir iedvesmojusi daudzus arhitektūras birojus arī tuvāk Latvijai.

Viens no tiem ir re:architekti, kuri bija pārsteigti, kad 1970. gadu paneļu bloka īpašnieku kolektīvs no Prāgas, Čehijas, sazinājās ar studiju, lai renovētu dzīvojamo ēku. Lai gan process nebūt nebija vienkāršs, jo tik lielai cilvēku grupai ir sarežģīti pieņemt vienbalsīgu lēmumu, galu galā tika nolemts, ka pieeja, kas ļautu iedzīvotājiem palikt savos dzīvokļos visu būvniecības laiku, būtu vispiemērotākā.

Arhitekti būtiski palielināja balkona dziļumu visas fasādes garumā, tādējādi paplašinot dzīvojamo telpu āra zonā, izmantojot vienkāršu konsoles konstrukciju, kas ne tikai notur piebūvi, bet arī stabilizē oriģinālo struktūru. Iedzīvotāji pat varēja izvēlēties starp grīdas seguma materiāliem, logiem vai piekļuvi dārzam. Turklāt bija pat iespēja papildus iestiklot jaunos balkonus. Tas ir ne tikai lielisks veids, kā apkarot mikrorajonu viendabīgo raksturu, bet arī padara procesu pieejamāku, nodrošinot iespējas iedzīvotājiem dažādos ienākumu līmeņos.

Lai gan šī pieeja neatrisina visas paneļu ēku problēmas, šo risinājumu ir iespējams papildināt. Piemēram, pārplānojot dzīvokļus, padarot ēku pieejamāku personām ar dažādām pārvietošanās vajadzībām vai pat pievienojot papildu stāvu. Kā arī šādi dažas fasādes pat varētu saglabāt savu sākotnējo arhitektonisko autentiskumu, saglabājot dizaina elementus un materiālus, kas atspoguļo ēkas sākotnējo konstrukciju un estētiku.

Ēkas dekonstrukcija

Lai gan sākotnēju varētu šķist, ka dekonstrukcijas pieeja ir visradikālākā no visām, to ir vērts apsvērt vietās ar relatīvi viendabīgu dzīvojamo fondu un ievērojamu iedzīvotāju skaita samazināšanos. Viens no dekontrukcijas piemēriem atrodams Berlīnes Marzahn apkaimē. Šī apkaime tika izveidota 1979. gadā kā daļa no VDR (Vācijas Demokrātiskā Republika vai Austrumvācija) jaunā (pār)būves projekta, izmantojot mums ļoti pazīstamo saliekamo paneļu sistēmu. Tomēr pēc Berlīnes mūra krišanas, kas noveda pie Berlīnes atkalapvienošanās un pilsētas struktūras saplūšanas, daudzi iedzīvotāji izmantoja iespēju pārcelties citur, un rajons nevarēja izbēgt no negatīvajām asociācijām, ko cilvēki piedēvēja Austrumvācijai.

Negatīvās asociācijas bija īpaši novērojamas Ahrensfeldes mikrorajonā, kur augstceltnēm jau bija parādījušās novecošanās pazīmes. Tā kā pilsēta nevēlējās tērēt naudu renovācijai, tika nolemts ēkas nojaukt, tomēr iedzīvotāji kopā ar namu biedrību un rajona pārstāvjiem nebija apmierināti ar lēmumu. Tā radās lielākais 2000. gadu sākuma Berlīnes pilsētas pārbūves projekts — Ahrensfelder Terraces.

Mērķis bija iegūt mazāk, bet labākus dzīvokļus. Un izrādījās, ka paneļu blokus ir tikpat viegli izjaukt , kā tos ir salikt kopā. Tādā veidā laikā no 2003. līdz 2005. gadam 16 augstceltnes tika pārveidotas daudz mazākos blokos, katrs ar ne vairāk kā 6 stāviem. Dzīvokļu plānojumi tika pēc iespējas dažādoti, nonākot pie 39 dažādiem plānojumiem no 48 m² līdz 102 m² platībā. Sienas tika nosiltinātas un daudzas ēkas apkārtnē tika nojauktas, lai atbrīvotu vietu apstādījumiem. Un demontētie betona paneļi vēlāk pat tika pārstrādāti.

Lai gan renovācijas shēma galu galā tika atzīta par pārāk dārgu, lai to atkārtotu visā valstī, tāpat ir vērts no projekta aizņemties dažas interesantas idejas. Arī Latvijā pastāv potenciāls ēku daļējai demontāžai, it īpaši tagad, kad daudz vairāk iedzīvotāju vēlas uzlabot savus dzīvokļus, bet ne vienmēr ir līdzekļi jaunuzceltai rindu mājai. Modificēti, daudz intīmāki paneļu bloki varētu būt lieliska alternatīva.

Prioritāšu noteikšana

Pilotprojekts Ziepju ielā 11 varētu būt izšķirošs brīdis padomju masveida dzīvojamās apbūves nākotnei Rīgā. Kamēr mēs cenšamies noskaidrot savu nostāju pret mikrorajoniem, nosakot vērtības un mūsu vispārējās prioritātes, ir vērts vēlreiz apskatīt renovācijas piemērus no citām postsociālisma valstīm.

Vai modernisma ēku fasādi vērtējam augstāk par energoefektivitāti? Vai vēlamies pilnībā mainīt dzīvokļu plānojumus, dažādojot dzīvojamo fondu? Vai mēs varam samazināt esošo dzīvojamo fondu, nodrošināt mazāk, bet labākus dzīvokļus? Vai arī iedzīvotājiem svarīgāk ir palikt savās mājās visu renovācijas laiku?

Neatkarīgi no tā, ko mēs iesāksim, ir svarīgi, lai padomju paneļu bloki renovācijas laikā saņemtu tādas pašas rūpes un uzmanību kā tradicionālā koka arhitektūra. Nav universālas pieejas šo ēku renovēšanai, tomēr iedzīvotājiem ir jāredz savas pilsētvides potenciāls, lai viņi varētu veidot infromētāku diskusiju par to, ko viņi vēlas redzēt savā mikrorajonā.

Lai to sasniegtu, ir svarīgi izpētīt citu valstu pieredzi, vienlaikus izprotot arī to ēku tipus un vēsturi. Plašāku ieskatu par Rīgas mikrorajoniem un Baltijā būvētajām ēku sērijām varat atrast citos mūsu rakstos.