Reuse Arhitektūras atkārtota izmantošana: trīs Latvijas gadījumi

Bieži vien atkārtoti jāizmanto rūpnīcu ēkas: tās atrodas pilsētas centrā pie upēm vai dzelzceļa mezgliem un ir brīvas pēc rūpnīcu un rūpnīcu pārcelšanas ārpus pilsētas robežām.

Arhitektūras pielāgošana mūsdienu vajadzībām un ēku atkārtota izmantošana nav tikai rūpnieciskā mantojuma risināšana un būvmateriālu pārstrāde. Viens no vadošajiem spēkiem, kas atbalsta šo radošo darbību, ir atbildība pret pašreizējo un nākotnes pasaules ekoloģiju, ko neapšaubāmi ietekmē būvniecības nozares negatīvā pēda. Arhitektūra un dizains ir daļa no šīs nozares. 

Pielāgojot esošo arhitektūru mūsdienu izaicinājumiem, arhitektam ir jāuzsver esošie vēsturiskie slāņi un vienlaikus jāpievieno mūsdienīgas sastāvdaļas. Šī pieeja nedaudz atgādina kolāžu mākslinieku darbus.

Prakse iestājas pret nojaukšanu, jaunbūvi vai nomaiņu. Un otrādi, tas cenšas strādāt ar spoku ēkām kopā ar to kosmosa scenārijiem. Šī metode ietver godīgumu: dizaineri, kas to ievēro, mēdz izvairīties no pagātnes kopēšanas vai dekorēšanas. Tā vietā tā ir dažādu vēsturisko slāņu nošķiršana vienam no otra un rūpīga attieksme pret dažādu laikmetu vēsturiskajiem slāņiem: šīs profesionālās vērtības ir nostiprinātas 1964. gadā pieņemtajā Venēcijas hartā: Starptautiskajā pieminekļu un vietu saglabāšanas un restaurācijas hartā.

Autors, profesors un Londonas Karaliskās mākslas koledžas interjera dizaina vadītājs Profesors Greiems Brūkers iepazīstina ar ideju par atkārtotu izmantošanu, izprotot ēkas dzīves ciklu un nepārtrauktības iespēju, izmantojot rūpīgu stratēģiju, veidojot saliktas vecās un jaunās struktūras.

Pitraga Pietura

Arhitektūras birojs MADE arhitekti un Pitragas Pietura kopiena kopīgi izveidojuši jaunu vietas atzīmi Latvijas ziemeļu piekrastē. Pitragas ciems atrodas pie Baltijas jūras Latvijas ziemeļu krastā: 16 kilometrus no pagasta centra Kolkas un 67 kilometrus no tuvākās pilsētas Talsiem.

Vēl nesen ciemats bija pazīstams tikai ar vietējo baptistu baznīcu un padomju laika zvejniecības nozari. Bijušās zivju pārstrādes rūpnīcas vietā ir sezonas kafejnīca, kas pazīstama ar kafiju, burbuļojošiem dzērieniem un neregulāriem mielastiem.
Starp žogiem atrodas neliela silikāta ķieģeļu ēka — kādreiz tā bija rūpnīcas vārtu māja. Tuvāk jūrai pusloku kompozīciju veido vienstāva ķieģeļu apjomi ar slīpiem jumtiem. Šīs apbūves zīmes atdala privāto dzīvojamo rajonu no publiskās telpas. MADE arhitekti centās saglabāt ēkai pieguļošā pagalma un piejūras ainavas simbiozi, vienlaikus piešķirot telpai mūsdienīgu un pieprasītu funkciju un vizuāli atjauninot to.

Ārēji tikko pievienotie elementi rada iespaidu par daudz plašāku telpu, tomēr interjers ir iestrādāts oriģinālajā, ierobežotajā telpā. Mainot augstumu, sākotnējās konstrukcijas augšpusē ir novietots koka pagarinājums. Kokmateriālu ārsienu virsmas papildinātas ar atstarojošiem gofrētiem metāla slēģiem, kas siltajā sezonā rada vietu, kur paslēpties no lietus vai saules. Aukstajos mēnešos slēģi paliek aizvērti, jo telpa ir sagatavota laika apstākļu aizsardzībai.

Logu ailas ir palielinātas (nolaistas), lai telpā iekļūtu vairāk gaismas, un demontētie ķieģeļi pārvietoti uz iekštelpu, veidojot kafejnīcas galveno mēbeļu elementu – bāra leti. Maiga sajūta, kas sniedzas cauri telpai, tiek panākta ar gaiša koka logu rāmjiem, notīrītām sienām, oriģinālā apmetuma un krāsas pēdām, saplākšņa mēbelēm un, visbeidzot, tīru betona grīdu un āra soliņiem.

Alus darītava Brūzis Manufaktūra ir bijusī rūpnīca, kas celta 20.gadsimta pirmajā pusē, kuras laikā Juglā atradās vairākas ražošanas ēkas. Tagad apkaime atrodas Rīgas pilsētas nomalē. Tas kļuva par dzīvojamo ēku tikai 1950. un 60. gados. Izlases arhitektiem ir izdevies ar cieņu rekonstruēt industriālā mantojuma ēku arhitektūru, neslavinot oriģinālā apjoma kvalitāti un tiecoties pie tā atgriezties. Visas projektēšanas procesā izmantotās iejaukšanās un iestarpinājumi veido dialogu starp pagātnes un mūsdienu estētiku un ilgtspējīgas arhitektūras prasībām.

Ēkas interjers ieguvis jaunu plānojumu, ražošanas ēku pielāgojot alus darītavas vajadzībām ar visām servisa telpām, virtuvi un restorānu. Apmeklētājam dažādas ēkas zonas vienlaikus tiek sapludinātas un atdalītas ar caurspīdīgu materiālu un dažādu mēroga atveru palīdzību.

Rekonstrukcijas procesā daļa iekšējās telpas ir pārveidota par dubultaugstuma griestu telpu, kas ļauj turpināt vizuālo kontaktu un mijiedarbību starp stāstiem, vienlaikus sadalot dažādas funkcijas. Ideja tiek turpināta ārpusē ar jaunu betona terasi uz paplašināta pirmā stāva apjoma.

Šis projekts izceļ amatniecības mākslu arhitektu un celtnieku kopdarbā, jo daudzi ēku fragmenti ir izstrādāti, izmantojot sarunas uz vietas un roku zīmējumus. Šīs sarunas ir ļoti svarīgas, jo pakāpeniskais būvniecības process ļoti bieži ietver jaunus atklājumus uz vietas, un tas prasa elastību.

Lielākā daļa mēbeļu un apgaismes elementu ir pārstrādāti no vietējiem vairs neizmantotiem materiāliem. Turklāt ir rekonstruētas rūpnieciskās baterijas. To svaigais melnais izskats labi sader ar tikko pievienoto jumtu un tā melnā cewood apdari. Papildus ķieģeļu, koka un betona interjera arhitektūrai zaļās krāsas ēku fragmenti — margas, sijas un kolonnas — izceļ papildinātos gabalus.

Ainavu dizaina stratēģijas ietvaros tika nojaukts žogs pret Mārkalnes ielu un Brūzis Manufaktūras telpa pavērās apkārtnes iedzīvotājiem un kļuva izstaigājamāka. Šodien iniciatīva turpināta, nogriežot daļu no betona sienas, kas atdalīja teritoriju no Brīvības ielas. Apstādījumiem izvēlēta neapstrādāta un vienkārša augu izlase, saliekot graudveidīgos augus stingros rakstos. Starp tiem atrodams veco seguma fragmentu un jaunu betona dakstiņu maisījums. Brūzis Manufaktūra ir daļa no augošās sociāli kultūras telpas Juglas apkaimē.

Vecās cirka norises vietas neļauj apvienot dažādas mākslas formas – cirku, deju, teātri, mūziku un citus. Taču mūsdienu cirks ir sarežģīta sintētiska māksla, kas iesaista publiku, tāpēc ēkas nevar palikt nemainīgas: jaunā cirka programmām nepieciešama atkārtota arhitektūras izmantošana un transformācija.

Ikoniskās sarkanā jumta ēkas rekonstrukcijas autori ir arhitektūras birojs NRJA (No Rules Just Architecture). Rīgas cirks ir iekļauts valsts nozīmes aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, kas otrreizējās izmantošanas arhitektūras diskursu izvirza citā gaismā. Šis projekts paredz vēsturisko cirku, kas tika būvēts izrādēm, kas ietvēra dzīvnieku klātbūtni, pārveidot par cirka kvartālu Rīgas centrā.

Līdzīgi kā arheologa darbā, arī rekonstrukcijas pirmajā posmā arhitekti cirka ēku pētījuši cauri laika gaitā savāktajiem slāņiem. Šie slāņi apkopo 135 gadus: vēsture burtiski izpaužas materiālā formā un lingvistiskajos simbolos, kas palikuši no dažādiem laika posmiem, kuros vispirms Latvijā dominēja vācu un pēc tam krievu valoda.

Rekonstrukcijas pirmās kārtas pabeigšana svin daudzveidīgās īpašības un ēkas uzturēšanu. Tas nozīmē, ka konstrukcija ir iztīrīta un atbalstīta ar tehniskiem risinājumiem, lai sasniegtu energoefektivitātes standartus. Tīrīšanas laikā tika atklāti vairāki ēkas defekti un celtnieku nolaidība, kas prasīja plašāku iejaukšanos. Tomēr, noņemot cementa apmetumu, kas slēpa Johana Frīdriha Baumaņa projektētos ķieģeļu rakstus, galvenā fasāde ir atguvusi savu sākotnējo tēlu.

Vēl viens svarīgs mērķis ir sasniegts. Izmantojot CLT (cross-laminated timber) paneļus, ir uzbūvēts jauns cirka arēnas kupols, saglabājot oriģinālo konstrukcijas metāla karkasu kā nenesošu elementu no iekšpuses. Tā ir sfēriska 24 metrus plata pašnesoša konstrukcija, kas aktīvi tiek izmantota cirka scenogrāfijā: piemēram, no kupola tiek piekārtas masīvas butaforijas. Interjerā dažādas koka apdares izceļ dažādus vēsturiskus slāņus – vecie pulētie koka dēļi un jaunie CLT paneļi harmoniski pastāv kopā.

Nākamajās būvniecības fāzēs ieejas vārtu sarkanā krāsa tiks paplašināta cirka kvartālā: šis dizains palīdzēs apvienot ēku un apkārtējo pilsētvides audumu. Un cirka pagalms kļūs atvērts un savienos abas pilsētas centra ielas — projekts padarīs Rīgu izstaigājamāku un ērtāku gājējiem.

Mūsdienās aprites ekonomika un aprites būvniecība attīstās visā pasaulē: ražošanas un patēriņa modelis, kas paredz rūpīgu attieksmi un jebkādu resursu atkārtotu izmantošanu.

Trīs gadījumi šajā tekstā parāda, kā ilgtspējīgi un ilgtermiņa arhitektūras projekti, kas ietekmē apkārtējo teritoriju un kļūst par izaugsmes un attīstības punktu, var tikt realizēti dažādos veidos.

Tā ir Latvijai jauna pieeja, un to var raksturot kā glokālu, tas ir, tādu, kas reaģē gan uz globālajām pasaules tendencēm, gan lokālo kontekstu. Esošās arhitektūras atkārtotas izmantošanas un pielāgošanas stratēģiju izstrāde ir ētiska un praktiska, un citu valstu pieredze liecina, ka tā ir ļoti produktīva pieeja.

Rakstā aplūkotie arhitektūras piemēri liek pievērst uzmanību dažādiem savstarpēji saistītiem iebildumiem par pārdomātu būvniecības praksi. Viens no tiem ir mantojuma ēku izaicinošais aspekts bez īpaša statusa. Svarīgs jautājums šeit ir par to, kā pārvarēt birokrātiskās grūtības rekonstrukcijas procesā un izmantot atkārtotas izmantošanas un cirkularitātes veidošanas potenciālu globālajā kontekstā (attiecībā uz globālo un lokālo jautājumu savstarpējo saistību, faktoriem utt.). Iespējams, ka sabiedrībā attīstās vispārējā izpratne gan par aprites ekonomiku, gan par aprites būvniecības priekšrocībām.

Līdz ar to arvien aktuālāki kļūst normatīvie akti, kas novērtē ēku ilgtspējības rādītājus. No cita perspektīvas gadījumu izpētē tiek cildinātas radošas darbības, kas atdzīvina pamestas vietas un ēkas un neseko īstermiņa tendencēm, piedāvājot ilgtspējīgus pilsētas apstākļus. Tas ir jauns arhitektūras diskurss Latvijā. Tomēr ārvalstu precedenti ilustrē labklājību un ar to saistītās pārmaiņas. Visbeidzot, izstrādājot adaptīvas atkārtotas izmantošanas stratēģijas, ir nepieciešama dziļa izpratne par vietas un tās sastāvdaļu dzīves surogātpastu.