Rīgas parki

Parks pilsētā ir absolūta vērtība: šī publiskā telpa palīdz cilvēkiem nezaudēt saikni ar dabu, piedāvā scenārijus fiziskai un emocionālai atslodzei, veido horizontālus savienojumus un darbojas kā nozīmīga pilsētas ekosistēmas sastāvdaļa – samazina gaisa piesārņojumu, savāc vētru. ūdens, cīnās ar siltuma salu ietekmi, veido vidi kukaiņu, putnu un sīkdzīvnieku eksistencei.

Rīga ir zaļa Eiropas galvaspilsēta, taču, neskatoties uz to, ne visiem pilsētniekiem ir pieejams laukums, parks vai mežs 15 minūšu pastaigas attālumā.

Kopējā publisko dārzu, parku un mežaparku platība Rīgā ir 4468,2 ha — 14,69% no pilsētas kopējās platības. Savukārt visu pilsētas zaļo zonu kopējā platība ir aptuveni 7565,9 ha, t.i., 24,9 % no Rīgas kopējās platības. No tiem 59,1% ir publiskie dārzi, parki, mežaparki un pilsētas meži, bet 5,7% aizņem kapsētas, memoriālie parki un citas apbedījumu vietas.

Salīdziniet šos skaitļus ar pilsētu teritorijām, ko parki un dārzi aizņem citu pasaules pilsētu kopējā platībā:

• Oslo — 68%
• Stokholma — 40%
• Londona — 33%
• Barselona — 28%
• Seula — 27%
• Toronto un Amsterdama — 13%
• Parīze — 10%

Bet atgriežoties uz Rīgu. Visvairāk pilsētas parku ar platību no 4 līdz 20 hektāriem ir koncentrēti vēsturiskajā un centrālajā pilsētas daļā un piegulošajos rajonos, kur dominē kvartālu plānojums un blīva ielu tīkla struktūra.

Tālāk no centra, kur drīzāk atrodas mikrorajoni, parku ar platību līdz 20 hektāriem kļūst mazāk, bet parādās vairāk mežuparku un mežu. Gar austrumu, ziemeļaustrumu, ziemeļu un ziemeļrietumu pilsētas robežu veido zaļš joslas no mežuparku zonām — šīs lielās zaļās zonas ir savstarpēji savienotas ar pastaigām un potenciāli varētu tikt uzskatītas par vienotu zaļo jostu, citiem vārdiem sakot, par svarīgu pilsētas infrastruktūras daļu.

Optimālā pastaigas pieejamība — citiem vārdiem sakot, laiks, kurā pilsētnieki var nonākt parkā vai mežā — ir atkarīgs no sabiedriskā telpas mēroga:

• 15 minūtes līdz mežaparkiem,
• 10 minūtes līdz parkiem,
• 5 minūtes līdz skvēriem.

Pašlaik Rīgā optimālā pastaigas pieejamības robežās dzīvo apmēram 418 861 iedzīvotāji, kas veido 68,7% no pilsētas kopējā iedzīvotāju skaita (609 489 cilvēki).

Parku pieejamība gājējiem dažādās zonās

Kopumā 18 no 58 Rīgas rajoniem to cilvēku procentuālais daudzums, kas dzīvo ērtā pastaigas attālumā no zaļajām zonām, pārsniedz 80%.

1. Jugla — 100%
2. Mežciems — 100%
3. Daugavgrīva — 100%
4. Mīlgrāvis — 100%
5. Vecrīga — 100%
6. Trīsciems — 100%
7. Rītabuļļi — 99%
8. Zolitūde — 98%
9. Vecāķi — 98%
10. Vecdaugava — 98%
11. Vecmīlgrāvis — 96%
12. Sarkandaugava — 96%
13. Avoti — 95%
14. Centrs — 93%
15. Dzirciems — 89%
16. Imanta — 84%
17. Bieriņi — 84%
18. Grīziņkalns — 82%

No augsti urbanizētām teritorijām par zaļākajām var uzskatīt Vecrīgu, Mežciemu, Juglu. Visi šo teritoriju iedzīvotāji dzīvo optimālā pastaigas attālumā no zaļajām publiskajām zonām.

Vecrīgas apkārtni ieskauj vecākie pilsētas parki: Kronvalda parki, Bastejkalna parki, Esplanāde, Vērmanes dārzs.

Pilsētas rietumu daļā pie Kišezera atrodas Mežciema un Juglas novads. Atšķirībā no Vecrīgas, tās ir pārsvarā mikrorajonu attīstības teritorijas. Apstādījumu pieejamību vietējiem iedzīvotājiem galvenokārt nodrošina mikrorajoniem raksturīgās plašas zaļās zonas: Biķernieku mežs, Šmerļa mežs, Juglas mežs, mežaparks ap Bābelītes ezeru.

Nozīmīgi ir arī vairāki parki Juglas apkārtnē: parks ap Velnezeru, tā sauktais Velna ezers (Čertoks), Strazdmuižas parki Kišezera krastā — rīdzinieku iecienīta atpūtas vieta jau 18. gadsimtā, Kēgermuižas parks., kas atrodas arī uz Kišezera.

No urbanizētākajām pilsētvides teritorijām problemātiska situācija zaļo publisko telpu pieejamības ziņā izveidojusies Dārzciema, Čiekurkalna un Brasas mikrorajonos — šajās teritorijās nav parku.

Dārzciema rajonā ir ievērojami augstāks par vidējo iedzīvotāju blīvums un tas atrodas 20 minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra. Visi Dārzciema rajona iedzīvotāji atrodas ārpus zaļo zonu pastaigas attālumā: tas nozīmē, ka 18 388 cilvēki ikdienā nevar vienkārši pastaigāties pa parku pie savas mājas — viņiem tur jāiet apzināti.

Līdzīga situācija izveidojusies arī Čiekurkalna apkārtnē. Lai gan iedzīvotāju blīvums šeit ir zem vidējā, 7686 šeit dzīvojošajiem cilvēkiem nav parku, kas atrodas pastaigas attālumā. Bet turpat blakus atrodas lielākā pilsētas teritorija, kuru aizņem kapsēta un memoriālais parks. Iespējams, šīs plašās zaļās zonas iekļaušana iedzīvotāju ikdienā palīdzētu uzlabot situāciju, padarot apstādījumus pieejamus Čiekurkalna apkārtnes iedzīvotājiem: pēc Stravas teiktā, cilvēki nav īpaši aktīvi, tomēr dažkārt te paskrien un brauc ar velosipēdu.

Tikai 12% cilvēku citā liela blīvuma apkaimē, Brasā, dzīvo optimālā pastaigas attālumā no zaļajām sabiedriskām vietām. Tas nozīmē, ka aptuveni 11 180 cilvēku pie mājām nav parku vai mežu. Tajā pašā laikā ievērojamu daļu rajona teritorijas aizņem kapsētas: Lielie kapi (Lielie kapi) un Rīgas Aizlūgumu kapi (Pokrova kapi). Nav pārsteidzoši, ka parku trūkuma dēļ vietējie iedzīvotāji šeit aktīvi brauc ar velosipēdu un skrien.

Vēl nedaudz statistikas

Aptuveni 418 861 cilvēks (68,7% no pilsētas iedzīvotāju kopskaita) dzīvo optimālā pastaigas attālumā no Rīgas parkiem. Bet aptuveni 190 628 cilvēkiem (pārējiem 31,3% pilsētas iedzīvotāju) nav pieejami parki pastaigas attālumā — un pilsētai būtu jādomā, kā to mainīt, jo parki un mežainās teritorijas palīdz uzturēt iedzīvotāju fizisko un garīgo veselību.

1. Dārzciems
2. Čiekurkalns
3. Dārziņi
4. Berģi (apkaime)
5. Bukulti (apkaime)

6. Suži (apkaime)
7. Kundziņsala
8. Spilve
9. Brasa
10. Atgāzene

11. Brekši
12. Jaunciems
13. Šķirotava
14. Mangaļsala
15. Mūkupurvs

Neskatoties uz to, ka Rīga ir viena no zaļākajām Eiropas galvaspilsētām, tai ir problēmas ar parku un mežu pieejamību veselai trešdaļai iedzīvotāju, kas nozīmē, ka, pieaugot pilsētas iedzīvotāju skaitam, līdz ar to arī šī problēma pieaugs.

Šis teksts ir Rīgas zaļo zonu potenciāla izpēte. Pirmie tajā izdarītie novērojumi ir jāattīsta tālāk. Balstoties uz savāktajiem datiem, var izvirzīt vairākas hipotēzes. 

Pirmā ir tas, ka ar kabatas parku (vai pocket parku) palīdzību var palielināt zaļās platības apjomu gan kvartālos gan mikrorajonos.

Otra hipotēze ir tāda, ka Rīgai ir milzīgs resurss meža parku un mežu veidā pie pilsētas robežas: rīdzinieki jau tos aktīvi izmanto, bet daudziem cilvēkiem tie paliek nepieejami, un šajās teritorijās bieži vien nav ērtas infrastruktūras,to var pakāpeniski attīstīt.

Trešā hipotēze ir, ka kapsētas var izmantot kā papildu publiskās zaļās zonas: to platība Rīgā ir 420,5 hektāri, kas ir 1,38% no pilsētas kopējās platības. Dažus no tiem pilsētas iedzīvotāji jau izmanto pastaigām.

Prakse integrēt kapsētas pilsētas publisko telpu sistēmā jau pastāv Skandināvijā un cita starpā palīdz tās padarīt drošākas. Par to, kā tas darbojas, mēs runāsim turpmākajos rakstos.

Mēs turpināsim vākt datus un kopīgot tos turpmākajos tekstos ar umagamma komandu — sekojiet līdzi jaunumiem.