Režisors Viesturs Kairišs: nacionālā kino seja

Viss sākās ar teātri

Viesturs Kairišs ir atzīts režisors ne tikai dzimtenē, bet arī visā pasaulē. Pirmkārt, Eiropā viņš ir pazīstams kā operas režisors.

Karjeru teātrī Kairišs uzsāka deviņdesmito gadu beigās un ātri kļuva par pilna laika režisoru Jaunajā Rīgas teātrī. Pēc trīs gadu darba viņš Latvijas Nacionālajā operā iestudēja Pjotra Čaikovska operu “Jevgeņijs Oņegins” un par to saņēma nacionālo Lielo mūzikas balvu.

Drīz vien viņš tika uzaicināts strādāt pie Vāgnera operas tetraloģijas “Nībelungu gredzens” projekta. Nedaudz vēlāk Kairiša pasaules drāmas šedevru interpretācijas jau bija uz skatuvēm Berlīnē, Ķelnē un Darmštatē.

Kopš 2020. gada Kairišs ir Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs. Uz savas skatuves Kairišs iestudējis Šekspīra, Ibsena, Brehta, Vailda darbus.

Viesturs Kairišs daudz strādā arī ar nacionālo literatūru. Viņa vadībā tikušas iestudētas latviešu rakstnieka un dramaturga Rūdolfa Blaumaņa, rakstnieces un Baltijas Asamblejas balvas ieguvējas Ingas Ābeles, dzejnieces Māras Zālītes lugas. Kairišs rada mākslu, kas atbild uz auditorijai aktuāliem jautājumiem. Viņa izrāžu atmosfēra vienmēr atbilst sabiedrības noskaņojumam.

Tāda pati pieeja meklējama arī kinorežisora darbos.

“Melānijas hronika” jeb kolektīvā atmiņa

Kairišs veido spēlfilmas telpu tā, lai tā kļūtu par daļu no skatītāja paša pasaules un vēstures. Filmas varoņi ir īsti cilvēki, tikmēr ainavas un rekvizīti – īstas lietas no ikdienas.

Svarīgs Latvijas vēstures atainojums, bija Kairiša biogrāfiskā filma “Melānijas hronika”, kas balstīta uz žurnālistes Melānijas Vanagas grāmatas motīviem.

Melnbaltā vēsturiskā drāma uz ekrāna atveido 1941. gada jūnija nacionālo traģēdiju – Latvijas iedzīvotāju masveida deportāciju. Pirmais izsūtīto vilnis uz Sibīriju bija 15 tūkstoši cilvēku. Filma parāda sievietes smago likteni, pavadot 16 gadus trimdā, smagi strādājot. Viens sirdi plosošs stāsts, kas atrādīts uz ekrāna, bet cik no tiem ir nezināmi un pazuduši? Tūkstošiem.

Melānijas hronikās režisors izmanto smalku rediģēšanu: gadalaiki mainās ļoti raiti – tikpat ātri, bet monotoni un šausmīgi skumji paskrien Melānijas dzīve Krasnojarskas teritorijā.

Neaizsūtīto vēstuļu kaste, ko Melānija raksta vīram, piepildās viņas acu priekšā. Un, lai gan dinamiskā montāža neļauj skatītājam pilnībā iegremdēties varones dzīves monotonijā, joprojām ir šausminoši iedomāties par to, cik viegli šie 16 gadi tika izdzēsti no varones dzīves.

Latgale uzmanības centrā

Būtiska atšķirība starp kino un reālo dzīvi ir tā konkrētība. Skatītāja skatiens pieķeras konkrētam realitātes aspektam, kuru režisors izcēlis apzināti. Viņš liek akcentus un parāda problēmu no sava viedokļa, novirzot uzmanību uz to, ko pats uzskata par īpaši svarīgu.

Tas ir redzams dokumentālajā filmā “Pelikāns tuksnesī” (2014). Skatītājam nav iespējas izvēlēties, kā skatīties uz Latgali. Kairišs ar kameras palīdzību pārraida savu redzējumu par apkārtni. Viņš vēlas inficēt skatītāju ar savu mīlestību un valdzinājumu pret seno latviešu zemi. Viņš burtiski pierāda, otrpus ekrānam esošajam cilvēkam, Latgales nozīmi, tās dabu un paražas.

Īpaša interese par Latgali meklējama daudzās režisora filmās. Tā parādās kā atmosfēriska ainava jau viņa pirmajā pilnmetrāžas filmā “Pa ceļam aizejot” (2001). Tomēr Latgale iegūst nozīmīgāku lomu filmā “Pilsēta pie upes” (2020).

Vai mēs vispār eksistējām “Pilsētā pie upes”?

Kairišs prāto, kādu vietu Latvija ieņem pasaules vēsturē: vai tā eksistē ārpus to valstu konteksta, kuras tika okupētas divdesmitajā gadsimtā? Kāda ir Latvijas identitāte, neatkarība, brīvība?

Režisors šo ideju attīsta filmā “Pilsēta pie upes”. Mazā, vārdā nenosauktā pilsētiņā, iemīļotajā Latgalē, viens laikmets aizstāj otru. Vispirms Latvijas diktators Ulmanis, pēc tam komunistiskais periods un tad nacistiskais.

Galvenais varonis — Ansis, parasts mākslinieks, kurš veido zīmes un norādes, dzīvo šajā verdošās vēstures katlā un dara savu mīļāko lietu — zīmēšanu. Ap viņu izvēršas galvu reibinoši notikumi, kas satricina vienkārša un pieticīga Latgales iedzīvotāja priekšstatu par pasauli.

Režisors arī vizuāli rada šo nestabilitāti ap galveno varoni visā filmā, izmantojot holandiešu leņķi, kurā kamera apzināti sagāž horizontu. Būtībā šī tehnika tiek izmantota, lai parādītu varoņa satraukumu un emocionālos pārdzīvojumus. Šeit visa realitāte, visa Latvijas vēsturiskā pagātne ir pilnīga nestabilitāte.

Brīvība, Gaiss, “Janvāris”

1991. gads bija pagrieziena punkts visai valstij un, protams, arī režisoram. Šim gadam ir milzīga ietekme uz Kairišu – pēc 19 gadu dzīves Padomju Latvijā, visa pasaule beidzot atveras viņa priekšā. Ieskaitot kinematogrāfisko.

Kairišam bija svarīgi uzsvērt šo pieredzi un atspoguļot to filmā “Janvāris” (konkursa “Tribeca” uzvarētājs un nominants no Latvijas “Oskaru 2023” longlistā).

Šī drāma par jauno režisoru pieaugšanu, piedzīvojot Rīgas barikādes, iekaroja ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskās publikas sirdis. Kairišs veltīja filmu visiem filmu veidotājiem, kuri zaudēja dzīvību, mēģinot notvert savas dzimtenes veidošanās notikumus.

Janvāris, kā pirmais gada mēnesis, ir jaunas valsts un nācijas dzimšana. Katrs sākums dod spēku un cerību labākai nākotnei, jaunām iespējām. Un līdz ar jaunu stāstu parādās arī jaunas radošas personības — filmas galvenie varoņi.

“Janvāris” beidzot parāda latviešus tādus, kādi viņi baidījās būt viscaur 20. gadsimtam. Cilvēki, kuri ir gatavi aizstāvēt savu neatkarību un identitāti. Viņiem vairs nav baiļu, kādas izjuta “Pilsēta pie upes” varoņi.

Kādā intervijā Kairišs teicis, ka mākslai vajadzētu dziedināt cilvēkus vai vismaz censties to darīt. Viņam kamera un kino ir ierocis, ar kuru režisors atklāj melus un piedāvā jaunu ceļu.