Rituāli, paražas, svētki: Latvijas lauku kultūrasīpatnības

Daudzi lauku svētki un tradīcijas ir dzīvas joprojām. Tie gan pagāniski, gan kristīgi rituāli, iniciācijas rituāli, dziesmas, dejas un nacionālie ēdieni. Tos joprojām izmanto tādās vietās kā Alsunga, Mazirbe un citās nelielās pilsētās un apdzīvotās vietās. Līdzīgi citām kultūras izpausmēm, tās stipri atšķiras dažādos reģionos.

Šajā rakstā esam uzskaitījuši dažas no spilgtajām lauku tradīcijām, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Plašākai Latvijas lauku tradīciju iepazīšanai iesakām doties uz kādu no etnogrāfiskajiem muzejiem — to uzskaitījumu atradīsiet šī teksta beigās.

Ģimene un kāzu rituāli

Kaimiņu kopiena un ģimenes saites veido attiecību pamatu ciematos. Ar to saistīti dažādi iniciācijas rituāli, kas laukos ir dzīvi joprojām. Visredzamākais piemērs ir kāzas, kuru laikā līgavas tiek izvestas no vecāku mājas ar acu apsēju. Šis paradums ir cēlies no pagānu laikiem, kad līgavas tika nolaupītas un, lai meitene neatrastu atpakaļceļu, viņai tika aizsietas acis.

Suiti ir etnogrāfiska grupa, kas dzīvo Kurzemes rietumdaļā un ir katoļticīga — pazīstama arī ar senām un ļoti spilgtām kāzu tradīcijām. Suitu etnogrāfiskie un folkloras ansambļi bieži uzstājas, lai demonstrētu suitu kāzu tradīcijas, kā arī reālās kāzās.

Pēc senām latgaliešu tradīcijām līgavas māsas pirms kāzām pina vainagu — kāzu diena meitenēm bija pēdējā, kad viņām bija tiesības to nēsāt uz galvas. Šajā laikā līgavainis ar tēvu ieradās pie līgavas mājām un tēvs iztaujāja par ģimenes saimniecību un lūdza parādīt līgavu, kas paradzēta dēlam. Mājas saimnieki varēja izvest mazu meitenīti — kāpēc lai tā nebūtu līgava? Taču tēvs no viņas atteicās un jautāja, vai mājā nav pieaugušākas un skaistākas līgavas. Visbeidzot, pēc simboliskās tirgošanās, pie tēva tika vesta solītā meitene. Viņa apzinājās gaidāmo šķiršanos no mājām un sāka raudāt.

Pēc tam pāris dodas uz baznīcu laulāties. Pa ceļam viņi tiek pārbaudīti, vai ir gatavi ģimenes dzīvei: līgavainis cērt malku, līgava min linus, kā arī tiek pārbaudīta viņu spēja gulēt kopā šaurā solā. Pēc kāzām sākas dziesmas, dejas un laimīgas dzīves vēlējumi. Līgavai noņem vainagu un apsedz galvu ar lakatiņu, simbolizējot viņas jauno precētās sievietes statusu.

Kad piedzima bērns, viņam tika rīkotas kristības(krustabas) — rituāls uzņemšanai ģimenē. Agrākos laikos to noturēja devītajā dienā pēc dzemdībām (šodien to rīko arī vēlāk) un deva zīdainim vārdu. Krustabas var ilgt līdz divām dienām. Pirmajā dienā radinieki, krustmātes un tēvi pulcējas pie galda, ēd baltas krāsas produktus, kas simbolizē jaundzimušā tīrību – parasti tā ir maize un piens. Viesi sastājas ap galdu cieši klāt cits citam, lai zobi bērnam aug blīvi un vienmērīgi. Viņi iepazīstas ar zīdaini, dzied dziesmas ar solījumiem viņu pasargāt un dejo ar bērnu uz rokām, lai piesaistītu veiksmi un laimi.

Otrajā dienā jaundzimušajam tiek pasniegtas dāvanas, vienlaikus šūpojot bērna šūpulīti. Ja ģimene ir bagāta, zēnam dāvina kumeliņu, lai viņš izaudzina zirgu; meitenei savukārt dāvina telīti, lai izaug govs.

Svētki un paražas 

Sezonālie cikli ir piesaistīti lauksaimniecības darbiem un kalendāra svētkiem. Vieni no krāšņākajiem un izplatītākajiem — Jāņi jeb Jāņu diena, ko svin visā valstī — par šiem svētkiem rakstījām sīkāk. Vasaras saulgriežu svinībām ir īpatnības atkarībā no reģiona. Piemēram, Baltijas piekrastē, Mazirbes ciemā, šajā dienā tiek rīkoti ugunskuri pludmalē, godinot jūras auglību un pārpilnību. Šajā un citās apdzīvotās vietās, piemēram, Jūrkalnē, uguns rats ripo no stāvkrasta ūdenī, ļaujot tam ieripot jūrā.

Līdzās Jāņiem ciemos populāri ir arī Miķeļi, kurus svin 29. septembrī — rudens ekvinokcijas svētki, kas simbolizē ražas novākšanas beigas. Latviski to sauc par apjumībām vai appļāvībām — tā ir pēdējā diena, kad pļauj labību. Vecrīgā šajā dienā rīko lielu gadatirgu, uz kuru pulcējas lauksaimnieki no visām Latvijas pilsētām. Visā valstī sievietes cep maizi, bet vīrieši cienā viesus ar mājās gatavotu alu. Kurzemes ciemos šajā dienā tiek gatavots sklandrausis jeb žoguris — sens ēdiens rupji maltu rudzu mīklas groziņos, ko krievu valodā dažkārt dēvē par Sklandu prjaņikiem. Gadījumā, ja eksperimentēt ar tradicionālo virtuvi negribas, sklandrausi var aizstāt ar burkānu pīrāgu.

Miķeļus pavada rituāli, kas palīdz piesaistīt saimniecībai labklājību: nedaudz graudu atstāj uz lauka Jumim – auglības dievībai, kas mīt vārpās un palīdz audzēt labu maizi, ja zemkopis gada laikā centies un ir atstājis cienastu. Ar Miķeļiem saistītās pazīmes nosaka laika apstākļus nākamajam gadam: ja ozolos vēl palikušas zīles, Ziemassvētkos uzsnigs dziļš sniegs; ja lapas nobirušas tikai pēc Miķeļa dienas, pavasarī sniegs turēsies ilgi; lietus Miķeļos paredz, ka nākamā vasara būs silta.

Cita latviešu tradīcija, kas joprojām aktuāla rudenī, ir Mārtiņdiena 11. novembrī. Tā simbolizē ganību beigas un ziemas perioda sākumu. Tāpat kā Meteņu ķekatās, šajā dienā cilvēki maskās staigā no pagalma uz pagalmu, dodot svētību saimniekiem un viņu ģimenēm. Lai nākamais gads būtu ražīgs un veiksmīgs, rīko svētku mielastu, daļu ēdiena dāvājot gariem un dieviem. Pieņemts galdā pasniegt asinsdesu un ēdienus no kartupeļiem un zirņiem, pīrādziņus ar speķi un veselīgas biezpienmaizes, biezpienu un medu.

Pagānisms un kristietība

Tāpat kā citās Baltijas valstīs, arī Latvijā garīgā dzīve ir veidota ciešā pagānisko un kristīgo tradīciju savijumā; ciematos, kur joprojām dzīvo seno etnisko grupu pārstāvji, tas jūtams īpaši spēcīgi. Suitu galvaspilsētā Alsungā būtiska iezīme ir koka krustu izgatavošana, kurus uzstāda uz ģimenes kapiem.

Pie tradicionālajiem Alsungas svētkiem pieder Māras diena jeb zāļu diena, ko svin 15. augustā. Līdz šai dienai nepieciešams savākt dziednieciskos ārstniecības augus, lai pēc tam tos iesvētītu baznīcā. Svētītos augus lietoja uzturā, deva lopiem, glabāja īpašās vietās katrā mājā, arī skapjos. Ar tām tika aizdedzinātas telpas īpašos gadījumos — kad kāds mira, kad lopi slimoja, vai sliktos laikapstākļos.

5 vietas, kur saglabā un popularizē tradīcijas

Latvijā ir vairāki lieli muzeji un etnogrāfiskie centri, kas palīdz saglabāt tradīcijas nākamajām paaudzēm. Apmeklēt šādu vietu nozīmē ne tikai iepazīt Latvijas tautu kultūras īpatnības, bet arī palīdzēt finansēt kultūras vērtību atjaunošanas un uzturēšanas programmas.

• Rīgā Juglas ezera krastā darbojas Latvijas etnogrāfiskais muzejs — viens no lielākajiem brīvdabas muzejiem Eiropā. Šeit ir 118 XVII-XX gs. dzīvojamās, saimniecības un sabiedriskās koka ēkas. To vidū ir latviešu zemnieku, amatnieku un zvejnieku pagalmi, krievu vecticībnieku mājas Latgalē un lībiešu zvejnieku mājas Kurzemē, kā arī dažādu konfesiju un pirts baznīcas. Iepriekš piesakoties, iespējams apmeklēt muzeja krātuvi un izpētīt tās milzīgo arhīvu.

• Alsungas pilsēta jau gandrīz 400 gadus ir suitu novada sirds. 2009. gadā tos atzina par UNESCO nemateriālo mantojumu. Kultūras centrā, kas atrodas Alsungā, iepazīstina ar tautas vēsturi un sadzīvi, rīko tautastērpu un instrumentu darināšanas meistarklases, rīko tautasdziesmu un deju vakarus. Paziņojumiem visērtāk sekot feisbukā.

• Madonas Novadpētniecības mākslas muzejs pastāv kopš 1944. gada un ir veltīts vietējai kultūrai un amatiem: te vāc, glabā un eksponē materiālus par Madonas novada vēsturi, kultūru un mākslu. Muzejs atbalsta arī izglītojošas programmas skolēniem un rīko regulārus mūzikas vakarus (sarakstam visērtāk sekot muzeja feisbukā).

• Slutišķu ciemā atrodas vecticībnieku kultūras muzejs — vecticībnieku lauku sēta. Šeit var apskatīt senas mājas ar raksturīgiem koka rotājumiem, kā arī uzzināt par vecticībnieku tradīcijām, kuri šeit pārcēlās no Krievijas XVII gadsimtā. Atklātā ekspozīcija ir sadalīta divās daļās: “Vecticībnieku māja ar lūgšanu tērpiem, ikonām un grezniem audumiem”, kā arī “zirgu pajūgi un darbarīki Daugavpils novadā” ar zirgu pajūgiem un 20. gadsimta pirmās puses rīkiem. Muzejs atrodas vēsturiskās Biržu muižas ēkās.
  

• Etnogrāfiskais nams “Zvanītāji” piedāvā senas tradīcijas mūsdienu interpretācijā. Šeit apskatāmi sadzīves priekšmeti, Rucavai raksturīgie tautastērpi, zeķes, cimdu raksti; vietējie entuziasti un Rucavas sievietes rīko tradicionālo kultūras programmu, kas iepazīstina ar vietējās virtuves ēdieniem: rudzu maizi, burkānu pīrāgu sklandrausi, medu un zāļu tējām. Ievērojama ir arī pati māja, kurā atrodas muzejs: tas saglabājis savu vēsturisko veidolu kopš XIX gadsimta beigām.