Šifrētā Pasaule: Ceļvedis Latviešu Ornamentiem

Kur pazuduši ornamenti?

Vienu no skaļākajām kampaņām pret ornamentiem uzsāka austriešu arhitekts Ādolfs Loss: 1908. gadā viņš publicēja grāmatu „Ornaments un noziegums“, kurā daiļi nosodīja šo rakstu izmantošanu: „Mani atbaida skats uz izsmalcinātajiem pagājušo gadsimtu ēdieniem, kas grezni dekorēti tikai tādēļ, lai nožēlojamie pāvi, fazāni un omāri šķistu vēl garšīgāki. Tas man liek justies šausmīgi, it kā pienācīgi būtu ēst šos pildītos tēlus kādā kulinārijas mākslas izstādē. Es dodu priekšroku vienkāršam liellopa gaļas cepetim.“ 

Lai gan Loss bija pret ornamentiem virspusīgākajā nozīmē – trīsdimensiju, plastisku rotājumu, mājokļiem, mēbelēm un sadzīves priekšmetiem, – Eiropā viņa vārdus nopietni uzklausīja un atbalstīja daudzi topošie modernisti. Turklāt, lai gan tradicionālais ornaments patiesībā ir daudz tuvāks abstraktajai, nevis klasiskajai mākslai, tika nolemts no tā atteikties: modernisti šķīrās no vēstures un „attīrīja“ visu lieko. 

Par laimi, Losa un viņa laikabiedru pamācības ne visur tika pieņemtas. Jaunās nacionālās valstīs, piemēram, Baltijā, Norvēģijā un Somijā, gadsimta pirmajā pusē tika padziļināti pētītas saknes un tautas māksla – tai skaitā ornamenti.

1940. gadā, etnogrāfs un latviešu lietišķās mākslas popularizētājs Edvards Paegle izdeva grāmatu „Latviešu tautas rakstu krājums“. Šajā darbā viņš pētīja latviešu ornamentu izcelsmi un formas. Paegle uzsvēra, ka latviešu ornamenti ir saglabājuši savu seno, abstrakto formu.

Tas tos atšķīra no kaimiņvalstu ornamentiem: igauņi, lietuvieši un slāvi vienkāršas ģeometriskas zīmes pārveidoja par fantastiskiem dzīvniekiem un eksotiskiem ziediem, bet latvieši attālinājās no „animālistiskiem un veģetatīviem ornamentu motīviem“, pārvēršot tās abstraktās lineārās figūrās. 

Pētnieki identificē starp 10 un 20 galvenos ornamentus. Vienu no populārākajām klasifikācijām izstrādāja Jēkabs Bīne, kurš pētīja tautas rakstus paralēli Paeglei. Uzmetīsim tai aci.

Dieva Zīmes

Izskats: uz augšu vērsts trīsstūris.

Nozīme: debesu zīme, „Debesu Tēvs“ (senākā latviešu dievība); saistās ar vīrišķīgu varu, „debesu jumtu“; to novietoja jumta virsotnēs, lai „dzīvotu zem Dieva“. Bieži tiek attēlota kombinācijā ar apli augšpusē („Dieva acs“).

Māras Līklocis

Izskats: līkloči, horizontālas līnijas.

Nozīme: Māra ir mātišķā dieviete, zemes un pazemes valstību valdniece. Māras līklocis simbolizē ūdeni, jūru un pašu dievieti, kuru dažkārt dēvē par Melno Čūsku.

Laimas Zīmes

Izskats: Viena vai dubulta „Eglīte“, kas atgādina lapotu zaru vai putna spalvu.

Nozīme:  Laimas, dvēseļu aizbildnes, zīme nosaka cilvēka likteni un tālāko dzīves ceļu. Viņas galvenais atribūts ir slota, ko viņa tvaicē kopā ar jaundzimušu bērnu karstā vannā. Viņa izmet no mājas visu slikto un netīro, tostarp negatīvās emocijas: skaudību un aizvainojumu.

Saules Zīme

Izskats: aplis, kvadrātu režģis vai astoņlapiņu zieds.

Nozīme: Saules simbols; apzīmē dzīves kustību un mātišķu enerģiju – izmanto sieviešu rotaslietās un apģērbā, kā arī uz vērpjamajiem ratiņiem un citiem pūra rīkiem. 

Mēness

Izskats: visbiežāk tiek attēlots ar pusloka vai atvērtām rombveida zīmēm.

Nozīme:  Mēness ir cieši saistīts ar lauksaimniecību; zemnieki apzinājās, ka nakts izgaismotājs debesīs ietekmē augšanu, tāpēc godināja to, cerot uz bagātīgāku ražu. Mēness zīme aizsargā arī karavīrus, tāpēc to kā amuletu piestiprināja pie vīriešu apģērba un bruņām. 

Zvaigznes

Izskats: četru, sešu vai astoņu punktu krusts.

Nozīme: drošības zīme, kas stājās ceļā pret tumsas spēkiem un pazemes pasaulei. Ar zvaigznēm izšūta sega aizsargā aizmigušā dvēseli. Tā ir vairāk izplatīta somugru etnosos, tāpēc Latvijā biežāk sastopama lībiešu apdzīvotās vietās.

Jāņa Zīme

Izskats: trīsstūris ar savienotu rombu virsotnē.

Nozīme: vīriešu spēka, darbības un auglības zīme. Viena no simbola nozīmēm: Saule, kas stāv Miera kalna virsotnē.

Jumis

Izskats: divas krustotas vārpas, kas atgādina burtu „W“.

Nozīme: Jumis ir ražas dievs; viņa zīmi bieži izmantoja rituālos, lai veicinātu labības augšanu, kā arī novietoja uz jumta, lai nodrošinātu labklājību un pārticību ģimenei.

Austras Koks

Izskats: sazarots „koks“ ar simetriskiem zariem.

Nozīme: vispārināts modelis cilvēka zināšanām un priekšstatiem par pagātni, tagadni un nākotni; dzīves plūsmas simbols. Latviešu tradīcijās to izmanto kā sievišķīgu simbolu – vainagos, vilnas audumos, kreklos un rotaslietās.

Mārtiņa Zīme

Izskats: shematiski attēloti divi krustoti gaiļi.

Nozīme: gailis ir rītausmas, pamošanās un modrības, kā arī vīrišķības simbols. Latviešiem, tāpat kā slāviem, tas bija mājas saimnieka gars, tāpēc, apmetoties mājā, pirmo ielaida gaili un atstāja pa nakti. Putna dziedāšana rītausmā tika uzskatīta par labu zīmi. 

Usiņš

Izskats: abstrakts divu sajūgotu zirgu un saules ratiņu tēls.

Nozīme: Ūsiņš ir debesu zirgu un gaismas gars, kas saistīts ar pavasari, lauku darbu uzsākšanu, kā arī zirgu kopšanu. Viņu pielūdz labas ražas vārdā un šī zīme piešķir veiksmi ceļojumos.

Veļu Mātes Zīme

Izskats: stilizēta varde.

Nozīme: pēcnāves un nakts simbols, jo vardes uzdarbojās naktī; Veļu mātes zīme sargā mirušo dvēseles un uztur to saikni ar dzīvo pasauli, tāpēc zīme ir īpaši populāra Kurzemē uz kapu pieminekļiem.