Mūsdienās Krievu drāmas teātra fasādi rotā Kaļķu iela, taču agrāk te tecēja neliela upīte Rīdzene, pie kuras krastiem rosījās kalēji un darbojās kaļķu krāsnis. Tieši pateicoties šiem amatiem, savus nosaukumus ieguva Vecrīgas centrālās ielas: Kaļķu un Kalēju iela.
Pēc ugunsgrēka XVII gadsimtā, kad nodega daudzas koka celtnes, kalēji tika pārcelti, upi sāka pamazām aizbērt, bet abas šīs ielas kļuva par pilsētas darījumu centru, kur nu atradās policija, pilsētas patversme, pasts un veikali.
Akciju sabiedrība “Uļei” (“Strops”)
XIX gadsimta vidū Rīgā, kā nozīmīgā savienojuma punktā starp Eiropu un Krieviju, sāka apvienoties tirgotāju savienības, un to vidū īpašu vietu ieņēma akciju sabiedrība “Uļej” (“Strops”), kuru 1863. gadā dibināja krievu tirgotāji. Nosaukums tika izvēlēts simboliski – strops, kas krievu un arī latviešu valodā nozīmē – bišu māja, kā saliedētības un darba simbols. Drīzumā biedrība iegādājās veco pasta ēku Kaļķu ielas un Riharda Vāgnera ielas stūrī, kas kļuva par tās pirmajām mājām.
museumstudiesabroad.org
Sākumā šeit izvietojās vairākas organizācijas, tostarp Trešā savstarpējā kredīta biedrība un Krievu klubs, taču ēka bija mazāka, nekā gribētos, un, lai paplašinātos, tirgotāji sāka uzpirkt blakus esošās celtnes. Viena no iegādātajā ēkām bija arī arhitekta Kristofa Hāberlanda māja Kalēju ielā.
Līdz 1880. gadam organizācija “Uļej” (“Strops”) pieņēma lēmumu veco māju vietā uzcelt jaunu ēku. Projektu pasūtīja pie pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga, kurš nodarbojās arī ar ugunsgrēkā cietušā Operas un baleta teātra restaurāciju. Galvenais nosacījums – plaša banketu un teātra izrāžu zāle. Šmēllings nolēma saglabāt Hāberlanda nama fasādi, iekļaujot to jaunajā ēkā.
Teātra skatuves pirmsākumi
1882. gadā Kaļķu ielā tika uzcelta ēka, kas krasi atšķīrās no agrākajām pieticīgajām celtnēm. Veco nepievilcīgo mājiņu vietā tagad te slējās majestātiska četrstāvu ēka ar tornīšiem stūros. Tā fasāde, kas veidota, ievērojot renesanses labākās tradīcijas, atgādināja Florences palazzo: masīvie izciļņi izcēla stūrus, bet smalkie, pusapaļie trešā stāva logi piešķīra ēkai svinīgumu.
Īpašu uzmanību piesaistīja otrais stāvs, kur starp logiem ir izvietotas elegantas kariatīdas. Virs katra loga ar lielu gliemežvāku fonā varēja redzēt akciju sabiedrības emblēmu – stropu, ap kuru spieto bites. Šis simbols ne tikai izcēla nosaukumu “Uļej”, bet arī atgādināja par tā biedru saliedētību un strādīgumu.
Galvenā ieeja tolaik atradās nevis no Kaļķu ielas, kā tas ir mūsdienās, bet gan no Riharda Vāgnera ielas puses, kas tolaik bija pazīstama kā Lielā Ķēniņu iela. Masīvo portālu balstīja divi Atlanti – slavenā tēlnieka Augusta Franca Folca darbs. Aiz smagajām durvīm pavērās plašs vestibils, kur tālāk varēja doties uz garderobi vai pa platām kāpnēm augšā uz greznajām zālēm.
Otrajā stāvā atradās Krievu kluba telpas: mājīga bibliotēka ar koka apdari, lasītava, biljarda istaba, kartes, kamīnzāle un plaša ēdamzāle ar bufeti. Īpaši iespaidīga bija pati ēdnīca – tā tika noformēta tradicionālā krievu stilā: kokgriezumu portāli ar kluba monogrammu, kolonnas ar uzrakstiem “Hleb da Sol” (“Maize un sāls”) un “Milosti prosim” (“Laipni lūgti”).
Trešajam stāvam īpašu šarmu piešķīra galvenā zāle – “Uļej” (“Stropa”) lepnums. Šajā skatītāju zālē ar 550 vietām slaidās kolonnas ar Korintas ordera kapiteļiem balstīja šauru balkonu, no kura pavērās lielisks skats uz skatuvi. Bet, ja rūpīgāk ieskatās, uz kapiteļiem varēja pamanīt jau pazīstamo simbolu – bites, kuras arī šeit atgādināja par ēkas izcelsmi.
Ceturtajā stāvā bija noslēpusies vēl viena bufete, smēķēšanas istaba, virtuve un intendanta (pārvaldnieka) dzīvoklis. Bet kāpnes, kas veda augšup, apgaismoja divas elegantas lampas – jaunu sieviešu tēli, kas nes lāpas. Viss šajā ēkā liecināja par “Uļej” (“Stropa”) varenību, greznību un sabiedrisko nozīmību – vietu, kur kūsāja Rīgas tirgotāju un inteliģences dzīve.
Teātra skatuve “Uļej” (“Stropā”)
Kamēr Rīgā bija vācu un latviešu teātru uzplaukuma laiki, krievu teātra skatuve ilgu laiku bija kā kaut kas nepastāvīgs – tur uzstājās iebraucēju trupas, norisa amatierizrādes, gadījuma uzvedumi. Viss mainījās 1883. gadā, kad akciju sabiedrības “Uļej” (“Strops”) jaunajā ēkā pirmo reizi iemirdzējās skatuves ugunis. Tika dibināts pastāvīgs teātris, par ko tika sapņots jau kopš XIX gadsimta 60. gadiem.
Pirmais iestudējums bija Ipolita Špažinska “Majoriene” – tas kļuva par sākumu jaunai ērai. Trupa, kas sastāvēja no 16 aktieriem, pirmajā sezonā Rīgas publikai prezentēja 60 lugas. Skatuves atmosfēra, aizkulišu smarža, apslāpētas rampas gaismas – tas viss pārvērta ēku Kaļķu ielā par teātra dzīves centru.
Taču “Uļej” (“Strops”) nebija tikai teātra skatuve. Tā telpās norisa arī aktīva sabiedriskā dzīve: te tika rīkotas kostīmu balles, labdarības koncerti, dažādu kopienu svinīgi vakari. Vācu, latviešu, ebreju organizācijas labprāt īrēja telpas saviem pasākumiem, jo ēka bija slavena ar savu vērienu un izsmalcināto iekārtojumu.
1903. gadā teātra trupa pameta “Uļej” (“Stropa”) telpas un pārcēlās uz jauno ēku (tagadējo Latvijas Nacionālo teātri). Skatuve gan nepalika tukša – viesizrādes sniedza dažādas trupas, rādīja kinematogrāfu, bet par pēdējiem saimniekiem kļuva vācu aktieri.
Viss mainījās 1939. gadā. Sākoties vāciešu repatriācijai, ēku atkal nodeva sākotnējās trupas rokās. Tā pēc gadu desmitiem teātris atkal atgriezās mājās – ēkā, kur aizsākās tā vēsture.
Karš, pārmaiņas un zaudējumi
Vecais “Uļej” (“Strops”) piedzīvoja Otro pasaules karu, lai gan pretim esošās būves tika noslaucīta no zemes virsas, pati ēka saglabājās. Taču, ja sienas izturēja, tad ideoloģiskais spiediens izrādījās ne mazāk postošs. Okupācijas gados teātris bija spiests pakļauties partijas vadlīnijām, tomēr trupa centās saglabāt savu radošo mantojumu.
Arī pašu ēku skāra pārmaiņas. Tā tika radikāli pārbūvēta 1965. gadā. Pirmais rekonstrukcijas upuris bija Atlanti, kas kādreiz rotāja ieeju. Vairs nebija vecās zāles ar ērtajiem krēsliem, šauro balkonu un kolonnām. Tikai pateicoties arhitekta Andreja Holcmaņa pūlēm, izdevās izglābt vienu kapiteli ar biti – vienīgais atgādinājums par kādreizējo varenību.
Iepriekšējās zāles vietā nu bija jauna zāle – plaša, ar modernu skatuvi un balkonu. Arhitekta Jura Monvīda Skalberga projekts pilnībā mainīja teātra iekšējo telpu. Tika pārbūvēts foajē, kāpnes, bufete. Palika tikai nelielā bibliotēka un bijusī ēdamzāle – taču arī tā tika pārveidota, aizkrāsojot senos vēsturiskos uzrakstus.
Arī no ārpuses ēka zaudēja līdzšinējo harmoniju. Parādījās masīvs skatuves bloks, pazuda iekšpagalmi. No Kaļķu ielas puses tika nojaukta Hāberlanda nama fasāde, bet tās vietā uzbūvēta smagnēja pāreja. Mājīgo pirmā stāva veikaliņu vietā nu izvietojās segta gājēju galerija – daļa no ambiciozā, bet tā arī nepabeigtā projekta ielas pārvēršanai par nozīmīgu transporta artēriju.
Šādi pārbūvētais “Uļej” (“Strops”) sagaidīja XXI gadsimtu – ar atjaunotu veidolu, bet saglabājot atmiņas par savu pagātni.
Atgriešanās pie pirmssākumiem
2006. gada septembrī teātris atguva vēsturisko nosaukumu “Rīgas Krievu Teātris” un līdz ar to arī Mihaila Čehova vārdu. Tas kļuva par piemiņas veltījumu izcilajam aktierim, režisoram un pedagogam, kurš 1932. –1934. gadā strādāja Rīgā un šeit dibināja savu aktiermeistarības skolu.
Taču par īstu atdzimšanu var dēvēt 2008. –2010. gada vērienīgo rekonstrukciju. Tāpat kā iepriekšējās pārbūvēs teātra veidols atkal mainījās, bet šoreiz ar rūpēm par tā vēsturi. Tika izjauktas un no jauna izbūvētas gandrīz visas iekštelpas. Skatītāju zālē nu bija jauna skatuve ar modernu tehnisko aprīkojumu, bet vēsturiskās telpas — atguva otro elpu.
Taču galvenais sasniegums bija ēkas oriģinālā veidola atgūšana. Fasāde atguva simetriju, stūra tornīši ieņēma savas iepriekšējās vietas, bet masīvā skatuves telpa vairs nedominēja ēkas siluetā. No vecā “Uļej” (“Stropa”) saglabājies pavisam nedaudz: bibliotēka, ēdnīca, vairāki dekora elementi. Kapitelis ar biti un slavenie gaismekļi – jauno sieviešu tēli ar lāpām – tagad kļuvuši par muzeja eksponātiem.
Mūsdienās teātris turpina tradīcijas: tā repertuārā apvienojas krievu un pasaules klasika, mūsdienu lugas, muzikāli uzvedumi un izrādes bērniem. Tāpat arī trupa dodas viesizrādēs, piedalās starptautiskos festivālos. Teātris ir un paliek nozīmīgs Rīgas kultūras centrs, saglabājot savas ilggadējās vēstures garu.
