Self-storage (pašapkalpošanās noliktavas) — pakalpojums, kurā privātpersonas vai uzņēmumi īrē nelielas telpas savu mantu glabāšanai. Tie var būt dažāda izmēra boksi, noliktavu telpas vai konteineri. Vienkāršāk sakot — lietas, kuras agrāk bija ierasts glabāt garāžās, pagrabos vai uz balkoniem, tagad var novietot atsevišķā vietā, kuru ir viegli noīrēt brīžos, kad mājās vai birojā kļūst par šauru.
Kā individuālās noliktavas kļuva par pilsētas dzīves sastāvdaļu
Lai gan dažādas kolektīvās mantu glabāšanas formas ir pastāvējušas jau labu laiku, mūsdienu self-storage formāts izveidojās ASV pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, un kļuva par atbildi arvien pieaugošajam pieprasījumam pēc mantu glabāšanas ārpus mājokļa: dzīvokļi kļuva mazāki, bet cilvēki bieži pārcēlās darba un labākas dzīves meklējumos. Eiropā privātās noliktavas parādījās 80. gadu sākumā un laika gaitā izauga par patstāvīgu industriju ar tūkstošiem objektu visā kontinentā.
Latvijā mantu individuālās glabāšanas pakalpojums pēc pasaules mērogiem parādījās salīdzinoši nesen: viens no pirmajiem lielajiem operatoriem BOX STORAGE darbu sāka 2006. gadā, piedāvājot noliktavu boksus nomai privātpersonām un kompānijām. Šāds formāts ātri iedzīvojās, tomēr uzņēmumā atzīst, ka Rīgā un Baltijas valstīs kopumā šis tirgus joprojām atrodas attīstības posmā. “Uz Rietumeiropas un Skandināvijas fona piedāvājums uz vienu iedzīvotāju joprojām ir salīdzinoši neliels. Tāpēc mums nākas informēt sabiedrību un mācīt to, ka šāds produkts pastāv un kādas problēmas un vajadzības tas spēj risināt” saka “BOX STORAGE” valdes priekšsēdētājs Pēteris Guļāns.
Mobilitāte un “hiperpatēriņš”
Oksfordas universitātes sociālās ģeogrāfijas profesors Denijs Dorlings apgalvo, ka mums šodien ir “sešas reizes vairāk lietu nekā iepriekšējai paaudzei”. Apģērbu, mēbeles, tehniku un dažādus nieciņus nākas uzglabāt mazos dzīvoklīšos, un izmaksas pieaug ar katru gadu. Tāpat arī samazinās to māju skaits, kurām ir pagrabi — to vietā arvien biežāk tiek ierīkotas pazemes stāvvietas. Atsevišķa loma ir milleniāļu paaudzei: daudzi no viņiem atliek sava mājokļa iegādi, biežāk īrē dzīvokļus un nesteidz uzņemties ilgtermiņa hipotekārās saistības. Rezultātā veidojas liela cilvēku grupa, kuru mantas “karājas gaisā” — starp īres dzīvokļiem, pārvākšanos un lielākas finansiālās stabilitātes gaidām. Šādos apstākļos noliktavas kļūst par īslaicīgu, taču nereti diezgan ilgstošu risinājumu.
“SAFE BOX” norāda, ka viņu klienti lielākoties ir privātpersonas, taču viņu skaitam arvien vairāk pievienojas uzņēmumi. “Noliktavu izmantošanas iemesli ir visdažādākie: no vēlmes atbrīvot vietu mājā pirms remonta, pārcelšanās, mantojuma saņemšanai vai nekustamā īpašuma pārdošana,” stāsta uzņēmuma pārstāve. Juridiskām personām šādi objekti bieži kalpo kā elastīga mikronoliktava, piemēram, preču krājumu, arhīvu, iekārtu, instrumentu glabāšanai, kur darbinieki var piekļūt ar mobilās aplikācijas starpniecību. Vidējais glabāšanas laiks ir no 2 mēnešiem līdz 1 gadam, bet dažkārt ilgāk.
Svarīga loma ir arī mazā biznesa izaugsmei, galvenokārt tirdzniecībai caur interneta platformās (marketplaces). Šādiem pārdevējiem self-storage formāta noliktavas ir kļuvušas par ērtu alternatīvu klasiskajai nomai — tajā pašā telpā iespējams gan uzglabāt preces, gan komplektēt pasūtījumus. Bet galvenais — nekādu ilgtermiņa līgumu, nekādu starpnieku, bet platību nepieciešamības gadījumā var viegli un ātri palielināt vai samazināt.
Kā Self-storage maina pilsētvidi
Self-storage ir salīdzinoši jauns un visai specifisks ēku tips pilsētvidē. Spriediet paši — tajās nekas netiek ražots vai pārdots, tās nepiedāvā izklaidi, rada maz darba vietu un nodokļu ieņēmumi no tām ir nelieli. Šādai arhitektūrai praktiski nav publiskas funkcijas, tomēr tā aizņem vērtīgus zemes gabalus. Ja sākotnēji šādas noliktavas atradās galvenokārt pilsētas nomalēs un bijušajās industriālajās zonās, tad pakāpeniski tās ir nonākušas līdz pilsētas centram. Tāpēc daudzās ASV un Eiropas pilsētās self-storage objektu pieaugums rada bažas vietējām varas iestādēm, kurām izdevīgāk ir saglabāt zemi mājokļu būvniecībai vai komercdarbībai. Turklāt noliktavām bieži vien ir nepievilcīgs dizains, kas bojā ielu koptēlu un neveicina aktīvu pilsētvidi. Reaģējot uz to, dažas pilsētas ir sākušas ieviest īpašas prasības zonējumam un ēku ārējam izskatam.
“No Latvijas likumdošanas viedokļa mantu glabātavas ir salīdzinoši jauna parādība, un pēc noklusējuma tās parasti tiek pielīdzinātas noliktavu objektiem, kas rada zināmus šķēršļus, atzīst nozares pārstāvji,” saka “SAFE BOX”.
No otras puses skatoties, personiskās lietošanas noliktavas var arī pozitīvi ietekmēt pilsētas ārējo veidolu. Šādus projektus reti būvē no nulles — biežāk tiek apgūti jau esoši objekti, no kuriem daži gadiem stāvējuši tukši. Tā, piemēram, viens no pamanāmākajiem šī tirgus spēlētājiem iedvesa dzīvību bijušajā izklaides centra “Go Planet” ēkā Rīgā, projektā ieguldot 6 miljonus eiro. Pašlaik tas ir viens no lielākajiem Self-storage objektiem Baltijas reģionā.
Simptoms vai neizbēgamība?
Pret pilsētas noliktavām var attiekties dažādi. No investora viedokļa — gandrīz ideāls produkts. No lietotāja viedokļa — atbilde uz realitāti. No pilsētas viedokļa — strīdīga zemes izmantošana un gandrīz nulles ieguldījums publiskās telpas veidošanā. Tomēr visas trīs puses ir spiestas atzīt: pilsētas noliktavas ir kļuvušas par nozīmīgu pilsētas infrastruktūras sastāvdaļu, kas lietotāju ikdienu padara daudz ērtāku. Tas nav tikai otršķirīgs serviss, bet gan modernas pilsētas spogulis, kurā telpa kļuvusi par deficītu, bet laicīgums — par normu.
