Starptautiskais Open House Worldwide tīkls apvieno vairāk nekā 60 pilsētas sešos kontinentos. Iniciatīva aizsākās Londonā 1992. gadā, un šodien Open House festivāli notiek arī tādās pilsētās kā Viļņa un Tallina, bet 2026. gadā tīklam pievienojas arī Rīga.
Festivāla ideja ir vienkārša: uz dažām dienām atvērt pilsētas ēkas un dot cilvēkiem iespēju iepazīt arhitektūru no iekšpuses, nevis tikai aplūkot to no ielas. Pirmā Open House Riga programmā iekļautas dažādu laikmetu, funkciju un mērogu ēkas — no vēsturiskiem pieminekļiem un industriālā mantojuma līdz pēckara arhitektūrai, mūsdienu projektiem un ēkām, kas pašlaik piedzīvo pārmaiņas.
Ekskursijas vadīs gidi, arhitekti un cilvēki, kuri ir tieši saistīti ar konkrētajām ēkām. Dalība ir bez maksas, taču ekskursijām nepieciešama iepriekšēja reģistrācija festivāla mājaslapā.
Arhitektūra nav domāta tikai arhitektiem
Viens no Open House Riga mērķiem ir paplašināt sarunu par arhitektūru ārpus profesionālās vides. Festivāls ir domāts ne tikai arhitektiem un dizaineriem, bet ikvienam, kuru interesē, kā veidojas pilsēta, kurā dzīvojam.
Ēka tiek uztverta pavisam citādi, ja ir iespēja tajā ieiet, izpētīt tās plānojumu un detaļas, ieraudzīt agrāko pārbūvju pēdas un uzzināt tās tapšanas stāstu. Aiz pazīstamas fasādes bieži atklājas daudz sarežģītāka vēsture.
Rīgā šādai sarunai materiāla netrūkst. No pirmā Open House Riga programmas esam izvēlējušies trīs vietas, kas ilustrē ļoti atšķirīgus scenārijus esošās arhitektūras turpmākajai dzīvei.
Vāgnera nams: arhitektūras mīklas risināšana
Šobrīd Vāgnera nams Vecrīgā ir plašs būvlaukums. Vienlaikus tas ir arī sava veida arhitektūras detektīvstāsts: ēka tik daudzas reizes pārbūvēta un pielāgota jaunām funkcijām, ka restauratoriem tās vēsture jāatklāj slāni pa slānim.
Kompleksu veido aptuveni četras vēsturiskas daļas. Tieši šeit 1782. gadā tika atklāts Rīgas pirmais pastāvīgais teātris, ko projektējis Kristofs Hāberlands. Vēlāk, no 1837. līdz 1839. gadam, šeit par diriģentu strādāja Rihards Vāgners.
Dažas Rīgas teātra iezīmes — tostarp pazeminātā orķestra bedre, amfiteātra veidā augošās skatītāju rindas un iespēja aptumšot zāli — vēlāk atspoguļojās Vāgnera iecerē par viņa teātri Baireitā.
Teātris, kas pazuda ēkas iekšienē
Pēc tam, kad 1863. gadā Vācu teātris pārcēlās uz jaunu ēku, sākotnējais teātra zāles apjoms tika zaudēts, telpu sadalot ar papildu pārsegumiem. Pēc Otrā pasaules kara ēkā atradās Latvijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka, savukārt bijusī teātra zāle cita starpā tika izmantota grāmatu glabāšanai.
Tagad šis vēsturiskais telpas apjoms atkal tiek atsegts. Pēc rekonstrukcijas šeit būs teātris ar 470 skatītāju vietām un orķestra bedri. Kompleksā atradīsies arī daudzfunkcionāla zāle, Vāgnera muzejs, darbnīcu telpas un kamerorķestra Kremerata Baltica mājvieta.
Viens no sarežģītākajiem rekonstrukcijas elementiem ir vēsturiskās 1867. gada kāpnes ar Bavārijas akmens pakāpieniem. Tās ir vērtīga ēkas daļa, taču esošā konstrukcija neatbilst mūsdienu evakuācijas prasībām. Tādēļ tiks izbūvētas jaunas betona kāpnes, kuru vizuālais risinājums būs pēc iespējas pietuvināts vēsturiskajām kāpnēm.
Pagātnes pēdas — pat sieviešu tualetē
Pārsteigumi atrodami arī citās ēkas daļās. Pagrabstāvā tika atklāti senāku būvju fragmenti, kas šajā vietā atradās vēl pirms pašreizējā kompleksa. Daļa vecā mūra tiks saglabāta atsegta — un būs apskatāma visai negaidītā vietā: topošajā sieviešu tualetē.
Senais iekšpagalms, kur savulaik apmeklētāji ieradās zirga mugurā un karietēs, tiks pārsegts un pārvērsts par centrālo ātriju ar panorāmas liftu. Zem griestiem būs iekārts aptuveni 2,5 metrus garš burukuģa Thetis modelis. Tieši ar šo kuģi Vāgners 1839. gadā kopā ar sievu Minnu un suni Robber aizbēga no Rīgas, glābjoties no kreditoriem. Ceļojuma laikā kuģis nokļuva spēcīgā vētrā — šī pieredze tiek saistīta ar iedvesmu operai Klīstošais holandietis.
Ēkai ir pat savs gandrīz vai Vāgnera cienīgs tēls. Bēniņos mēdza ielidot ērglis, lai medītu tur ligzdojošos baložus. Ēkā strādājošajiem meistariem to pat izdevās nofotografēt.
Matīsa dvīņu ūdenstorņi: tehnoloģija ir zudusi, torņi palikuši
Abi ūdenstorņi Mazajā Matīsa ielā 2 stāsta pavisam citu stāstu. Tie tika uzcelti 1898. un 1899. gadā strauji augošās Rīgas ūdensapgādes sistēmas vajadzībām pēc vācu hidrotehnikas inženiera Oto Intces (Otto Intze) inženiertehniskā risinājuma, būvniecību uzraugot arhitektam Rūdolfam Frišam (Rudolf Frisch).
Pirms torņu uzcelšanas ūdens šeit tika glabāts zemā rezervuārā. Jaunā sistēma ļāva pacelt ievērojamu ūdens daudzumu virs pilsētas — abu torņu rezervuāros kopā varēja uzglabāt aptuveni 3000 m³ ūdens.
To funkcija bija pilnībā praktiska — uzturēt stabilu spiedienu strauji augošo Rīgas priekšpilsētu ūdensapgādes tīklā. Tomēr pat šis utilitārais infrastruktūras objekts tika pārvērsts izteiksmīgā pilsētvides arhitektūrā. Ķieģeļu mūris apvienots ar apmestām virsmām un dekoratīvām detaļām, bet arhitektūrā izmantoti klasicisma un renesanses iedvesmoti elementi.
Inženiertehnisks brīnums ar ļoti īsu mūžu
19.gadsimta beigās šie torņi bija daļa no Rīgas modernās inženiertehniskās infrastruktūras. Taču tehnoloģijas attīstījās strauji — jau ap 1905. gadu pilsētas ūdensapgādes sistēmas turpmākā attīstība bija padarījusi torņu sākotnējo funkciju nevajadzīgu.
Rezultāts ir savā ziņā paradoksāls. Savulaik progresīva tehnoloģija novecoja tikai dažu gadu laikā, bet tai radītā arhitektūra ir saglabājusies vairāk nekā 125 gadus.
Šodien Matīsa dvīņu ūdenstorņi ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, taču, protams, vairs netiek izmantoti sākotnējam mērķim. Tādēļ Open House šoreiz piedāvā iepazīt nevis pabeigtu restaurācijas projektu vai ēku ar skaidri noteiktu nākotni, bet gan vietu, kuras nākamā nodaļa vēl tikai tiks uzrakstīta.
Kas torņus sagaida tālāk?
Šis jautājums šobrīd kļūst īpaši aktuāls. Kompleksu gatavo pārdošanai, un tas nozīmē, ka jaunajam īpašniekam būs jāatrod torņiem arī jauna funkcija.
No vienas puses, aizsargājamā pieminekļa statuss ierobežo pārbūves iespējas. No otras puses, torņu neparastā arhitektūra un iekštelpas ļauj domāt par pilnīgi jauniem izmantošanas veidiem, kas vairs nebūtu saistīti ar pilsētas ūdensapgādes sistēmu.
Šajā ziņā Matīsa dvīņu ūdenstorņi ir gandrīz ideāls Open House objekts. Festivāls sniedz iespēju iepazīt šo vietu vēl pirms ir atbildēts jautājums par tās nākotni.
Lenta Kvartāls: saglabājot laika pēdas
Citu pieeju darbam ar vēsturisko arhitektūru var redzēt Torņakalnā. Bijusī tekstilfabrika Lenta Jelgavas ielā 68 tiek pārveidota par plašu dzīvojamo un jauktas izmantošanas kvartālu.
Fabrika tika dibināta 1880. gadā, un komplekss laika gaitā attīstījās pakāpeniski. Tādēļ līdzās atrodas dažādos periodos tapušas ēkas ar atšķirīgu vēsturisko nozīmi. Šobrīd projekta teritorija aizņem aptuveni divus hektārus un ietver 14 ēku rekonstrukciju un jaunbūvi.
Kvartālā būs 183 dzīvokļi, biroji, restorāni, maiznīca un bērnudārzs. Investīcijas projektā tiek lēstas aptuveni 50 miljonu eiro apmērā. Arhitektūras koncepciju Fabrikas dārzi izstrādāja NRJA, kas 2021. gadā uzvarēja arhitektūras konkursā.
Kokam jāpaliek kokam
Viens no galvenajiem principiem, par ko arhitekti stāstīja ekskursijas laikā, ir tas, ka materiāliem nevajadzētu izlikties par to, kas tie nav: kokam jāpaliek kokam, bet metālam — metālam.
Tas nozīmē, ka novecošanas pazīmes ne vienmēr tiek uzskatītas par defektiem. Tiek saglabāts vecais ķieģeļu mūris un javas šuves, koka konstrukcijas un dažādu laikmetu detaļas. Bojātās vēsturiskās sijas netika vienkārši aizstātas ar jaunām. To restaurācijai tika pieaicināts meistars, kurš iepriekš strādājis pie Rīgas Doma, faktiski “protezējot” trūkstošās koka daļas.
Tāda pati pieeja attiecas arī uz jaunajiem materiāliem. Ēkās nav plastmasas logu — to vietā izmantots koks un alumīnijs. Izvēlēti dabiski siltumizolācijas materiāli, savukārt dzīvokļu sienas apdarinātas ar kaļķa apmetumu bez papildu krāsas kārtas.
Fabrika, kurā joprojām redzami dažādi laikmeti
Katra ēka stāsta par citu fabrikas vēstures posmu. Devendrusa nams, kas celts 1905. gadā pēc arhitekta Heinriha Devendrusa projekta, saglabājis ķieģeļu velves, vēsturiskās kāpnes un senās podiņu krāsnis. Savukārt Ludviga nams pārstāv ko Rīgā daudz retāku — koka industriālo arhitektūru.
Pilnībā netiek dzēstas arī padomju perioda pēdas. Lielākā daļa šajā laikā tapušo piebūvju tiks nojauktas, taču viena tiks saglabāta kā liecība par vēl vienu teritorijas attīstības posmu. Tā tiks nosaukta par Zaharova namu.
Līdzās vēsturiskajām ēkām top arī jauna arhitektūra. Un, iespējams, tieši tā ir būtiskākā atšķirība starp Lenta un tradicionālu restaurāciju: mērķis nav visu teritoriju atgriezt iedomātā 1905. gada veidolā. Dažādie laikmeti paliek redzami, bet 21. gadsimts kļūst par nākamo slāni kvartāla vēsturē.
Stāsts turpinās
Lenta projekts tiek attīstīts pa posmiem, un to plānots pilnībā pabeigt līdz 2029. gadam. Tā vietā, lai kļūtu par muzeja eksponātu, bijušajai fabrikai paredzēts atkal kļūt par aktīvi izmantotu pilsētas daļu.
Trīs Open House objekti parāda trīs atšķirīgas pieejas vienam un tam pašam jautājumam. Vāgnera namā tiek atjaunota savulaik zudusi vēsturiska telpa. Matīsa dvīņu ūdenstorņi ir saglabājušies, taču joprojām gaida jaunu funkciju. Savukārt Lenta vēsturiskās ēkas iegūst jaunu dzīvi, neslēpjot iepriekšējo laikmetu pēdas.
Tāpēc Open House sniedz iespēju ieraudzīt ko vairāk par skaistu arhitektūru. Dažkārt interesantākais atrodas tieši starp pagātni un nākotni — brīdī, kad pilsēta izlemj, ko saglabāt, ko pārveidot un ko pievienot šodien.
Kas Open House Riga gaidāms turpmāk?
Pēc pirmā festivāla komanda jau plāno nākamo Open House Riga. 2027. gadā organizatori cer paplašināt programmu, iekļaujot tajā privātmājas un dzīvokļus, kā arī jaunus projektus, kas pašlaik tiek būvēti Rīgā. Plānota arī jauna mājaslapas versija, kurā iedzīvotāji varēs ieteikt interesantas ēkas nākamajiem festivāliem.
