Arhitektūras mantojums

Arhitektūras mantojums — tā ir viena no kultūras mantojuma kategorijām, kas ir ēku, būvju un pilsētas ansambļu kopums, kam piemīt vēsturiska, kultūras jeb arhitektūras vērtība.

Vēsturiskā attīstība

Jau vēsturiskajās sabiedrībās nozīmīgas būves (dievnami, kapenes un pieminekļi) tika uzskatītas par varas un garīguma simboliem. Arī senie romieši saglabāja grieķu arhitektūras darbus. Savukārt viduslaiku Eiropā daudzas senās romiešu celtnes daļēji saglabājās drīzāk pateicoties racionāliem apsvērumiem, nevis dēļ to vērtības.

Pati ideja par arhitektūras mantojuma saglabāšanu radās jau senatnē, taču sistēmisku raksturu tā ieguva tikai XIX-XX gadsimtā.

Renesanses periodā antīkais mantojums sāka raisīt interesi, kā rezultātā aizsākās pirmie mēģinājumi izpētīt un kataloģizēt vēsturiskos objektus. Daudzi tā laika domātāji un pētnieki veicināja izpratni par antīko un vēsturisko arhitektūru. Parādījās pirmie sistemātiskie mēģinājumi pierakstīt un kataloģizēt vēsturiskās būves.

Bet jau līdz ar XIX gadsimta romantisma vilni tika aktīvi pievērsta uzmanība to saglabāšanai, kā rezultātā tika izveidotas pirmās pieminekļu aizsardzības organizācijas. Pēc XX gadsimta postošajiem kariem, kļuva skaidrs, ka arhitektūras mantojuma nozīme ir jānostiprina pasaules līmenī, un kopš 1972. gada UNESCO nosaka tā aizsardzības standartus.

Arhitektūras mantojuma nozīme

• Kultūras identitāte – ēkas ir kā laikmetu simboli, atainojot tā laika garu.
• Izglītojoša vērtība – sniedz iespēju izpētīt pagātnes arhitektūras stilus un tehnoloģijas.
• Ekonomiskais ieguldījums – piesaista tūristus un atbalsta pilsētas attīstību.
• Noturība – ēku saglabāšana, pretēji to nojaukšanai, veicina vides saglabāšanu.

Arhitektūras mantojums —  tas ir tilts starp paaudzēm, iedvesmas avots un neatņemama pilsētvides daļa. Lai šos nenovērtējamos vēstures artefaktus saglabātu un nodotu nākamajām paaudzēm, savus spēkus ir jāapvieno speciālistiem, varas iestādēm un visai sabiedrībai.