Dižas ģimenes – dižs nams
Nama vēstures aizsākumi meklējami 1876. gadā, kad Pfābu ģimene, kas, kļuvusi ievērojami bagāta ar tirdzniecību Rīgā, uzaicināja arhitektus no Vācijas projektēt savu pilsētas īpašumu. Skatoties uz ēku šodien, jāiedomājas, kā tā sākotnēji izskatījusies pilsētas ainavā, jo tobrīd aiz Rīgas pilsētas vaļņiem vēl nebija mums labi pazīstamā Rīgas centra mūra ēku apbūve.
Pilsētas savrupmājā redzamas dažādas stila formas, tādējādi sekojot tā laika iecienītākajām eklektisma arhitektūras tendencēm. Celts arī zirgu stallis, vīna pagrabi, kalpotāju dzīvokļi, ledus pagrabi u.c. saimniecībai nepieciešamās palīgbūves.
Zīmīgi, ka pēc Pfābu ģimenes aicinājuma, Rīgā ierodas arī Augusts Folcs, kas pēc tam apmetīsies Rīgā uz dzīvi un kļūs par vienu no ietekmīgākajiem tēlniecības meistariem Rīgā. Nama greznība pasvītroja dzimtas neizsmeļamo bagātību, tomēr mainoties laikam un režīmam, lielā īpašuma uzturēšana kļuva par smagu, un 1928. gadā nams tika pārdots Benjamiņu dzimtai.
Benjamiņu laiks
Benjamiņu vārds bija plaši pazīstams starp karu periodā un atguvis sabiedrības interesi mūsdienās, pateicoties daiļdarbiem, ekranizējumiem un citām publiskām aktivitātēm. Emīlija un Antons Benjamiņi bija atpazīstamākie Latvijas preses īpašnieki, Emīlijai kļūstot par vienu no turīgākajām sievietēm Eiropā. Uzreiz pēc īpašuma iegādes dzimta aktīvi ķērās pie nama pārbūves, lai tas atspoguļotu Latvijas jaunās elites gaumi.
Kārlis Brencēns ēdamistabas logos veidoja vitrāžas Gaismas pils un Lāčplēsis, istabu sienas rotāja jaunāko Latvijas mākslinieku darbi, bet apaļajā zālē tika uzstādīta Baltijā lielākā Venēcijas Murāno stikla lustra. Emīlija Benjamiņa nežēloja ne līdzekļus, ne iztēli, lai ikvienam nama viesim radītu pārliecību par Benjamiņu dzimtas turību un ietekmi. Starp karu periodā šī nama durvis tika vērtas politiskajai un mākslinieciskajai elitei, tika rīkoti saviesīgi pasākumi un nams drīz vien kļuva plaši pazīstams. Tomēr Benjamiņu dzimtas stāsta nākamā lapaspuse bija tumša. Antons Benjamiņš aizgāja mūžībā 1939. gadā, bet Emīlija piedzīvoja kara un okupācijas postošās sekas. 1940. gadā padomju okupācija namu nacionalizēja, bet 1941. gadā Emīliju izsūtīja, kur viņa gāja bojā.
Radošā un politiskā pretestība
Varam droši apgalvot, ka namam noveicās ar nākamajiem tās iemītniekiem. 1945. gadā šeit darbību sāka Rakstnieku, Komponistu un mākslinieku savienība. Lai gan staļinisma laika ēnā mākslinieciskās savienības strādāja ciešā saķerē ar padomju ideoloģisko dogmatismu, ar laiku tās darbībā vērojama klusa, bet nerimstoša pretestība režīmam, kas vēlāk arī nesa ilgi gaidītos augļus.
Šķietami turpinot Benjamiņu dzimtas tradīciju, šī ēka turpināja uzņemt māksliniecisko eliti kā arī svarīgus ārvalstu viesus. Savienība arī par saviem līdzekļiem lolojusi māju tajā astoņdesmitos gados veicot remontu, labojot apkuri un rūpējoties par ēkas kopējo stāvokli. Tā nav nejaušība, ka tieši šajā namā 1988. gadā šeit norisinājās Mākslinieku savienības sanāksme, kas rezultējās ar Radošo savienību padomes lēmumu sarīkot Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu.
Sekoja dziedošās revolūcijas, atmodas un barikāžu laiki, kad nama durvis tika plaši atvērtas barikāžu dalībniekiem, lai sasildītos un mielotos ar siltu zupu. Deviņdesmitajos gados radošās savienības reorganizējās, notika privatizācijas vilnis un ēka vairākkārt mainīja īpašniekus. Rakstnieku savienība, piemēram, šobrīd atrodas Latviešu biedrības namā. Tomēr nama kultūras mantojums netika aizmirsts.
Dainis Īvāns un citi Latvijas Tautas frontes pārstāvji pie nama durvīm 2023. gadā atklāja piemiņas plāksni, kas vēsta par to, ka šeit atdzimusi ideja par neatkarību . Neskatoties uz okupācijas sekām, šis nams sevī spēja saglabāt sapni par Latvijas valstiskumu. Tādēļ varam piekrist māksliniecei Džemmai Skulmei, kas piedzīvojusi gan Benjamiņu, gan Radošo savienību, gan atmodas laikus un Latvijas Radio reiz atzina: “Tas ir kā otrs Brīvības piemineklis”.
Nama nākotne
Šī gadsimta laikā nams vairākkārt mainījis savus īpašniekus, līdz tā atslēga nonākusi Latvijas uzņēmējas Līvas Jaunozolas rokās. Jaunā saimniece cer atgriezt namu Latvijas kultūras kartē, un pirmais solis jau veikts, atgriežot tam Benjamiņu nama vārdu.
Bijušajā Benjmaiņu ēdamistabā šobrīd darbojas bārs “ATPUTA”, kura kokteiļi iedvesmoti no Benjamiņu ģimenes stāsta. Arī nama pagalms ir kļuvis par relaksējošu dārzu ar strūklaku un plašu terasi. Ēkas telpās uzņemti vairāki nozīmīgi kultūras pasākumi, tostarp Rīgas IFF, Mākslas akadēmijas karnevāla priekšvakara pasākums un Riga Art Week afterparty. Tāpat šeit norisinājušās teātra izrādes, kā arī tiek rīkotas vērienīgas ballītes un korporatīvie pasākumi. Nama interjers tiek papildināts ar mūsdienu latviešu mākslas un dizaina ikonu akcentiem. Līdztekus bāram un pasākumu telpām ēkas otrs spārns turpina 21. gs. ieviesto viesnīcas funkciju ar 60 numuriņiem.
Tas sasaucas ar vēsturisko ēkas plānojumu, kurā sākotnēji pirmais stāvs tika atvēlēts ģimenes vajadzībām, savukārt augšējos stāvos tika piedāvāti īres dzīvokļi. Šobrīd viesnīcā iespējams apmesties kādā no šīm vēsturiskajām istabām.
Līdzās ēkas arhitektonisko vērtību saglabāšanai ir svarīgi neaizmirst arī nemateriālo kultūras mantojumu, ko apvij šīs ēkas vēsture. Sadarbībā ar Latvijas Tautas frontes muzeju jau notikuši pirmie atmiņu stāstu vakari, lai atgādinātu klausītājiem par to, kādu lomu Tautas fronte un šī nama sienas spēlējušas mūsu valstiskuma veidošanā un atjaunošanā.
