Ūdens tvertnes bieži uzstādīja uz tekstilfabriku vai dzelzceļa depo jumtiem. Tas atviegloja ūdensietilpīgus ražošanas procesus vai ūdens piegādi vilcieniem. Tāpat ūdenstorņus būvēja pie rātsnamiem vai stacijām, stilizējot tos par torņiem vai donžoniem.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā ASV, jo īpaši Ņujorkā, strauji pieauga daudzstāvu ēku būvniecība. Tā laika ūdensvads nespēja nogādāt ūdeni augstāk par sesto stāvu, tāpēc uz augstceltnēm tika uzstādītas ūdenstvertnes.
Pirmā modernisma viļņa laikā (20. gadsimta 20.–30. gados) ūdenstorņus vairs neslēpa zem dekoratīvām fasādēm un necentās nomaskēt. Tos sāka “atsegt” un eksponēt bez jebkādiem izskaistinājumiem. Tāpat populāra kļuva ideja par utilitāro funkciju apvienošanu ar dzīvojamajām ēkām. Tajā laikā plaukstošās Bauhausa skolas un funkcionālisma vispārējā filozofija uzskatīja, ka ēkai jābūt pēc iespējas lietderīgākai.
Tartu, 1938–1941
Šī savam laikam unikālā ēka ir celta laikmetu griežos: tās būvniecība sākās neatkarīgās Igaunijas laikā, būvdarbi tika pabeigti jau boļševiku varas laikā, bet to izmantot sāka tikai nacistiskās Vācijas okupācijas gados. Vācu karaspēkam atkāpjoties, torni bija plānots uzspridzināt, taču to izdevās izglābt.
Ēka celta neoklasicisma stilā pēc arhitekta Voldemāra Tipela projekta, inženieris — Voldemārs Ontons. Tornis uzbūvēts pakalnā netālu no pilsētas centra galvenā pakalna — Tūmemegi. Torņa augstums ir 32 metri. Ēkas augšējais stāvs, kurā paslēpta ūdens tvertne, ir vizuāli izcelts un dekorēts ar pusapaļām pilastrām. Pati tvertne sastāv no diviem tvertnes tilpumiem, lai vienu no tiem varētu periodiski iztīrīt. Kopš 2001. gada tornis vairs netiek izmantots paredzētajam mērķim — tajā atrodas biroju telpas.
Savam laikam tas bija ļoti novatorisks arhitektūras un inženierijas paraugs, kas vēlāk kalpoja par šablonu līdzīgām dzīvojamajām ēkām ar ūdenstorni nu jau PSRS laikā.
Atrašanās vieta: Õpetaja tn 9
Hāpsalu, 1961
Pēckara periodā pirmās ēkas ar ūdenstorni augšdaļā sāka izstrādāt arhitekte Maimu Palm. 1950. gadā pēc universitātes absolvēšanas Tallinā viņa tika nosūtīta strādāt uz Tartu galvenā arhitekta Arnolda Mateusa biroju. Nākamajā gadā viņu pārcēla uz “Estonprojekt” Tartu filiāli, kur viņa nostrādāja 16 gadus.
Aizsākoties aktīvai dzīvojamo māju būvniecībai pēc Otrā pasaules kara, bija nepieciešami jauni projekti un inženiertehniskie risinājumi. Maimu Palm piedāvāja novatorisku ideju — apvienot dzīvojamo ēku ar ūdenstorni, kā tas jau bija īstenots Tartu.
Šo ēku apakšējos stāvus atvēlēja nelieliem dzīvokļiem vai administratīvajām telpām, savukārt augšējā daļā tika izvietota ūdens tvertne. Kāpņu telpas un komunikāciju šahtas stiepās cauri visai ēkai tās centrā. Izteiksmīgais un uz augšu paplašinātais tvertnes “kronis” nedaudz atgādina 1930. gadu Tartu projektu (visizteiktākā līdzība redzama ēkai Vīlandē, kas celta pēc radniecīga projekta). Tās sugšdaļā ir iebūvēts pulkstenis, piešķirot celtnei arī pulksteņtorņa funkciju.
20. gadsimta 90. gados radās iecere visus iedzīvotājus no šīs mājas pārvietot un dzīvokļus pārveidot par birojiem, bet ūdens tvertnes vietā ierīkot kafejnīcu tūristiem. Pati ēka tādējādi pārtaptu par savdabīgu postmodernisma stila nākotnes vīziju.
Atrašanās vieta: Posti tn 39
Pēc Maimu Palma projektiem 1961. un 1962. gadā ēkas tika uzbūvētas arī Vīlandē (C. R. Jakobsoni tn 3) un Veru (Lembitu tn 6).
Narva, 1969
1969. gadā ievērojamais igauņu arhitekts Henno Sepmann — viesnīcas “Viru”, Dziesmu svētku estrādes un Pirita Olimpiskā burāšanas centra autors — radīja vēl kādu zīmīgu projektu. Narvas siluetu papildināja 12 stāvu dzīvojamā māja, kas pārspēja visas citas līdzīgās būves.
Jautājums par ūdenstorņa būvniecību tika izvirzīts jau 1954. gadā. Vēlāk tika nolemts īstenot projektu, kurā tornis apvienots ar dzīvojamo ēku. 1962. gadā rīkotajā konkursa atlasē par piemērotāko tika atzīts Henno Sepmann projekts.
Tomēr praksē oriģinālais projekts tā arī netika izmantots paredzētajam mērķim. Tā kā ūdens, plūstot pa caurulēm no 12. stāva augstuma, radīja pilsētas ūdensvada tīklam pārāk lielu spiedienu, no tvertņu izmantošanas nācās atteikties. Rezultātā ēkas virsotne palika vienīgi kā dekoratīvs elements.
1968. gadā līdzīgu projektu bija paredzēts īstenot arī Pērnavā, taču vēlāk no šīs ieceres atteicās.
Atrašanās vieta: Puškini tn 20
Kuresāre, 1970
Vēl viena ēka, ko Henno Sepmann projektējis sadarbībā ar Mart Port. Deviņstāvu namu izceļ vertikālās šuves un elegantas proporcijas. Fasādes apdarē izmantoti sarkanie un pelēkie ķieģeļi, kas mijas ar iestiklotām joslām. Katrā stāvā atrodas viens divistabu un viens trīsistabu dzīvoklis.
Savu izmēru dēļ mazās pilsētas vēsturiskajā apbūvē ēka ilgu laiku izpelnījās pretrunīgus vērtējumus. Neraugoties uz to, šodien tā ir pasludināta par valsts aizsargājamu modernisma arhitektūras pieminekli. Neizmantotā ūdens tvertne tika demontēta 2010. gados.
Atrašanās vieta: Tallinna tn 18
Elva, 1975
Vändra
20. gadsimta 70. gados radās iecere tipizēt ūdenstorņu dzīvojamās ēkas Igaunijas mazajās pilsētās. Jaunais tipveida projekts Nr. 9746 tika uzbūvēts Elvā un Vendrā. Tādu pašu ēku bija paredzēts celt arī Pelvā, taču neskaidru iemeslu dēļ tas netika izdarīts.
Ar saviem 28 metriem nams Elvā ir augstākā celtne pilsētā.
Atrašanās vieta: Pikk tn 75
Analogs projekts tika uzcelts arī Vendrā (C. R. Jakobsoni tn 6), tomēr tam ir nedaudz citāds dzīvojamo telpu izkārtojums un savādākas formas ūdens tvertne.
Tabasalu, 1976-1981
Tabasalu centra ainavā izceļas brutāls sarkano ķieģeļu daudzstāvu nams, ko projektējis ievērojamais arhitekts, Jaunā Radio nama autors Juri Jaama. Vienpadsmit stāvu ēkā deviņi stāvi atvēlēti dzīvokļiem — katrā stāvā izvietoti divi vienistabas un viens četristabu dzīvoklis. Desmito stāvu aizņem tehniskās telpas, savukārt ēkas virsotnē atrodas ūdens rezervuārs.
Ēkai ir drosmīgs plānojums, un tā izceļas uz Tabasalu mazstāvu apbūves fona. No augšējo stāvu dzīvokļiem paveras brīnišķīgs skats uz Baltijas jūru.
Atrašanās vieta: Teenuste tn 4
Gandrīz identiska ēka 1984. gadā tika uzcelta Vinni (Sõpruse tn 6) — padomju paraugsaimniecībā, kurā tika ieviesti novatoriski eksperimentālie projekti.
